[223] Pašsavaldīšanās – augstākais mērķis. Disciplīnas uzdevums ir iemācīt bērnam pašsavaldīšanos. Viņam jāmāca pašaizliedzība un paškontrole. Tādēļ tiklīdz kā viņš spēj saprast, viņa prāts jānostāda paklausības pusē. Lai visa darbošanās ar bērnu ir tāda, kas parāda, ka paklausība ir taisnīga un saprātīga. Palīdziet viņam ieraudzīt, ka visas lietas ir pakļautas likumam un ka nepaklausība beigās noved pie nelaimes un ciešanām. Kad Dievs saka “tev nebūs”, Viņš mīlestībā mūs brīdina no nepaklausības sekām, lai mūs pasargātu no ļaunuma un zaudējuma.1
Nostādot gribasspēku. Patiesais aizrādījuma mērķis ir sasniegts tikai tad, ja pats ļaundaris saskata savu vainu un griba brīvprātīgi ir gatava tās labošanai. Kad tas ir sasniegts, norādiet viņam uz piedošanas un spēka avotu.2
Tie, kas māca saviem skolēniem sajust, ka viņos pašos atrodas spēks, lai kļūtu par godīgiem un derīgiem vīriem un sievām, vienmēr būs veiksmīgi.3
Labojot ieradumus, noslieces, ļaunās tieksmes. Vecāku darbs ir apvaldīt, vadīt un kontrolēt. Viņi nevar padarīt lielāku ļaunumu, kā ļaut saviem bērniem apmierināt visas viņu bērnišķīgās iegribas un kaprīzes un ļaut tiem sekot savām pašu tieksmēm; viņi nevar tiem nodarīt neko sliktāku, kā atstāt viņu prātos iespaidu, ka tie dzīvo, lai izpatiktu sev un izklaidētu sevi, lai izvēlētos savus ceļus un meklētu savu prieku un sabiedrību. (..) Jauniešiem nepieciešami vecāki [224], kas tos izglīto un disciplinē, labo viņu sliktos ieradumus un noslieces, kā arī ravē viņu ļaunās tieksmes.4
Salauziet sātana cietoksni. Mātes, jūsu bērnu liktenis lielā mērā atrodas jūsu rokās. Ja jūs nepildāt pienākumu, jūs varat viņus nolikt sātana rindās un tos padarīt par viņa līdzekļiem, lai aizvestu postā citas dvēseles. Vai arī jūsu uzticīgā disciplīna un dievbijīgais paraugs var viņus vadīt pie Kristus, un viņi savukārt ietekmēs citus, ar jūsu starpniecību izglābjot daudzas dvēseles.5
Palūkosimies rūpīgi un sāksim “uzņemt nolaistos valdziņus”. Sadragāsim ienaidnieka cietokšņus! Līdzjūtīgi labosim mūsu mīļos un sargāsim tos no ienaidnieka spēka. Nekļūstiet mazdūšīgi!6
Māciet cienīt vecāku un dievišķo autoritāti. Bērni (..) jāaudzina, jāizglīto un jādisciplinē, kamēr tie kļūst paklausīgi saviem vecākiem, parādot cieņu viņu autoritātei. Šādā veidā viņu sirdīs tiks iepotēta cieņa pret dievišķo autoritāti, un audzināšana ģimenē būs kā skola, kas sagatavo ģimenei Debesīs. Bērnībā un jaunībā jāsaņem tāda rakstura audzināšana, lai bērns būtu sagatavots uzņemties savus reliģiskos pienākumus un tā kļūtu derīgs Debesu galmam.7
Viņš, kurš ir visu zināšanu avots, izteica derīguma stāvokli ieiešanai Debesu svētlaimē šajos vārdos: “Svētīgi tie, kas tur Viņa baušļus, lai tiem būtu tiesības uz dzīvības koku un tie varētu caur vārtiem ieiet pilsētā.” Paklausība Dieva baušļiem ir Debesu cena, un paklausība saviem vecākiem Kungā ir vissvarīgākā mācību stunda, kas bērnam jāapgūst.8
[225] Paklausība principa pēc, nevis piespiedu kārtā. Izstāstiet saviem bērniem precīzi, ko jūs no viņiem prasāt. Tad lieciet viņiem saprast, ka jūsu vārds ir likums, un tam ir jāpaklausa. Tā jūs viņiem mācāt cienīt Dieva baušļus, kas skaidri paziņo “tev būs” un “tev nebūs”. Daudz labāk tavam zēnam ir paklausīt principa pēc, nekā piespiedu kārtā.9
Nešaubīgas uzticības mācība. Īzāku sasien trīcošas, mīlošas viņa līdzcietīgā tēva rokas, jo tā teica Dievs. Dēls pakļaujas upurim, jo viņš tic sava tēva godīgumam. (..)
Šis Ābrahāma ticības darbs ir uzrakstīts mūsu labā. Tas mums sniedz milzīgu mācību par uzticību Dieva prasībām, lai cik bargas un dzelošas tās arī būtu; un tas māca bērnus pilnīgi pakļauties saviem vecākiem un Dievam. Ābrahāma paklausība mums māca, ka nekas nav pārāk dārgs, lai to atdotu Dievam.10
Jaunieši atsauksies uzticībai. Jaunatne jāietekmē ar domu, ka viņiem uzticas. Viņi izjūt pagodinājumu un vēlas, lai tos ciena, un tās ir viņu tiesības. Ja audzēkņiem rodas iespaids, ka viņi nevar iziet un ienākt, apsēsties pie galda vai būt kaut kur citur, pat savās istabās, bez uzraudzības, bez kritiskas acs, kas viņus vēro, lai kritizētu un nosūdzētu, tad jūsu rīcībai būs demoralizējošs iespaids un no nodarbībām vairs nebūs nekāda prieka. Šī nemitīgā uzraudzība ir vairāk nekā vecāku aizgādnība un daudz ļaunāka; jo gudri vecāki ar smalkjūtību bieži var redzēt cauri virsējam slānim un saskatīt nemierīgajā prāta darbībā jauniešu ilgas vai arī kārdināšanu ietekmi un sastādīt plānus rīcībai, lai darbotos pretī ļaunumam. Bet šī pastāvīgā uzraudzība nav dabiska un veicina ļaunumu, [226] no kā ir jācenšas izvairīties. Lai jauniešiem nostiprinātos fiziskā veselība un attīstītos saskanīgs raksturs, tiem ir nepieciešamas kustības, prieks un laimīga, patīkama gaisotne.11
Pašpārvalde pretstatā absolūtai autoritātei. Ir daudzas ģimenes ar bērniem, kas liekas labi audzināti, kamēr ir saskaņā ar mācību disciplīnu; bet, kad sistēma, kas liek pildīt likumus, pārtrūkst, viņi izrādās nespējīgi domāt, rīkoties vai patstāvīgi izlemt. Šie bērni tik ilgi atradās dzelžainā vadībā, tiem neļāva pašiem domāt un rīkoties tajās lietās, kur tieši bija ļoti pareizi pašiem darboties, līdz viņiem vairs nebija ticības sev, lai rīkotos pēc sava sprieduma, iegūstot personīgu pieredzi. Un, kad tie uzsāk no vecākiem neatkarīgu dzīvi, tad citu spriedums viņus pavisam viegli vada nepareizā virzienā. Viņiem nav rakstura noturības. Tad, kad tas bija nepieciešams, viņiem neiemācīja paļauties pašiem uz savu spriedumu, un tādēļ viņu prāts neattīstījās un nenostiprinājās pareizi. Viņi tik ilgi bijuši pilnīgā vecāku pārvaldībā, ka pilnīgi paļaujas uz tiem; vecāki viņiem ir prāta un sprieduma vietā.
No otras puses, jauniešiem nevajag ļaut, lai tie domā un rīkojas pilnīgi neatkarīgi no savu vecāku un skolotāju sprieduma. Bērniem jāmāca cienīt pieredzējušu spriedumu un ļauties vecāku un skolotāju vadībai. (..) Viņi jāaudzina tā, lai viņu prāts būtu vienots ar viņu vecāku un skolotāju prātu, un tā jāpamāca, lai viņi varētu redzēt pamatotību šiem padomiem. Tad, kad tie dosies tālāk projām no savu vecāku un skolotāju vadošajām rokām, [227] viņu raksturi nebūs kā vēja svaidītas niedres.
Jauniešu skarba audzināšana, pareizi nevadot viņus domāt un darboties pašiem ar savām spējām un domāšanas veidu, lai ar šo līdzekļu palīdzību tiem būtu domu izaugsme, pašcieņas jūtas un ticība savām spējām rīkoties, izveido šķiru, kurai ir vāji prāta un morālie spēki. Un, kad viņi nostāsies pasaulē, lai rīkotos paši, tie atklās faktu, ka viņus dresēja kā zvērus, nevis izglītoja. Vecāki viņu gribu nevis vadīja, bet spieda pakļauties ar rupju disciplīnu.12
Ļaunais iznākums, kad viens prāts ietekmē otru. Tie vecāki un skolotāji, kuri lepojas ar savu pilnīgo kontroli pār savā aprūpē esošo bērnu prātu un gribu, panākot pakļaušanos ar spēka un baiļu palīdzību, pārtrauktu lepoties, ja viņi spētu izsekot šo bērnu dzīvei nākotnē. Tie gandrīz nemaz nav sagatavoti uzņemties dzīves skarbās atbildības. Kad šie jaunieši vairs neatrodas savu vecāku un audzinātāju pārraudzībā un ir spiesti domāt un rīkoties patstāvīgi, viņi gandrīz noteikti iet nepareizā virzienā un padodas kārdināšanu spēkam. Viņi nepadara savu dzīvi par uzvaru, un šos pašus trūkumus var redzēt viņu reliģiskajā dzīvē. Ja bērnu un jauniešu skolotājiem parādītu viņu kļūdainās disciplīnas rezultātu nākotnē, viņi mainītu savas izglītības plānu. Šīs kategorijas skolotāji, kuri ir apmierināti, ka viņiem ir gandrīz pilnīga kontrole pār savu skolēnu gribu, nav visveiksmīgākie skolotāji, lai gan ārējā būtība uz laiku var būt maldinoša.
[228] Dievam nekad nav bijis nolūks, lai viena cilvēka prāts pilnībā kontrolētu otra prātu. Un tie, kas pūlas savu skolēnu individualitātes sakausēt ar savējām un būt viņiem prāta, gribas un sirdsapziņas vietā, uzņemas baismīgu atbildību. Šie skolēni īpašā gadījumā var izskatīties kā labi trenēti kareivji. Bet, kad ierobežojumus atņem, tad redzams, ka trūkst neatkarīgas, principu vadītas rīcības.13
Ar izveicību un pacietīgām pūlēm. Lai jauniešus veidotu pareizi,
ir nepieciešama prasme un pacietīgas pūles. Īpaši bērniem, kuri
ienākuši pasaulē, apkrauti ar ļaunā mantojumu – savu vecāku grēku tiešām
sekām, vajadzīga visrūpīgākā izglītība, lai attīstītu un stiprinātu
viņu morālās un intelektuālas spējas. Un vecāku atbil-dība ir patiešām
smaga. Ļaunās tieksmes ir rūpīgi jāapspiež un maigi jānorāj; prāts
jāmudina uz labu. Bērns jāiedrošina mēģināt vadīt sevi. Turklāt tas viss
jādara saprātīgi, vai arī vēlamais nodoms tiks izjaukts.14
_______________
1Audzināšana, 287. lpp.
2Turpat, 291. lpp.
3Kristīgās audzināšanas pamati, 58. lpp.
4Manuskripts 12, 1898. g.
5The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
6Review and Herald, 1895. g. 16. jūlijs
7Review and Herald, 1894. g. 13. marts
8Manuskripts 12, 1896. g.
9Review and Herald, 1904. g. 15. septembris
10Liecības draudzei, 3. sēj., 368. lpp.
11Kristīgās audzināšanas pamati, 114. lpp.
12Liecības draudzei, 3. sēj., 132., 133. lpp.
13Turpat, 133., 134. lpp.
14Kristīgā sātība un Bībeles higiēna, 138. lpp.