[204] Nesteidziniet bērnus prom no bērnības. Vecākiem nekad nevajadzētu steidzināt bērnus prom no bērnības. Lai viņiem sniedz tāda rakstura mācību stundas, kuras viņu sirdis iedvesmo cēliem mērķiem; bet ļaujiet tiem būt bērniem un augt ar to vienkāršo ticību, atklātību un patiesīgumu, kas tos sagatavos ieiešanai De-besu karaļvalstī.1
Katram vecumposmam ir savs skaistums. Vecākiem un skolotājiem jācenšas tā attīstīt jauniešu tieksmes, lai katrā dzīves posmā tie var parādīt savam vecumam atbilstošu skaistumu, atraisoties dabiski kā stādi dārzā.2
Viena no Kristus visbrīnišķīgākajām un iespaidīgākajām līdzībām ir par sējēju un sēklu. (..) Patiesības, kuras māca šī līdzība, kļuva par dzīvu realitāti paša Kristus dzīvē. Viņš gan fiziskajā, gan garīgajā būtībā sekoja dievišķajai augšanas kārtībai, ko ilustrē stāds. Viņš vēlas, lai tā darītu ikviens jaunietis. Lai gan Viņš bija De-besu Majestāte, godības Ķēniņš, Viņš kļuva bērniņš Betlēmē un kādu laiku pārstāvēja savas mātes aprūpētu, bezpalīdzīgu zīdaini.
Bērnībā Jēzus darīja paklausīga bērna darbus. Viņš runāja un rīkojās ar bērna, ne vīra gudrību, pagodinot savus vecākus un izpalīdzīgi piepildot viņu vēlmes saskaņā ar bērna iespējām. Bet katrā savas attīstības pakāpē Viņš bija pilnīgs, [205] ar vienkāršu, dabisku bezgrēcīgas dzīves piemīlību. Svētie Raksti par Viņa bērnību saka: “Bērns auga un kļuva stiprs garā, pilns gudrības: un Dieva godība bija uz Viņa.” Un par Viņa jaunību pierakstīts: “Jēzus pieņēmās gudrībā un augumā, Dieva un cilvēku cienīts.” Lūk. 2:40,523
Raksturu dažādība starp ģimenes locekļiem. Bieži vienā ģimenē ir izteikta raksturu dažādība, jo tā ir Dieva noteiktā kārtība, ka jāapvienojas personām ar atšķirīgiem temperamentiem. Šādā gadījumā katram ģimenes loceklim vajadzētu ar svētumu izturēties pret citu jūtām un ievērot citu tiesības. Šādā veidā attīstīsies sav-starpēja uzmanība un iecietība, mazināsies aizspriedumi un nogludināsies rakstura raupjie asumi. Tā var nodrošināt saskaņu, un dažādo temperamentu kombinācija var dot labumu katram.4
Pētiet katra prātu un raksturu. Ikviens bērns, kuru ieved šajā pasaulē, palielina vecāku atbildību. (..) Ir jāpēta viņa temperaments, viņa noslieces, viņa rakstura iezīmes. Ļoti rūpīgi jāaudzina vecākiem raksturīgās iezīmes, lai viņi spētu apspiest nepareizās tendences, kā arī veicināt labos iespaidus un pareizos principus.
Varmācība un skarbums šajā darbā nav vajadzīgi. Jāattīsta paškontrole, un tai ir jāatstāj iespaids uz bērna prātu un sirdi.5
Strādāt ar cilvēku prātiem ir ļoti smalks darbs. Ar visiem bērniem nevar apieties vienādi, jo tas ierobežojums, kas jāuzliek vienam, var sagraut dzīvi citam.6
[206] Veiciniet labās īpašības; apspiediet sliktās. Tikai dažiem ir līdzsvarots prāts, jo vecāki ir ļaunprātīgi nevērīgi pret savu pienākumu veicināt labās īpašības un apspiest sliktās. Tie neatceras, ka ir pakļauti vissvinīgākajam pienākumam vērot katra bērna tieksmes, ka viņu uzdevums ir mācīt bērniem labus ieradumus un labu domāšanas veidu.7
Apgūstiet katra bērna raksturu. Bērniem nepieciešamas pastāvīgas rūpes, tomēr jums nevajag ļaut tiem redzēt, ka jūs viņus arvien uzmanāt. Apgūstiet katra raksturu, kā tas atklājas saistībā citam ar citu, un tad centieties labot viņu kļūdas, veicinot pretējās īpašības. Bērni jāmāca, ka gan garīgo, gan fizisko spēku attīstība balstās uz viņiem pašiem; tā ir personīgu pūļu sasniegums. Viņiem agri jāiemācās, ka laimi nevar atrast savtīgā apmierinājumā; tā seko tikai pienākumam. Vienlaikus mātei jācenšas darīt savi bērni laimīgi.8
Garīgās vajadzības ir tikpat svarīgas kā fiziskās. Daži vecāki rūpīgi izturas pret savu bērnu laicīgajām vajadzībām; viņi laipni un uzticīgi tos kopj slimības gadījumā un tad domā, ka ir savu pienākumu paveikuši. Šeit viņi kļūdās. Viņu darbs ir tikai sācies. Ir jārūpējas par prāta vajadzībām. Ir nepieciešama prasme piemērot zāles ievainotam prātam.
Bērniem ir tikpat smagi pārbaudījumi, ko nest, tikpat mokoši savā raksturā, kādi tie ir gados vecākām personām. Vecāki visos gadījumos nejūt to pašu. Bieži viņu prāti apmulst. Viņi darbojas saskaņā ar kļūdainiem uzskatiem un jūtām. Sātans tos sit, un viņi padodas tā kārdinājumiem. Viņi runā uzbudinātā tonī un tā, ka izraisa dusmas savos bērnos, un dažreiz ir prasīgi un īgni. [207] Nabaga bērni pārņem to pašu garu, un vecāki nav sagatavoti viņiem palīdzēt, jo viņi paši ir grūtību cēlonis. Dažreiz liekas, ka it viss notiek nepareizi. Visapkārt ir īgnums, un visi pavada nožēlojamus, nelaimīgus brīžus. Vecāki vaino nabaga bērnus un domā, ka tie ir ļoti nepaklausīgi un nevaldāmi, sliktākie bērni pasaulē, bet patiesībā nemiera cēlonis ir viņos pašos.9
Veiciniet draudzīgumu. Nelīdzsvarots prāts, straujš raksturs, īgnums, skaudība un greizsirdība liecina par vecāku nolaidību. Šīs ļaunās rakstura iezīmes nes lielu nelaimi to īpašniekiem. Cik daudziem trūkst biedru un draugu mīlestības, kura tiem varētu būt, ja tie būtu draudzīgāki. Cik daudzi rada nepatikšanas visur, kur vien viņi iet, un visā, ar ko viņi ir nodarbināti!10
Dažādiem raksturiem nepieciešama dažāda disciplīna. Bērniem ir atšķirīgi raksturi, un vecāki nevar vienmēr visiem piemērot vienas un tās pašas disciplīnas metodes. Ir dažādas prāta iezīmes, un tās ar lūgšanām jāpēta, lai tās varētu pilnveidot saskaņā ar Dieva noteikto mērķi.11
Mātes, (..) veltiet laiku, lai iepazītos ar saviem bērniem. Pētiet viņu raksturus un temperamentus, lai zinātu, kā ar tiem apieties. Dažiem bērniem nepieciešams vairāk uzmanības nekā citiem.12
Apejoties ar panākumus nesološiem bērniem. Ir daži bērni, kuriem vajadzīga pacietīgāka disciplīna un laipnāka audzināšana nekā citiem. Viņi mantojumā ir saņēmuši neiepriecinošas rakstura īpašības, un tādēļ viņiem vairāk nepieciešama līdzjūtība un mīlestība. [208] Ar neatlaidīgām pūlēm šos kaprīzos bērnus var sagatavot vietai Meistara darbā. Viņu īpašumā var būt neatraisīti spēki, kuri, ja tos pamodinātu, viņus darītu spējīgus aizpildīt atbildīgākas vietas nekā tie, no kuriem gaidīja daudz vairāk.
Ja jums ir bērni ar īpašiem raksturiem, neļaujiet mazdūšības kaitīgajai ietekmei tādēļ gulties pār viņu dzīvēm. (..) Palīdziet viņiem, parādot iecietību un līdzjūtību. Stipriniet tos ar mīlošiem vārdiem un laipniem darbiem, lai viņi varētu uzvarēt savas nepilnības.13
Jūs varat iemācīt vairāk nekā domājat. Tiklīdz kā māte iemīl
Jēzu, viņa vēlas savus bērnus audzināt Viņam. Bērna raksturu agrīnajos
gados jūs varat izkopt daudz vairāk nekā jums šķiet. Dārgajam Jēzus
vārdam vajadzētu būt ģimenes vārdam.14
_______________
1Good Health, 1880. g. marts
2Audzināšana, 107. lpp.
3Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 140., 141. lpp.
4The Signs of the Times, 1886. g. 9. septembris
5Manuskripts 12, 1898. g.
6Manuskripts 32, 1899. g.
7The Signs of the Times, 1884. g. 31. janvāris
8The Signs of the Times, 1882. g. 9. februāris
9Liecības draudzei, 1. sēj., 384. lpp.
10Kristīgās audzināšanas pamati, 67. lpp.
11Good Health, 1880. g. jūlijs
12Review and Herald, 1901. g. 9. jūlijs
13Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 115., 116. lpp.
14Manuskripts 17, 1893. g.