[209] Katram bērnam ir jāsaprot gribasspēks. Griba ir valdošais spēks cilvēka dabā, kas sev pakļauj visas citas spējas. Griba nav gaume vai tieksme, bet izšķirošs spēks, kas strādā cilvēku bērnos, liekot tiem paklausīt vai nepaklausīt Dievam.1
Ikvienam bērnam jāsaprot patiesais gribasspēks. Viņam jāpalīdz ieraudzīt, cik lielu atbildību ietver šī dāvana. Griba ir (..) spēks izlemt vai izvēlēties.2
Veiksme nāk tad, kad gribu pakļauj Dievam. Ikvienai cilvēciskai būtnei, kas apveltīta ar saprātu, ir spēks izvēlēties labo. Katrā dzīves piedzīvojumā Dieva Vārds mums saka: “Izvēlieties šodien, kam jūs kalposiet”. Joz. 24:15 Jebkurš var nolikt savu gribu Dieva gribas pusē, var izvēlēties Viņam paklausīt, un tādējādi, savienojot sevi ar dievišķajiem spēkiem, viņš nostāsies vietā, kur nekas nespēs viņu piespiest darīt ļaunu. Katrā jaunietī, katrā bērnā ir spēks, lai ar Dieva palīdzību izveidotu rakstura taisnumu un dzīvotu derīgu dzīvi.
Vecāks vai skolotājs, kurš pēc šādiem norādījumiem māca bērnam paškontroli, būs ļoti noderīgs un tikpat veiksmīgs. Virspusējam novērotājam viņa darbs var nelikties vislabākā priekšzīme; to var nenovērtēt tik augsti kā tā darbu, kurš pakļauj bērna prātu un gribu absolūtai autoritātei; bet pēc gadiem varēs ieraudzīt labākas audzināšanas metodes panākumus.3
[210] Nevājiniet, bet virziet bērna gribu. Saudzējiet visu gribas spēku, jo cilvēcīgai būtnei tas viss ir vajadzīgs, dodiet tam pareizu virzienu. Izturieties pret to gudri un maigi, kā pret svētu dārgumu. Nesasitiet to gabalos, bet ar patiesu paraugu gudri veidojiet un kaldiniet to, līdz bērns sasniedz atbildīgu vecumu.4
Bērni jau agri jāmāca pakļaut savu gribu un tieksmes savu vecāku gribai un autoritātei. Mācot saviem bērniem šo mācību, vecāki tiem iemāca pakļauties Dieva gribai, paklausīt Viņa prasībām un sagatavo tos būt par Kristus ģimenes locekļiem.5
Lai vadītu, ne satriektu. Gan vecākiem, gan skolotājiem vajadzētu pētīt, kā virzīt bērna attīstību, netraucējot to ar pārmērīgu kontroli. Pārāk liela uzraudzība ir tikpat slikta kā pārāk maza. Mēģinājums “salauzt” bērna gribu ir šausmīga kļūda. Katra saprāts ir atšķirīgi veidots; kaut gan ar varu iespējams nodrošināt ārēju pakļaušanos, audzinātāji tā panāk pretējo – daudzos bērnos sirds vēl noteiktāk saceļas. Pat ja vecākiem vai skolotājiem izdotos panākt kontroli, pēc kuras tie tiecas, iznākums bērnam var būt ne mazāk kaitīgs. (..)
Tā kā atteikšanās no savas gribas dažiem skolēniem ir daudz grūtāka nekā citiem, tad skolotājam paklausība savām prasībām ir jāpadara tik viegla, cik vien iespējams. Gribu vajag vadīt un veidot, nevis ignorēt vai salauzt.6
Vadiet, bet nekad nedzeniet. Atzīstiet, ka jūsu uzraudzībā esošie bērni ir personības, tāpat kā jūs. Vienmēr centieties viņus vadīt, bet nekad nedzeniet.7
Gribas vingrināšana paplašina un stiprina prātu. Bērns var būt tā audzināts, ka viņam (..) nav pašam savas gribas. [211] Pat viņa individualitāte var saplūst ar to cilvēku, kurš vada viņa audzināšanu. Viņa griba, līdz pat visiem nolūkiem un mērķiem, ir pakļauta skolotāja gribai. Bērniem, kurus šādi skolo, vienmēr pietrūks morālas enerģijas un individuālas atbildības. Viņi nav mācīti vadīties no saprāta un principa; viņu gribu ir kontrolējis kāds cits, un prāts nav pamodināts, lai tas ar vingrinājumu palīdzību varētu paplašināties un kļūt stiprāks. Tie nav virzīti un disciplinēti ar cieņu pret savu īpašo ķermeņa uzbūvi un prāta iespējām, lai pēc vajadzības liktu lietā savus stiprākos spēkus.8
Ja notiek gribu sadursme. Ja bērns ir stūrgalvīgs, tad māte, ja viņa saprot savu atbildību, atklās, ka šī stūrgalvība ir daļa no mantojuma, ko viņa tam nodevusi. Viņa neuzskatīs bērna gribu kā kaut ko, kas jāsalauž. Ir reizes, kad saduras mātes un bērna apņemšanās, kad stingra, rūpīgi pārdomāta mātes griba sastopas ar nesaprātīgu bērna gribu un kad savu gadu priekšrocības un pieredzes dēļ vadību pārņem māte, vai arī bērna jaunākā, nedisciplinētā griba uzņemas vadību pār vecākā gribu. Tādās reizēs ir nepieciešama liela gudrība; jo ar negudru vadību, ar skarbu piespiešanu bērnu var sabojāt šai un nākamajai dzīvei. Ar gudrības trūkumu var pazaudēt it visu.
Tā kā gan mātei, gan bērnam tā būs smaga cīņa, tad šādas krīzes izcelšanos vajadzētu pieļaut reti. Jāparāda liela uzmanība, lai izvairītos no tāda iznākuma. Ja tomēr lieta ir tik tālu, tad bērns jāvada pie pakļāvības vecāku pārākajai gudrībai. Mātei savi vārdi pilnīgi jākontrolē. [212] Nedrīkst komandēt paceltā tonī. Neko nedrīkst darīt, kas attīstītu bērnā izaicinošu garu. Mātei jāizzina, kādā veidā ar viņu apieties, lai viņu vilktu pie Jēzus. Viņai ticībā jālūdz, lai sātans nebūtu uzvarētājs pār bērna gribu. Notiekošo vēro Debesu eņģeļi.
Mātei jāapzinās, ka Dievs ir viņas palīgs, ka mīlestība ir viņas veiksmes atslēga, viņas spēks. Ja viņa ir gudra kristiete, viņa nemēģinās ar varu pakļaut bērnu. Viņa lūgs, un lūdzot viņa pati sevī sajutīs garīgās dzīves atjaunošanos. Viņa redzēs, ka tajā pašā brīdī spēks, kas darbojas viņā, darbojas arī bērnā. Bērnu nepiespiež, un viņš tiek vadīts un kļūst lēnprātīgāks; tā cīņa ir izcīnīta. Katra laipna doma, katra pacietīga rīcība, katrs gudrs savaldības vārds ir līdzīgs zelta āboliem sudraba traukā. Māte ir ieguvusi daudz dārgāku uzvaru nekā vārdos var izteikt. Viņa ir atjaunojusi gaismu un palielinājusi pieredzi. “Patiesā Gaisma, kas apgaismo ikvienu cilvēku” ir pakļāvusi viņas gribu. Pēc vētras ir miers, līdzīgi kā saules atspīdums pēc lietus.9
Vecākiem jāpaliek jauniem savā dvēselē. Pārāk maz ir tādu, kas saprot, cik svarīgi, tik tālu, cik iespējams, atcerēties pašu jauneklīgās izjūtas un nekļūt savā dabā skarbiem un bez līdzjūtības. Dievam patiktu, ja vecāki savienotu bērna piemīlīgo vienkāršību ar vīrišķības un sievišķības spēku, gudrību un briedumu. Dažiem nekad nav bijusi īsta bērnība. Viņi nekad nav priecājušies par pusaudža dzīves brīvību, vienkāršību un svaigumu. Viņus rāja un noraidīja, pārmeta un sita, [213] līdz kamēr bērna nevainību un paļāvīgo atklātību nomainīja bailes, skaudība, greizsirdība un divkosība. Tādiem vecākiem reti kad piemīt rakstura iezīmes, kuras viņu pašu mazuļu bērnību padarītu laimīgu.10
Liela kļūda. Lielu kļūdu izdara, kad kontroles robežlīnijas ieliek bērna rokās un mājās tam atļauj pārņemt varu un kontroli. Tas dod nepareizu virzienu brīnišķīgajai lietai – gribasspēkam. Bet to dara un turpinās darīt, jo tēvi un mātes savā neapķērībā un apsvērumos ir akli.11
Māte, kura padevās savam raudošajam bērnam. Tavam bērnam (..) nepieciešama gudra roka, lai viņu pareizi vadītu. Viņam ļāva raudāt pēc tā, ko viņš gribēja, līdz tas viņam izveidojās par ieradumu. Viņam ļāva raudot griezties pie sava tēva. Atkal un atkal, viņam dzirdot, vecāki citiem stāstīja, kā viņš ar raudāšanu cenšas izspiest kaut ko no sava tēva, līdz to ir dabūjis. Ja man būtu jūsu bērns, viņš pārmainītos trijās nedēļās. Es viņam ļautu saprast, ka mans vārds ir likums, un laipni, bet noteikti īstenotu savus nolūkus. Es nepakļautu savu gribu bērna gribai. Jums šeit ir darāms darbs, un jūs daudz esat zaudējuši, jau agrāk to nesaprotot.12
Izlutināta bērna nelaimīgā dzīve. Ikviens bērns, kuru rūpīgi un ar lūgšanām nedisciplinē, būs nelaimīgs šajā pārbaudes laikā un izveidos tik nemīlīgas rakstura iezīmes, ka vēlāk Kungs tos nevarēs pievienot savai ģimenei Debesīs. Izlutinātam bērnam viscaur dzīvei jānes milzīgs slogs. Pārbaudījumos, vilšanās un kārdinājumos viņš sekos savai nedisciplinētajai, nepareizi virzītajai gribai.13
Bērni, kuriem ļauj iet pašiem savu ceļu, [214] nav laimīgi. Nepakļautā sirdī nav ne kripatiņas dusas un apmierinātības. Prāts un sirds jādisciplinē un pareizi jāsavalda, lai raksturs saskaņotos ar gudrajiem likumiem, kas pārvalda mūsu eksistenci. Nemiers un neapmierinātība ir izdabāšanas un egoisma augļi.14
Daudzu pārdzīvojumu cēlonis. Skumjie pārdzīvojumi, kuri izrādās
tik bīstami draudzes uzplaukumam un kuri neticīgajiem liek maldīties un
novērsties šaubās un neapmierinātībā, parasti ceļas no nepakļāvības un
sacelšanās gara, kas ir uzplaucis tādēļ, ka vecāki izdabājuši agrā
jaunībā. Cik daudzas dzīves ir izpostītas, cik daudz pastrādāti
noziegumi, pakļaujoties pēkšņām kaislībām, kuras vajadzēja apspiest
bērnībā, kad prāts bija uzņēmīgs, kad sirdi viegli varēja ietekmēt
pareizais un tā bija atkarīga no mātes mīlošās gribas. Morālā ļaunuma
pamatā lielā mērā ir nemākulīga bērnu audzināšana.15
_______________
1Liecības draudzei, 5. sēj., 513. lpp.
2Audzināšana, 289. lpp.
3Turpat
4Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 116. lpp.
5Manuskripts 119, 1899. g.
6Audzināšana, 288., 289. lpp.
7Liecības draudzei, 5. sēj., 653. lpp.
8Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 74. lpp.
9Vēstule 55, 1902. g.
10Good Health, 1880. g. marts
11Manuskripts 126, 1897. g.
12Vēstule 5, 1884. g.
13Manuskripts 126, 1897. g.
14Liecības draudzei, 4. sēj., 202. lpp.
15Turpat