[233] Labi sakārtotas, labi disciplinētas ģimenes. Tiem, kas sevi dēvē par kristiešiem, ir pienākums parādīt pasaulei labi sakārtotas, labi disciplinētas ģimenes – ģimenes, kuras parāda patiesās kristietības spēku.1
Gudri audzināt un izglītot bērnus nav viegli. Tikko vecāki centīsies turēties pie Kunga sprieduma un bijības, radīsies grūtības. Bērni atklās savu samaitātību, kas saista viņu sirdis. Viņi parādīs mīlestību uz neprātu un neatkarību, naidu pret ierobežojumiem un disciplīnu. Viņi krāps un izteiks melus. Pārāk daudzi vecāki bērnus par šīm kļūdām nevis soda, bet gan padara sevi aklus, neredz, kas aiz tā slēpjas, un neatklāj šo lietu patieso nozīmi. Tādēļ bērni turpina piekopt krāpšanu, veidojot raksturu, ko Dievs nevar atzīt par labu.
Dieva Vārdā izvirzīto standartu neievēro vecāki, kuriem nepatīk, kā daži to dēvē, lietot it kā pārlieku bargas metodes savu bērnu izglītošanā. Daudziem vecākiem ir noteikta nepatika pret Dieva Vārda svētajiem principiem, jo šie principi viņiem uzliek pārāk daudz atbildības. Bet turpmākā aina, kuru visi vecāki ir spiesti ieraudzīt, rāda, ka Dieva ceļš ir vislabākais un ka vienīgo drošības un laimes ceļu var atrast paklausībā Viņa gribai.2
Bērna savaldīšana nav viegls uzdevums. Sabiedrībā pastāvošajā lietu stāvoklī vecākiem nav viegls uzdevums savaldīt savus bērnus un pamācīt viņus saskaņā ar Bībeles taisnības likumu. Kad viņi audzinās savus bērnus pēc Dieva Vārda priekšrakstiem, [234] līdzīgi kā vecais Ābrahāms, pavēlot savai saimei pēc sevis, bērni domās, ka vecāki pārspīlē rūpes un ir nevajadzīgi prasīgi.3
Maldīgas idejas par savaldīšanu. Vecāki, ja jūs vēlaties Dieva svētību, sekojiet Ābrahāma paraugam. Apspiediet ļauno un iedrošiniet labo. Dažos gadījumos ir labāk stingri pavēlēt, nekā izpatikt bērna tieksmēm un izpriecām.4
Atļaut bērnam sekot viņa dabīgajām tieksmēm nozīmē viņam atļaut samaitāties un kļūt par ļaunuma ekspertu. Gudri vecāki saviem bērniem neteiks: “Seko pats savai izvēlei; ej, kur tu vēlies, un dari, ko vēlies!” Viņi sacīs: “Uzklausi Kunga norādījumus!” Ir jāizveido un jāievieš gudri likumi un noteikumi, lai nesabojātu mājas dzīves skaistumu.5
Kāpēc izputēja Āhana ģimene. Vai esat apdomājuši, kāpēc bija tā, ka visi, kuri bija saistīti ar Āhanu, arī bija padoti Dieva sodam? Tas bija tādēļ, ka viņus neaudzināja un neizglītoja saskaņā ar norādījumiem, kurus tiem deva Dieva likuma augstais standarts. Āhana vecāki bija savu dēlu izglītojuši tā, ka viņš jutās brīvs nepaklausīt Kunga vārdam. Viņa dzīvē ieaudzinātie principi viņu vadīja apieties ar saviem bērniem tā, ka arī tie tika sabojāti. Viena cilvēka prāts ietekmē otra prātu, un sods, kas ietvēra arī Āhana radiniekus, atklāj faktu, ka pārkāpumā bija iesaistīti visi.6
Akla vecāku pieķeršanās – lielākais šķērslis audzināšanā. Vecāku nolaidības grēks ir gandrīz universāls. Pārāk bieži pastāv akla pieķeršanās tiem, [235] ar ko mēs esam dabiski saistīti. Šī pieķeršanās ieņem milzīgus apjomus; to nelīdzsvaro gudrība jeb dievbijība. Akla vecāku pieķeršanās ir lielākais šķērslis pienācīgā bērna audzināšanā. Tā aizkavē disciplīnu un audzināšanu, ko pieprasa Kungs. Reizēm izskatās, ka šī pieķeršanās vecākiem laupa saprātu. Līdzīgi kā ļaunuma maigā līdzjūtība, arī nežēlība maskējas tā saucamās mīlestības ietērpā. Tā ir bīstamā zemūdens straume, kas ved bērnu postā.7
Vecāki ir pastāvīgās briesmās, izdabājot dabiskajām tieksmēm uz tā rēķina, lai paklausītu Dieva likumam. Daudzi vecāki, lai izpatiktu saviem bērniem, atļauj to, ko Dievs aizliedz.8
Vecāki ir atbildīgi par to, kas varēja būt viņu bērni. Ja tēvs un māte kā skolotāji mājās bērniem atļauj kontroles robežas pārņemt savās rokās un kļūt untumainiem, viņi ir atbildīgi par to, kas bērni varēja būt pretējā gadījumā.9
Tie, kas seko savām tieksmēm, akli pieķeroties saviem bērniem, izdabājot tiem, apmierinot viņu savtīgās vēlmes un nemācot tos ņemt vērā Dieva autoritāti, lai norātu grēku un izlabotu ļaunumu, pauž to, ka viņi savus ļaunos bērnus godā vairāk nekā Dievu. Viņi vairāk ir noraizējušies par to, kā pasargāt savu reputāciju, nevis kā pagodināt Dievu, viņi vairāk alkst izpatikt saviem bērniem nevis Dievam. (..)
Tos, kam ir par maz drosmes, lai labotu nepareizo, vai kuri kūtruma un intereses trūkuma dēļ nepieliek neatlaidīgas pūles, lai šķīstītu ģimeni vai Dieva draudzi, uzskata kā atbildīgus par ļaunumu, [236] kas izriet no nepildītā pienākuma. Ja, lietojot vecāku vai mācītāja autoritāti, mēs būtu varējuši apstādināt ļaunumu, bet neesam to darījuši, tad esam par to tikpat atbildīgi, it kā tā būtu mūsu pašu rīcība.10
Nav vietas favorītismam. Vecākiem ir ļoti dabiski būt neobjektīviem pret saviem bērniem. Īpaši, ja šie vecāki jūt, ka viņiem pašiem piemīt augstāki talanti, viņi uzskatīs savus bērnus pārākus par citiem. Tādējādi to, ko stingri nosodītu citos, viegli pieļauj saviem bērniem kā smalku un asprātīgu. Lai gan šis favorītisms ir dabisks, tas ir netaisnīgs un nekristīgs. Mūsu bērniem nodara daudz ļauna, ja viņu kļūdām ļauj palikt nelabotām.11
Neizejiet ne uz kādu kompromisu ar ļauno. Ir jābūt skaidram, ka Dieva vadība neatzīst nekādu kompromisu ar ļauno. Ne mājā, ne skolā nedrīkst paciest nekādu nepaklausību. Ne vecāki, ne skolotājs, ja viņu sirdīs ir rūpes par aizgādībā esošajiem, neielaidīsies kompromisā ar stūrgalvību, kas nepakļaujas autoritātei vai ķeras pie atrunām un izvairīšanos, lai izbēgtu paklausībai. Tā nav mīlestība, bet sentimentālisms, kas niekojas ar noziegumu, ar pielabināšanos vai piekukuļošanu, cenšoties nodrošināt piekāpšanos un visbeidzot pieņemot kādu aizvietojumu prasītās lietas vietā.12
Pārāk daudzās ģimenēs valda pārlieka izdabāšana sev un nepaklausība, kas neizlabota paslīd garām, vai arī izpaužas valdonīgs, kundzisks gars, kas rada briesmīgu ļaunumu bērnu raksturos. Reizēm vecāki viņus labo tik netaktiski, ka padara nožēlojamas viņu dzīves, un tie zaudē visu cieņu pret tēvu, māti, brāļiem un māsām.13
[237] Vecākiem trūkst izpratnes par pareizajiem principiem. Ir sirdi plosoši redzēt vecāku muļķību viņiem dotās Dieva autoritātes lietošanā. Cilvēkiem, kuri visā citā ir konsekventi un inteliģenti, trūkst izpratnes par principiem, kas jāievieš mazuļu audzināšanā. Viņi nedod tiem pareizos norādījumus īstajā laikā, kad pareizi norādījumi, dievbijīgs paraugs un stingra nostāja ir visvairāk nepieciešama, lai vadītu pareizā gultnē nepieredzējušos prātus, kuri neizprot pieviļošo un bīstamo ietekmi, ar kuru tiem jāsa-stopas it visur.14
Lielākās ciešanas nāca pār cilvēku ģimeni, jo vecāki atstāja dievišķo plānu, lai sekotu savām iedomām un nepilnīgi attīstītajām idejām. Daudzi vecāki seko tieksmēm. Viņi aizmirst, ka bērnu tagadējais un nākotnes labums prasa inteliģentu disciplīnu.15
Dievs nepieņem nekādu atvainošanos par sliktu vadību. Vecāku sliktas vadības dēļ pārāk bieži bērnu sirdīs nostiprinās sacelšanās, turpretī, ja būtu uzņemts pareizs virziens, bērnā būtu izveidojies labs un harmonisks raksturs.16
Kamēr vecākiem ir spēks, lai disciplinētu, izglītotu un audzinātu savus bērnus, lai viņi iedarbina šo spēku Dieva labā. Viņš no tiem prasa šķīstu, nevainīgu, nelokāmu paklausību. Neko citu Viņš necietīs. Viņš nepieņems nekādu attaisnojumu par bērnu sliktu vadīšanu.17
Pārvariet dabisko spītības garu. Daži bērni dabiski ir daudz spītīgāki nekā citi un nepakļausies disciplīnai. Tā viņi sevi padara ļoti nepievilcīgus un nesamierināmus. Ja mātei trūkst gudrības, lai tiktu galā ar šo rakstura fāzi, [238] tad sekos visnelaimīgākā notikumu secība, jo šādi bērni ies savu ceļu līdz bojāejai. Cik briesmīgi bērnam ir lolot spītības garu ne tikai bērnībā, bet arī vēl brieduma gados, un tāpēc, ka bērnībā trūka savstarpējas saskaņas, vīra un sievas gados lolot sarūgtinājumu un nelaipnību pret māti, kura nepakļāva savus bērnu savaldībai.18
Nekad nesaki bērnam: “Es ar tevi neko nevaru iesākt.” Nekad neliec savam bērnam dzirdēt, ka tu saki: “Es ar tevi neko nevaru iesākt!” Tik ilgi, cik mums ir pieeja pie Dieva troņa, mums kā vecākiem būtu jānokaunas izrunāt jebkādu šādu vārdu. Sauc uz Jēzu, un Viņš tev palīdzēs pienest savus mazos Viņam.19
Ģimenes vadība ir cītīgi jāstudē. Esmu dzirdējusi mātes sakām, ka viņām trūkst spēju, kādas ir citiem, lai vadītu ģimeni, ka tas ir sevišķs talants, kurš viņām nepiemīt. Tām, kuras apzinās trūkumu šajā sakarā, ģimenes vadīšana jāpadara par savu cītīgāko studiju priekšmetu. Un tomēr visvērtīgākos citu ieteikumus nevar pieņemt bez apdomas un izšķiršanas. Tos nevar vienādi lietot ikvienas mātes apstākļiem vai katra ģimenes bērna īpašajam raksturam un temperamentam. Lai māte rūpīgi izzina citu pieredzi, piezīmējot atšķirību starp viņu metodēm un viņas pašas metodēm, lai viņa pārbauda tās, kuras šķiet patiesi vērtīgas. Ja viens disciplīnas veids nedod gaidīto, izmēģiniet citu plānu un rūpīgi vērojiet ietekmi.
Mātēm vairāk kā citiem jāpieradina sevi pārdomām un izpētei. Ja viņas būs neatlaidīgas šajā virzienā, [239] tad atklās, ka iegūst spējas, par kurām domāja, ka tās viņām trūkst, un ieraudzīs, ka mācās pareizi veidot savu bērnu raksturus. Šajā darbā ieliktās pūles un domas atklāsies bērnu paklausībā, viņu vienkāršībā, kautrībā un šķīstumā; un tas bagātīgi atmaksās visas pūles.20
Vecāki, esiet vienoti disciplīnā. Mātei vienmēr vajadzētu sadarboties ar tēvu savās pūlēs ielikt pamatu labam, kristīgam raksturam savos bērnos. Mīlošam tēvam nevajadzētu aizvērt acis uz savu bērnu kļūdām, jo vadīt to labošanu nav patīkami.21
Bērna prātā jānostiprina pareizie principi. Ja vecāki ir vienoti šajā disciplinēšanas darbā, bērns sapratīs, ko no viņa prasa. Bet, ja tēvs ar vārdu vai skatienu parāda, ka viņš nepiekrīt mātes lietotajai disciplīnai, ja viņš jūt, ka viņa ir pārāk stingra un domā, ka viņam skarbums jāatsver lutinot un izdabājot, bērns tiks sabojāts. Līdzjūtīgais tēvs vai māte praktizē krāpšanu, un bērns drīz iemācīsies, ka var rīkoties pēc savas patikas. Vecāki, kuri pastrādā šo grēku pret saviem bērniem, ir atbildīgi par viņu dvēseļu bojāeju.22