[113] Sniedziet pamācības šķīstuma principos. Kristīgās mātes, es kā māte ļoti lūdzu jūs saprast atbildību, kas gulstas uz jums. Māciet saviem bērniem jau no šūpuļa pašaizliedzību un pašsavaldīšanos. Audziniet savus mazos, lai viņiem būtu veselīga ķermeņa uzbūve un laba morāle. Ierakstiet viņu uzņēmīgajos prātos patiesību, ka Dievs nav paredzējis, lai mēs dzīvotu tikai tagadējam apmierinājumam, bet gan mūžīgai labklājībai. Šīs mācības būs kā sēkla, kas sēta auglīgā augsnē, un tā nesīs augļus, kas iepriecinās jūsu sirdis.1
Lai pasargātu bērnus no demoralizējošiem iespaidiem, vecākiem vajadzētu mācīt viņiem šķīstuma principus. Tiem bērniem, kuri mājās izveido paklausības un pašsavaldīšanās ieradumus, skolas dzīvē būs mazāk grūtību un viņi izbēgs no daudzām kārdināšanām, kas vajā jauniešus. Vecākiem vajadzētu mācīt bērniem būt patiesiem pret Dievu visos apstākļos un visās vietās. Viņiem vajadzētu apņemt tos ar iespaidiem, kas stiprina raksturu. Uzsākot skolas gaitas, šādi trenēti bērni nebūs par iemeslu nemieram un bažām. Viņi būs par atbalstu saviem skolotājiem un par piemēru un iedrošinājumu citiem skolēniem.2
Vingrinieties būt vienmēr modri. Vecākiem un aizbildņiem ir jāsaglabā savas sirds un dzīves skaidrība, ja viņi vēlas, lai viņu bērni būtu šķīsti. Viņiem ir jāsniedz vajadzīgās pamācības, un papildus tam viņiem ir jāvingrinās nepārtraukta modrība. Jaunajos prātos katru dienu mostas jaunas domas, [114] sirdīs rodas jauni iespaidi. Draudzības saites, kuras viņi veido, grāmatas, kuras viņi lasa, ieradumi, kurus tie lolo, – viss ir jāsargā.
Uzturiet mājas šķīstas un pievilcīgas. Mājoklis ir jāuztur tīrs un šķīsts. Netīri, nolaisti kakti mājās radīs netīrus, nolaistus kaktus sirdī. Mātes, jūs esat savu bērnu audzinātājas un varat izdarīt lielu darbu, ja agri sāksiet tiem iedvest skaidras domas, uzturot viņu istabas pievilcīgas, tīras un patīkamas.4
Sargiet sabiedrību. Ja vecāki vēlas, lai bērniem būtu skaidras sirdis, tad viņiem jārūpējas par šķīstu sabiedrību, tādu, kādu atbalsta Dievs.5
Ar kādu rūpību vecākiem vajadzētu pasargāt savus bērnus no bezrūpīgiem, izlaidīgiem, demoralizējošiem ieradumiem! Tēvi un mātes, vai jūs saprotat, kāda atbildība gulstas uz jums? Vai jūs atļaujat saviem bērniem biedroties ar citiem bērniem, nebūdami klāt, lai uzzinātu, kādu audzināšanu tie iegūst? Neatļaujiet tiem būt vieniem kopā ar citiem bērniem. Veltiet viņiem īpašu uzmanību. Katru vakaru jums jāzina, kur viņi ir un ko dara. Vai viņi visos savos ieradumos ir šķīsti? Vai jūs esat viņiem mācījuši morālas šķīstības principus? Ja jūs esat bijuši nolaidīgi, lai mācītu rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, šeit mazdrusciņ un tur mazdrusciņ, neļaujiet paiet vēl vienai dienai, neatzīstot bērniem savu nolaidību šajā jautājumā. Tad pastāstiet tiem, ka jūs tagad esat nolēmuši darīt savu Dieva doto darbu. Lūdziet viņus iesaistīties šajā dzīves pārbūvē kopā ar jums.6
Kaimiņi var atļaut saviem bērniem nākt uz jūsu māju, lai pavadītu vakarus un naktis kopā ar jūsu bērniem. Jūsu pārbaudījums un izvēle ir – riskēt aizvainot kaimiņus, sūtot viņu bērnus atpakaļ uz pašu mājām, vai arī izdabāt viņiem un ļaut tiem atrasties zem viena jumta ar jūsu bērniem un tā atvērt durvis tādām zināšanām, kas viņiem būs par lāstu visu dzīvi. Lai glābtu savus bērnus no samaitāšanas, es neatļāvu viņiem gulēt vienā gultā vai vienā istabā ar citiem zēniem, un, ja apstākļi pieprasīja, ceļojot, drīzāk uzklāju tiem nelielu gultu uz grīdas nekā novietoju tos kopā ar citiem. Es esmu centusies viņus atturēt no biedrošanās ar rupjiem, slikti audzinātiem zēniem un esmu devusi viņiem ierosmes, lai padarītu viņu nodarbošanos mājās priecīgu un laimīgu. Nodarbinot prātus un rokas, viņiem bija maz laika un vēlēšanās, lai spēlētos uz ielas kopā ar citiem zēniem un tā iegūtu ielas audzināšanu.
Uzceliet barjeras pret juteklību. Tiem, kuru pārziņā atrodas Dieva īpašums, pēc Viņa līdzības radīto bērnu dvēseles un miesas, vajadzētu uzcelt barjeras pret laikmetus ilgstošo juteklīgo izdabāšanu, kas tūkstošiem sagrauj fizisko un morālo veselību. Ja daudziem šī laika noziegumiem izsekotu līdz to patiesajam cēlonim, tad būtu redzams, ka tajos ir vainojama to tēvu un māšu nezināšana, kuri ir bijuši vienaldzīgi šajos jautājumos. Šai nožēlojamajai nezināšanai tiek upurēta veselība un dzīvība.
Vecāki, ja jūs nespējat saviem bērniem sniegt audzināšanu, kādu Dievs jums ir uzlicis par pienākumu viņiem sniegt, jums būs jāatbild Viņam par sekām. Šīs sekas neierobežosies tikai ar jūsu bērniem. Kā viens dadzis, kam ļauj izaugt uz lauka, nes atbilstošu ražu, tā grēki, kas radušies jūsu nolaidības dēļ, strādās, lai sagrautu visu, kas nonāks to ietekmes lokā.8
[116] Piepildiet prātu ar šķīstiem tēliem. Kristīga cilvēka dzīve ir nepārtraukta pašaizliedzība un pašsavaldīšanās. Tas bērniem jāmāca jau kā zīdaiņiem. Māciet viņiem, ka tiem jābūt sātīgiem un skaidriem savās domās, sirdī un darbos; ka viņi pieder Dievam, jo ir dārgi atpirkti ar Viņa mīļotā Dēla dārgajām asinīm.9
Ja dzīves nenobriedušajos gados bērnu prāti ir pildīti ar jaukiem patiesības, šķīstuma un labestības priekšstatiem, tad viņi tieksies pēc tā, kas ir šķīsts un pacilājošs, un viņu iztēli nevarēs tik viegli sabojāt un sagrozīt. Ja iesiet pretējā virzienā un paši pastāvīgi kavēsieties pie zemiskiem skatiem, ja daudz runāsiet par nevēlamām rakstura īpašībām, ja aprunāsiet citus, tad mazie gūs mācības no apsūdzību vārdiem un izteicieniem un sekos postošajam paraugam. Šī ļaunuma atstātās pēdas, līdzīgi lepras izpausmēm, pielips tiem dzīves otrajā pusē.
Sēkla, ko bērnībā būs iesējusi rūpīga, dievbijīga māte, izaugs par taisnības koku, kas plauks un nesīs augļus; un mācības, kuras ar savu priekšrakstu un paraugu sniegs dievbijīgs tēvs, kā tas bija Jāzepa dzīvē, ar laiku dos bagātīgu ražu.10