Kļūdaina audzināšana ietekmē visu reliģisko dzīvi. Bēdas tiem vecākiem, kas savus bērnus nav audzinājuši dievbijīgai dzīvei, bet ir atļāvuši viņiem izaugt par vīriem un sievām, nesaņemot pienācīgu disciplīnu un vadību! Savā bērnībā viņiem ir bijis atļauts izpaust savas kaislības un patvaļu, kā arī rīkoties pēc savām tiek-smēm. Šo pašu garu viņi ienes savās mājās. Viņu raksturs ir ar trūkumiem un viņu vadīšanas veids – strauja rakstura. Pat pieņēmuši Kristu, viņi nav uzvarējuši savas kaislības, kurām bija atļauts valdīt bērnišķīgajās sirdīs. Pirmajos dzīvības gados saņemtās audzināšanas sekas viņi nes līdzi visā savā reliģiskajā dzīvē. Izdzēst iespaidu, kas šādi ir uzspiests uz mazā Kunga stādiņa, ir visgrūtākā lieta; jo – kā lieksi zaru, tā augs koks. Ja šādi vecāki pieņem patiesību, viņiem ir jāizcīna smaga cīņa. Viņu raksturu var pārveidot, taču visu reliģisko pieredzi būs sabojājusi vājā disciplīna, ko viņi saņēmuši dzīves pirmajos gados. Viņu kļūdainās audzināšanas dēļ ir jācieš arī viņu bērniem, jo viņi nodod savas kļūdas bērniem līdz pat trešajai un ceturtajai paaudzei.1
Mūsdienu Ēļi. Ja vecāki atļauj saviem bērniem grēkot un tā iemūžina viņos nepareizības, kā to darīja Ēlis, Dievs noteikti ļaus viņiem redzēt, ka viņi ir sagrāvuši ne tikai paši savu ietekmi, bet arī to jauno cilvēku ietekmi, kurus viņiem vajadzēja savaldīt. (..) Viņiem būs jāmācās rūgta mācība.2
[276] Ak, ja šie mūsdienu Ēļi, kas vienmēr cenšas atrast attaisnojumu savu bērnu kaprīzēm, pareizi izmantotu Dieva doto autoritāti, lai savaldītu un izlabotu viņus! Lai atceras vecāki un aizbildņi, kas nepievērš uzmanību grēkam un atvaino to viņu aprūpē nodotajos, ka tā viņi kļūst līdzvainīgi šajā ļaunumā. Ja neierobežotas izdabāšanas vietā biežāk lietotu pārmācības rīksti, ne dusmās, bet ar mīlestību un lūgšanu, mēs redzētu laimīgākas ģimenes un labāku sabiedrības stāvokli.3
Ēļa nevērība ir skaidri atklāta katram tēvam un mātei. Tāpēc, ka viņa pieķeršanās bērniem bija nesvēta un viņš negribēja veikt nepatīkamu pienākumu, viņš pļāva netaisnības ražu savos samaitātajos bērnos. Gan vecāki, kas ļāva grēkot, gan bērni, kas grēkoja, bija vainīgi Dieva priekšā, un par viņu pārkāpumu Viņš nepie-ņems nekādus upurus un dāvanas.4
Kļūdaini raksturi samaitā sabiedrību. Ak, kad vecāki kļūs gudri! Kad viņi ieraudzīs un sapratīs sava darba raksturu, ja tie neprasa paklausību un cieņu saskaņā ar Dieva Vārda pamācībām! Šīs vaļīgās audzināšanas sekas atklājas, bērniem izejot pasaulē un ieņemot savu vietu pašu ģimeņu priekšgalā. Viņi turpina savu vecāku kļūdas. Viņu rakstura trūkumiem tur paveras plašs darbības lauks. Viņi tālāk nodod citiem nepareizus uzskatus, sliktus ieradumus un aplamas rakstura īpašības, kam bija atļauts izveidoties viņu pašu dzīvē. Un tādā veidā viņi kļūst sabiedrībai par lāstu, nevis par svētību.5
Šodien pasaulē valdošā ļaunuma saknes meklējamas vecāku nevērībā pret sevis un savu bērnu disciplinēšanu. [277] Tūkstošu tūkstoši sātana upuru par tādiem ir kļuvuši tāpēc, ka bērnībā tie nav saprātīgi vadīti. Pār šo nepareizo vadību gulstas stingrs Dieva pārmetums.6
Atlaižot disciplīnas grožus. Bērni, kas ir nepareizi vadīti, kas nav mācīti paklausīt un cienīt, savienojas ar pasauli, ņem pie rokas savus vecākus, uzliek tiem iemauktus un ved, kur vien vēlas. Pārāk bieži tad, kad bērniem vajadzētu bez ierunām parādīt cieņu un paklausību vecāku padomam, vecāki atlaiž disciplīnas grožus. Vecākus, kas līdz šim ir bijuši spilgti noturīga godīguma paraugi, tagad vada bērni. Viņu stingrība ir izgaisusi. Tēvus, kas ir nesuši Kristus krustu un, tiecoties pretī vienīgajam mērķim, sevī nesuši Kunga Jēzus zīmes, bērni vada pa apšaubāmiem un nenoteiktiem ceļiem.7
Izdabājot vecākiem bērniem. Tēvi un mātes, kam vajadzēja saprast atbildību, kas uz tiem gulstas, atlaiž disciplīnas grožus, lai paietu pretī savu pieaugušo dēlu un meitu tieksmēm. Viņu atzītais likums ir bērna griba. Mātes, kuras ir bijušas stingras, noteiktas un nelokāmas savā uzticībā principiem, saglabājot vienkāršību un pareizību, kļūst lutinošas tad, kad bērni sasniedz vīra un sievas gadus. Ar savu mīlestību uz izrādīšanos viņas atdod bērnus tieši sātana rokās, līdzīgi kā atkritušie jūdi upurēja savus bērnus sadedzināšanai Molokam.8
Sāpinot Dievu, lai iegūtu bērna labvēlību. Tēvi un mātes paver ceļu bezdievīgu bērnu tieksmēm un atbalsta viņus ar savu naudu un spējām, lai viņi varētu spīdēt pasaulē.
[278] Ak, kāds pārskats šādiem vecākiem būs jādod Dievam! Viņi apkauno Dievu un parāda visu godu saviem ietiepīgajiem bērniem, atverot viņiem durvis uz izpriecām, kuras viņi kādreiz principa pēc bija atzinuši par nederīgām. Viņi ir atļāvuši spēlēt kārtis, apmeklēt dejas un balles, lai nodotu savus bērnus pasaulei. Laikā, kad viņu ietekmei vajadzēja būt visspēcīgākajai, sniedzot liecību, ko nozīmē būt patiesam kristietim, viņi līdzīgi Ēlim noliek sevi zem Dieva lāsta, apkaunojot Viņu un nicinot Viņa prasības, lai iegūtu savu bērnu labvēlību. Taču pasaules godam nāves stundā nav nekādas vērtības. Lai gan daži evaņģēlija sludinātāji šāda veida reliģiju atzīst par labu, vecāki sapratīs, ka viņi atstāj godības kroni, lai iegūtu bezvērtīgus laurus. Dievs, palīdzi tēviem un mātēm pamosties un darīt savu pienākumu!9
Esiet tādi, kādus jūs vēlaties redzēt savus bērnus. Esiet tādi,
kādus jūs vēlaties redzēt savus bērnus. Vecāki ar saviem vārdiem un
paraugu savos pēcnācējos iemūžina paši sava rakstura zīmogu. Bargi,
vulgāri, nepieklājīgi vārdi un darbi tiek iedvesti bērnos un bērnu
bērnos, un tā vecāku kļūdainā audzināšana paaudzi no paaudzes liecina
pret tiem.10
_______________
1Review and Herald, 1900. g. 9. oktobris
2Manuskripts 33, 1903. g.
3The Signs of the Times, 1881. g. 24. novembris
4Review and Herald, 1886. g. 4. maijs
5Liecības draudzei, 5. sēj., 324., 325. lpp.
6Manuskripts 49, 1901. g.
7Review and Herald, 1897. g. 13. aprīlis
8Manuskripts 119, 1899. g.
9Review and Herald, 1897. g. 13. aprīlis
10The Signs of the Times, 1894. g. 17. septembris