[229] Nepaklausīgs bērns kā pēdējo dienu iezīme. Viena no pēdējo dienu zīmēm ir bērnu nepaklausība saviem vecākiem. Vai vecāki apzinās savu atbildību? Šķiet, ka daudzi ir pazaudējuši no redzesloka sargājošās rūpes, kuras tiem vajadzētu parādīt saviem bērniem, un ļauj viņiem nodoties ļaunām kaislībām un tiem nepaklausīt.1
Bērni ir Kunga mantojums, un, ja vecāki nesniedz viņiem tādu audzināšanu, kas viņus dara spējīgus staigāt Kunga ceļu, viņi pamet novārtā svētu pienākumu. Tā nav Dieva griba vai nolūks, ka bērniem jākļūst rupjiem, nepieklājīgiem, nepaklausīgiem, nepateicīgiem, nesvētiem, pārsteidzīgiem, augstprātīgiem, vairāk baudu nekā Dieva mīļotājiem. Raksti šo sabiedrības stāvokli parāda kā pēdējo dienu zīmi.2
Iecietīgi vecāki noraida Debesu kārtību. Debesīs ir perfekta kārtība, pilnīga saskaņa un vienprātība. Ja vecāki šajā dzīvē izvairās pa-kļaut savus bērnus pienācīgai autoritātei, kā viņi var cerēt, ka viņus uzskatīs par derīgiem sabiedrotajiem svētajiem eņģeļiem miera un harmonijas pasaulē?3
Tie, kas nav cienījuši kārtību un disciplīnu šajā dzīvē, necienīs kārtību, ko ievēro Debesīs. Viņus nekad nevar ielaist debesīs, jo visi, kas būs cienīgi ieiet, mīlēs kārtību un cienīs disciplīnu. Raksturi, kurus veido šajā dzīvē, noteiks nākotnes likteni. Kad Kristus nāks, Viņš nepārveidos personas raksturu. (..) Vecākiem nevaja-dzētu pamest novārtā nevienu pienākumu, kas tiem jāpilda savu bērnu labā. Viņiem tie tā jāaudzina, [230] lai tie varētu būt par svētību sabiedrībai šeit un iegūtu mūžīgās dzīves atalgojumu nākotnē.4
Kad sākt disciplinēt. Brīdis, kad bērns sāk izvēlēties pats savu gribu un ceļu, ir brīdis, kad sākt viņu audzināt disciplīnas jomā. To var nosaukt par neapzināto izglītošanu. Tieši tad ir jāsāk darbs, apzināts un spēcīgs. Lielākais šī darba slogs gulstas uz māti. Viņai ir pirmās rūpes par bērnu, un viņai ir jāieliek tādas audzināšanas pamats, kas palīdzēs bērnam attīstīt stipru, līdzsvarotu raksturu. (..)
Bieži vien jau zīdaiņi parāda visnoteiktāko gribu. Ja to nepakļauj gudrākai autoritātei, nekā bērna neaudzinātās vēlmes, tad sātans pārņem kontroli pār prātu un kaislībām, saskaņojot tos ar savu gribu.5
Pametot novārtā disciplinēšanas un audzināšanas darbu, līdz nostiprinās nepareiza nostāja, bērniem tiek nodarīts visnopietnākais ļaunums, jo viņi izaug savtīgi, izvēlīgi un mīlēt nespējīgi. Viņi nepatīk sev pašiem, un arī citiem nepatīk viņu sabiedrība; tādēļ viņi vienmēr ir neapmierināti. Mātes darbs jāuzsāk agrā vecumā, nedodot sātanam izdevību kontrolēt mazuļu prātu un dabu.6
Apspiediet pirmo ļaunuma parādīšanos. Vecāki, jums jāsāk pirmā disciplīnas mācību stunda, kad bērni vēl ir zīdaiņi jūsu rokās. Māciet tiem pakļaut savu gribu jūsējai. To var paveikt, lietojot nosvērtu roku un parādot noteiktību. Vecākiem pilnīgi jākontrolē pašiem savs gars un ar maigumu, bet tomēr noteiktību, jāvirza bērna griba, līdz tā nedomā neko citu, bet pakļaujas viņu vēlmēm.
[231] Vecāki pārāk vēlu sāk disciplinēt savus bērnus. Pirmo dusmu izpausmi nepakļauj, un bērns aug ar ietiepību, kas pieaug līdz ar viņu un nostiprinās līdz ar viņa spēku.7
“Pārāk mazs, lai sodītu?” Ēlis neveidoja savu ģimeni pēc tiem likumiem, kurus Dievs bija ieteicis nama pārvaldīšanai. Viņš vadījās pats no sava sprieduma. Maigais tēvs raudzījās pavirši uz savu dēlu kļūdām un grēkiem viņu bērnībā, glaimodams sev, ka ar laiku tie izaugs no savām ļaunajām tieksmēm. Tagad daudzi pieļauj tādu pašu kļūdu. Tie domā, ka viņiem ir labāki audzināšanas paņēmieni nekā tie, kādus Dievs norādījis savā Vārdā. Tie ļauj nostiprināties bērnu ļaunajām tieksmēm un, aizbildinādami sevi, droši saka: viņi ir par jauniem, lai sodītu, pagaidīsim, lai kļūst vecāki un var visu izprast. Tā sliktajiem ieradumiem ļauj nostiprināties, līdz tie kļūst par otru dabu. Bērni aug, neizjūtot nekādus ierobežojumus, un viņu rakstura īpašības kļūst tiem par lāstu uz visu dzīvi un ir spējīgas atdzimt vēl citos.
Nav lielāka lāsta mājās kā tad, ja jauniešiem atļauj rīkoties pēc sava prāta. Kad vecāki izpilda katru bērna vēlēšanos un ļauj tiem darīt to, par ko zina, ka tas bērniem nebūs par labu, tad bērni drīz vien zaudē visu cieņu pret vecākiem, visu godbijību pret Dieva vai cilvēku autoritāti, un sātans tos pakļauj savai gribai. Vienas ģimenes iespaids, kurā nav nokārtotas locekļu savstarpējās attiecības, ir visai liels un iedarbojas postoši uz visu sabiedrību. Tā kļūst par ļaunuma straumi, no kā cieš pati ģimene, draudze un valsts.8
Nolieciet mājas audzināšanu pāri citām nodarbībām. Daudzi norāda uz mācītāju, skolotāju un citu augstas reputācijas cilvēku bērnu mācīšanos un godbijību un saka – ja šie cilvēki ar savām pārākajām priekšrocībām kļūdās ģimenes vadīšanā, tad tiem, kuri ir nelabvēlīgākā situācijā, nevajag cerēt uz veiksmi. Jautājums, kas jāizvirza, ir: [232] Vai šie cilvēki ir devuši saviem bērniem to, ko saņemt ir viņu tiesības: labu paraugu, uzticīgus norādījumus un piemērotus ierobežojumus? Atmetot šīs vissvarīgākās lietas, tādi vecāki dod sabiedrībai bērnus, kuriem ir nelīdzsvarots prāts, viņi ir nepacietīgi ierobežojumos un nekompetenti praktiskās dzīves pienākumos. Tā viņi sagādā pasaulei kaitējumu, kas pārsniedz visu to labo, ko panāk viņu darbi. Šie bērni pārnes savu samaitāto raksturu kā mantojumu uz savām atvasēm, un vienlaikus viņu ļaunais piemērs un ietekme samaitā sabiedrību un nodara postījumu draudzē. Mēs nevaram domāt, ka jebkurš cilvēks, lai cik lielas ir viņa iespējas un derīgums, vislabāk kalpo Dievam vai pasaulei, ja viņš savu laiku atdod citām nodarbēm, izturoties nolaidīgi pret saviem bērniem.9
Ir apsolīta Debesu sadarbība. Dievs svētīs taisnīgu un pareizu
disciplīnu. Bet “bez manis”, saka Kristus, “jūs nenieka nespējat”.
Debesu saprāts nevar sadarboties ar tēviem un mātēm, kas ir nolaidīgi
savu bērnu audzināšanā, kas atļauj sātanam vadīt šo mazā cilvēciņa
dzīvības mehānismu, šo jauneklīgo prātu kā instru-mentu, caur kuru
ļaunais var pārtraukt Svētā Gara darbu.10
_______________
1Review and Herald, 1854. g. 19. septembris
2The Signs of the Times, 1894. g. 17. septembris
3Liecības draudzei, 4. sēj., 199. lpp.
4Turpat, 429. lpp.
5Vēstule 9, 1904. g.
6Manuskripts 43, 1900. g.
7Liecības draudzei, 1. sēj., 218. lpp.
8Sentēvi un pravieši, 578., 579. lpp.
9The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
10Manuskripts 126, 1897. g.