Māciet bērniem būt lietderīgiem. Mājas skolā bērniem vajadzētu mācīt, kā veikt ikdienas dzīves praktiskos pienākumus. Kamēr viņi vēl ir mazi, mātei vajadzētu dot viņiem katru dienu dažus vienkāršus uzdevumus. Viņa vairāk laika patērēs, lai iemācītu, kā darīt, nekā izdarot pašai, bet lai viņa atceras, ka viņa bērnu raksturā ieliek pamatu lietderībai. Lai māte atceras, ka mājas ir skola, kurā viņa ir galvenā skolotāja. Viņas pienākums ir mācīt bērniem, kā ātri un prasmīgi veikt mājsaimniecības pienākumus. Cik vien agri var, viņus vajadzētu mācīt dalīties mājas nastās. No bērnības zēniem un meitenēm vajadzētu mācīt nest smagākas un arvien smagākas nastas, saprātīgi palīdzot ģimenes saimniecības darbā.1
Nepievērsiet uzmanību bērnišķīgām kļūdām. Tūkstoši ir atstāti gandrīz neaudzināti savās pašu mājās. “Tas sagādā tik daudz raižu,” saka māte, “es labāk visu padaru pati; tās ir tādas grūtības; jūs apgrūtināt mani.”
Vai māte ir aizmirsusi, ka viņai pašai bija jāmācās lēnām un pa drusciņai, pirms viņa varēja kļūt lietderīga? Tā ir pārestība bērniem, ka jūs atsakāties viņus pamazām mācīt. Turiet bērnus pie sevis. Ļaujiet tiem uzdot jautājumus un pacietīgi atbildiet viņiem. Dodiet bērniem kaut ko darīt, un ļaujiet viņiem būt laimīgiem, domājot, ka viņi palīdz jums.
Kad bērni cenšas darīt pareizo, viņus nedrīkst atstumt. Ja viņi kļūdās, ja visādi gadās un saplīst lietas, nelamājiet viņus. [120] Visa viņu nākotnes dzīve ir atkarīga no audzināšanas, kādu jūs viņiem sniegsiet bērnības gados. Māciet viņiem, ka visas viņu miesas un prāta spējas ir nodotas viņiem lietošanai un ka viss pieder Kungam un ir paredzēts kalpošanai Viņam. Dažiem no šiem bērniem Kungs dod agri izprast Viņa gribu. Vecāki un skolotāji, sāciet agri mācīt bērniem, kā attīstīt Dieva dotās spējas.2
Ļaujiet bērniem dalīties mājas nastās. Padariet savu bērnu dzīvi patīkamu un reizē māciet tiem būt paklausīgiem un lietderīgiem, nesot mazas nastas tā, kā jūs nesat lielākas. Audziniet viņus čakluma ieradumos – tā, lai ienaidnieks nevarētu padarīt viņu prātus par savu darbnīcu. Dodiet bērniem kaut ko domāt, kaut ko darīt, lai viņi sagatavotos derīgumam šajā dzīvē un nākamajā.3
Jau no dzīves agrīnajiem gadiem bērniem vajadzētu mācīt dalīties mājas nastās. Viņiem vajadzētu mācīt, ka pienākumi ir abpusēji. Viņiem arī ir jāmāca strādāt ātri un kārtīgi. Šai audzināšanai viņu dzīves turpmākajos gados būs vislielākā vērtība.4
Katram ģimenes loceklim vajadzētu saprast, kāds ir viņa uzdevums kopīgajā darbā. Visiem, sākot ar sešus gadus vecu bērnu, vajadzētu saprast, ka no viņiem prasa nest savu dzīves nastu daļu.5
Piedzīvojumu un izpriecu avots. Cik svarīgi, ka mātes un tēvi jau no agras bērnības sniedz bērniem pareizas pamācības! Viņiem ir jāmāca paklausīt bauslim: “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” [121] Pieaugot bērniem ir jāciena rūpes, kuras vecāki viņiem velta. Viņiem ir jārod vislielākais prieks, palīdzot tēvam un mātei.
Pievilcīga var būt pat vispazemīgākā nodarbošanās. Ja bērnus
mācītu uzskatīt pazemīgo ikdienas pienākumu apli par ceļu, ko viņiem ir
norādījis Kungs, par skolu, kurā viņiem ir jāvingrinās uzticami un
prasmīgi kalpot, cik daudz patīkamāks un godājamāks tiem liktos viņu
darbs! Veicot katru pienākumu kā veltītu tam Kungam, vispazemīgākā
nodarbošanās iegūst pievilcību un saista zemes strādniekus ar Debesu
svētajām būtnēm, kuras pilda Dieva gribu. Mums savā vietā vajadzētu
izpildīt pienākumus ar tādu pašu uzticamību, kā to dara eņģeļi savā
augstākajā sfērā.7
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 122. lpp.
2Vēstule 104, 1897.g.
3Manuskripts 62, 1901.g.
4The Signs of the Times, 1901.g. 11. decembris
5Liecības draudzei, 2.sēj., 700. lpp.
6Manuskripts 129, 1903.g.
7The Signs of the Times, 1910.g. 11. oktobris