[279] Uz izaicinājumu. Bērni ir aicināti paklausīt saviem ticīgajiem vecākiem, bet arī no vecākiem prasa: “Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” Ef. 6:41
Bieži vien mēs vairāk kaitinām nekā mantojam Kungam. Es esmu redzējusi māti izķeram no sava bērna rokām lietu, kas viņam sagādā īpašu prieku. Bērns nezināja, kāds tam ir iemesls, un, protams, jutās aizvainots. Tad sekoja strīds starp māti un bērnu, un asa pārmācība scēnu noslēdza, kā vismaz ārēji izskatījās. Bet cīņa ietekmēja jūtīgo bērna prātu, un to nebūs viegli izdzēst. Šī māte nerīkojās gudri. Viņa nepadomāja par cēloņiem un sekām. Viņas bargā, nesaprātīgā rīcība bērna sirdī radīja visļaunākās emocijas, un katrs līdzīgs gadījums šīs emocijas pamodinās un nostiprinās.2
Uz kritiku. Jums nav tiesību savu bērnu laimi apēnot ar grūtsirdības mākoni, kritizējot un bargi nosodot niecīgas kļūdas. Patieso ļaunumu vajadzētu atklāt tieši tik grēcīgu, kāds tas arī ir, un, lai novērstu to, vajadzētu rīkoties stingri un noteikti. Tomēr nevajadzētu atstāt bērnu prātus bezcerīgā stāvoklī, bet gan ar zināmu drosmes pakāpi, lai viņi varētu laboties un iegūt jūsu uzticību un atzinību.3
Uz pārāk bargu disciplīnu. Ak, kā Dievu apkauno ģimene, kurā nav patiesas izpratnes par to, [280] ko nozīmē disciplīna, un kur bērniem ir neskaidrība par to, kas ir disciplīna un pārvalde! Tā ir patiesība, ka pārāk barga disciplīna, pārāk daudz kritikas, nevajadzīgu likumu un noteikumu noved pie necieņas pret autoritāti un beidzot pie to likumu neievērošanas, kurus Kristus būtu izpildījis.4
Ja vecāki parāda rupju, bargu, kundzisku garu, tad viņi bērnos pamodina ietiepību un stūrgalvību. Tā vecāki cieš neveiksmi, neietekmējot bērnus ar tādu maigumu, ar kādu vajadzētu.
Vecāki, vai jūs neredzat, ka skarbi vārdi izraisa pretestību? Ko jūs darītu, ja pret jums izturētos tik nekorekti, kā jūs izturaties pret saviem mazuļiem? Jūsu pienākums ir pētīt cēloņus un sekas. Jūs rājat savus bērnus, pārsteidzat ar dusmu belzieniem tos, kas vēl ir par maziem, lai sevi aizstāvētu. Vai, to darot, jūs jautājat sev, ko šāda rīcība izraisītu jūsos? Vai jūs esat padomājuši, cik jūtīgi jūs paši esat pret kritikas vai nopēluma vārdiem? Cik ātri jūs jūtaties aizvainoti, ja kāds neatzīst jūsu spējas? Bet jūs esat pieauguši bērni. Tad padomājiet, kā gan jūtas jūsu mazuļi, kad jūs viņiem sakāt skarbus, griezīgus vārdus, bargi nosodot viņus par kļūdām, kas Dieva acīs nav tik smagas kā jūsu pašu rīcība.5
Daudzi vecāki, kas sevi sauc par kristiešiem, nav atgriezušies. Viņu sirdīs ticībā nemājo Kristus! Viņu skarbums, neapdomība, nesavaldītie raksturi iedveš bērnos riebumu un rada nepatiku pret visām reliģiskajām pamācībām.6
Uz pastāvīgiem nopēlumiem. Savās pūlēs izlabot ļauno mums vajadzētu sargāties no tieksmes kritizēt un pelt. [281] Pastāvīgas piezīmes samulsina, bet nepārmaina. Daudzām sirdīm, un bieži vien tām, kuras ir visvieglāk ietekmējamas, kritiska gaisotne bez līdzjūtības ir nāvējoša. Stiprā vējā puķes neatveras.
Bērns, kuru bieži peļ kāda īpaša trūkuma dēļ, nonāk pie domas, ka šī kļūme ir viņa īpatnība un ka pret to cīnīties ir veltīgi. Tā rodas mazdūšība un bezcerība, ko bieži noslēpj aiz ārējas vienaldzības vai bravūras.7
Uz rīkojumiem un rājieniem. Daži vecāki, nesavaldot sevi, izraisa vētru. Viņi nevis lūdz bērniem izdarīt to vai šo, bet pavēl norājošā tonī, un vienlaikus uz viņu lūpām ir nopēlums un pārmetums, ko bērni nav pelnījuši. Vecāki, šāda rīcība bērnos nokauj prieku un centību! Viņi izpilda jūsu pavēles nevis aiz mīlestības, bet tāpēc, ka neuzdrīkstas darīt citādāk. Viņu sirdis jums nepieder. Paklausīt jums viņiem ir katorga nevis prieks, un tas bieži noved pie tā, ka viņi aizmirst ievērot jūsu norādījumus, kas savukārt palielina jūsu uzbudinājumu un izdara vēl lielāku ļaunumu bērnu dvēselēm. Jūs atkal norādāt uz viņu kļūdām, viņu slikto uzvedību izkrāsojat spilgtās krāsās, līdz bērni kļūst mazdūšīgi un viņiem vairs nav svarīgi, vai viņi izpatīk pieaugušajiem vai nē. Viņus pārņem bezrūpības gars, un tie meklē ārpus mājas, prom no vecākiem tās izpriecas un izklaides, kuras neatrod mājās. Viņi sapinas ar ielas bērnu kompānijām un drīz vien kļūst ļaunāki par visļaunākajiem.8
Uz despotisku rīcību. Vecāku gribai ir jābūt pakļautai Kristus gribai. Dieva šķīstā Svētā Gara veidotiem un pārvaldītiem, tiem ir jānodibina neapšaubāma vara pār bērniem. Bet, ja vecāki ir bargi un kategoriski savās prasībās, viņi dara darbu, kura sekas paši nekad nevarēs izmainīt. Ar savu despotisko rīcību viņi pamodina netaisnības jūtas.9
Uz netaisnību. Bērni ir ļoti jūtīgi pat pret vismazāko netaisnību. Tās ietekmē daži kļūst mazdūšīgi un nepievērš uzmanību skaļai, dusmīgai pavēles balsij, ne arī soda draudiem. Vecāku nepareizā disciplīna viņu sirdīs pārāk bieži ir radījusi sacelšanos. Ja pret viņiem izturētos pareizi, bērni izveidotu labus un saskanīgus raksturus. Māte, kas nespēj pilnībā savaldīt sevi, ir nederīga vadīt bērnus.10
Uz grūdieniem un sitieniem. Kā jūs domājat, vai tad, kad māte grūsta un sit savu bērnu, viņš ierauga kristieša rakstura skaistumu? Patiešām nē! Šāda rīcība tikai izraisa ļaunas emocijas sirdī un bērnu neizlabo vispār.11
Uz bargiem vārdiem bez līdzjūtības. Kristus ir gatavs mācīt tēvus un mātes būt patiesiem audzinātājiem. Tie, kas mācās Viņa skolā, nekad (..) nerunās bargā, skarbā tonī, jo šādi izteikti vārdi griež ausī, bojā nervus, izraisa garīgus pārdzīvojumus un rada tādu prāta stāvokli, kas padara neiespējamu savaldīt tā bērna raksturu, kam tie bija sacīti. Šis bieži vien ir iemesls, kāpēc bērni ar saviem vecākiem runā bez cieņas.12
Uz izsmieklu un dzēlīgām piezīmēm. Vecākiem nav dotas tiesības šķendēties, rāties un izsmiet. Viņiem [283] nekad nevajadzētu izsmiet savu bērnu kļūdainās rakstura iezīmes, ko paši ir uz viņiem pārnesuši. Šāda disciplīna nekad neizārstēs ļaunumu. Vecāki, izmantojiet Dieva Vārda priekšrakstus, lai brīdinātu un norātu savus niķīgos bērnus. Parādiet viņiem, ka jūsu prasības saskan ar “tā saka Kungs”. Rājiens, kas nāk kā Dieva vārds, ir daudz efektīvāks nekā tas, kas skarbos, dusmīgos vārdos izsprūk no vecāku mutes.13
Uz nepacietību. Nepacietība vecākos izraisa nepacietību bērnos. Uzbudinājums, ko parāda vecāki, rada uzbudinājumu bērnos un pamodina ļauno viņos. (..) Vienmēr, kad vecāki zaudē pašsavaldīšanos, runā un rīkojas nepacietīgi, tie grēko pret Dievu.14
Uz rājienu un glaimu miju. Es bieži esmu redzējusi bērnus, kas metas zemē uz grīdas, ārdās un plosās tāpēc, ka viņiem kaut kas ir liegts, bet nesaprātīgā māte gan rājas, gan cenšas pielabināt ar cerību, ka tā viņa atgriezīs bērnu pie laba garastāvokļa. Šāda rīcība tikai nostiprina bērna uzbudinājumu. Nākamajā reizē viņš darīs to pašu ar vēl lielāku ietiepību, pārliecināts, ka dabūs savu tāpat kā iepriekš. Tā vecāki, taupot rīksti, samaitā bērnu.
Mātei nevienu reizi nevajadzētu atļaut bērnam gūt virsroku. Lai saglabātu šādu autoritāti, nav nepieciešams ķerties pie bargiem paņēmieniem. Šo mērķi var aizsniegt ar stingru, noteiktu roku un laipnību, kas pārliecina bērnu par jūsu mīlestību.15
Uz stingrības un izlēmības trūkumu. Stingrības un izlēmības trūkums nodara lielu ļaunumu. [284] Es pazīstu vecākus, kas saka: “Tu nevari ņemt šo vai to.” Taču tad viņi atmaigst, domājot, ka ir pārāk stingri, un iedod bērnam to, ko iepriekš ir atteikuši. Šāda rīcība ievaino uz visu dzīvi. Ir kāds ļoti svarīgs prāta likums, kuru nedrīkst neievērot: ja kāda iekārojama lieta ir atteikta tā, ka nav cerību to kādreiz dabūt, prāts drīz vien pārstāj ilgoties pēc tās un to nodarbina citas lietas. Bet tik ilgi, kamēr pastāv cerība iekāroto dabūt, cilvēks pieliks pūles, lai to iegūtu. (..)
Ja vecākiem ir nepieciešams dot kādu noteiktu pavēli, tad par nepaklausību tai noteikti ir jāseko sodam. Un tam ir jābūt tikpat nemainīgam kā dabas likumi. Bērni, kas atrodas šādā stingrā, noteiktā vadībā, zinās – ja kāda lieta ir aizliegta un nav atļauta, nekāda diedelēšana vai viltība kāroto priekšmetu nenodrošinās. Tā viņi mācās pakļauties un, tā darot, ir daudz laimīgāki. Neizlēmīgu un lutinošu vecāku bērniem ir pastāvīga cerība, ka ar glaimiem, raudāšanu vai īgnumu viņi kāroto iegūs vai arī ka viņi drīkst nepaklausīt, neciešot sodu. Tā viņus tur ilgu, cerības un nenoteiktības stāvoklī, kas padara viņus nemierīgus, ātri uzbudināmus un nepakļāvīgus. Dieva acīs šādi vecāki ir vainīgi bērnu laimes sagrāvē. Šāda nepareiza audzināšana atslēdz durvis tūkstošu neticībai un grēku nenožēlošanai. Tā ir nonāvējusi daudzus, kas sauc sevi par kristiešiem.16
Uz nevajadzīgiem ierobežojumiem. Ja veciem vecākiem ir mazi bērni, kas ir jāaudzina, tad tēvs, iespējams, domā, ka bērniem ir jāseko viņam pa grūto un nelīdzeno taku, pa kuru viņš pats iet. Viņam ir grūti saprast, ka bērniem ir vajadzīga dzīve, kuru vecāki padara priecīgu un laimīgu.
[285] Daudzi vecāki liedz bērniem apmierināt tās vēlmes, kas ir drošas un nevainīgas. Viņi tik ļoti baidās attīstīt savos bērnos ilgas pēc neatļautā, ka aizliedz tiem pat tos priekus, kas bērniem ir tik ļoti nepieciešami. Baidoties no ļaunām sekām, viņi liedz tiem dažas vienkāršas izpriecas. Bet tieši tas būtu pasargājis no lielā ļaunuma, no kura viņi cenšas izvairīties. Tā bērni sāk domāt, ka nav jēgas gaidīt kādu atbalstu un tāpēc arī to neprasa. Viņi paslepus nododas izpriecām, par kurām domā, ka tās ir aizliegtas. Uzticība starp bērniem un vecākiem ir sagrauta.17
Uz saprātīgu priekštiesību atteikumu. Ja tēviem un mātēm pašiem nav bijusi laimīga bērnība, kāpēc gan viņiem šī lielā zaudējuma dēļ vajadzētu apēnot savu bērnu dzīves? Tēvs var domāt, ka šis ir vienīgais drošais ceļš. Bet lai viņš atceras, ka visi prāti nav vienādi, un, jo lielākas pūles pieliks, lai ierobežotu, jo nevaldāmākas būs ilgas iegūt aizliegto. Sekas tam būs nepaklausība vecāku autoritātei. Tēvs būs apbēdināts par to, ko viņš uzskata par sava dēla samaitāto ceļu, un viņam sāpēs sirds par viņa sacelšanos. Bet vai nebūtu labāk, ja tēvs pārdomātu, ka pirmais iemesls dēla nepaklausībai bija viņa paša nevēlēšanās atļaut dēlam nodoties tam, kas nav grēks? Tēvs domā, ka viņa aizliegums ir pietiekams iemesls, lai dēls atturētos no šīs nodarbes. Bet viņam vajadzētu atcerēties, ka bērni ir saprātīgas būtnes un ka pret viņiem jāizturas tā, kā vecāki vēlas, lai izturas pret viņiem pašiem.18