Dieva sākotnējais audzināšanas plāns. — Ēdenē izveidotās audzināšanas sistēmas centrs bija ģimene. Ādams bija “Dieva dēls” (Lūkas 3,38) un Visaugstākā bērni pamācības saņēma no sava Tēva. Vārda vispatiesākajā nozīmē viņi mācījās ģimenes skolā.
Dievišķajā audzināšanas plānā, kāds tika piemērots cilvēka kritušajam stāvoklim, Kristus nostājās kā Tēva pārstāvis, kā savienojošs loceklis starp Dievu un cilvēku; Viņš ir cilvēces lielais Skolotājs. Un Kristus noteica, ka vīriem un sievām vajadzētu stāvēt kā Viņa pārstāvjiem. Ģimene bija skola un vecāki skolotāji.
Vectēvu laikmetā valdīja audzināšana, kur ģimene bija tās centrs. Tā izveidotām skolām Dievs sagādāja rakstura veidošanai vislabvēlīgākos apstākļus. Ļaudis, kas paļāvās Dieva vadībai, turpināja ievērot dzīves plānu, kuru Viņš bija noteicis sākumā. Kas atšķīrās no Dieva, tie sev cēla pilsētas un, tur pulcējoties, lepojās ar spožo greznību un netikumību, kas arī mūsdienu pilsētas padara par pasaules lepnumu un lāstu. Bet ļaudis, kas stingri ievēroja Dieva noteiktos pamatlikumus, mājoja lauku un pakalnu vidū. Viņi kopa zemi un audzēja avju un liellopu ganāmpulkus; un šajā brīvajā, neatkarīgajā dzīvē ar izdevībām strādāt, pētīt un visu dziļi pārdomāt tie mācījās no Dieva un stāstīja arī saviem bērniem par Viņa darbiem un ceļiem. Šādu audzināšanas sistēmu Dievs vēlējas izveidot Izraēlā. (1) [182]
Parastajā dzīvē ģimene bija gan skola, gan draudze ar vecākiem kā pamācītājiem laicīgajā un reliģiskajā sfērā. (2)
Ģimenes loks — skola. — Savā gudrībā Kungs ģimeni radīja par vislielāko audzināšanas iekārtojumu. Tieši mājās ir jāiesākas bērna izglītībai. Te ir viņa pirmā skola. Šeit ar vecākiem kā pamācītājiem jāapgūst mācības, kuras bērnus vadīs cauri visai dzīvei — cieņa, paklausība, godbijība un pašsavaldīšanās. Mājas audzinošais iespaids ir izšķirošs spēks uz labu vai uz ļaunu. Tas daudzējādā ziņā var būt kluss un iedarboties pakāpeniski, bet, izlietots pareizā virzienā, var kļūt par tālu sniedzošu spēku patiesības un taisnības pusē. Ja bērns šeit netiek pareizi pamācīts, tad audzināšanas darbu paveiks sātans caur saviem izredzētiem darba rīkiem. Tāpēc cik svarīga gan ir skola savā ģimenē! (3)
Raugieties uz ģimenes loku kā uz sagatavošanās skolu, kur jūs apmācat bērnus pildīt pienākumus mājās, sabiedrībā un draudzē. (4)
Ģimenes audzināšanas svarīgums stāv pirmajā vietā. — Tā ir bēdīga patiesība, gandrīz visur redzama un visur sāpīgi izjusta, ka jauniešu audzināšana un sagatavošana nākošai dzīvei ģimenē šodien tiek atstāta novārtā. (5)
Nav svarīgāka darba lauka kā tas, kas uzticēts ģimenes dibinātājiem un tās audzinātājiem. Neviens darbs, kas uzticēts cilvēcīgām būtnēm, sevī neietver lielākus un tālāk sniedzošus rezultātus kā tēva un mātes pienākumi.
Pēc šīs dienas bērniem un jauniešiem var noteikt sabiedrības nākotni, un no ģimenes atkarājas kādi būs šie bērni un jaunatne. Pareizas mājas audzināšanas trūkumam [183] varam pierakstīt ļoti daudzas slimības, nelaimes un noziegumus, kas kā lāsts nomāc cilvēci. Ja mājas dzīve būtu skaidra un patiesa, ja bērni, kas baudījuši ģimenes aprūpi, būtu sagatavoti sastapties ar dzīves pienākumiem un briesmām, kādu pārmaiņu tad varētu vērot pasaule! (6)
Visam citam jānostājas tālāk. — Ikviens pasaulē ienākušais bērns ir Kristus īpašums, un ar norādījumiem un priekšzīmi tas jāpamāca mīlēt Dievu un Tam paklausīt, bet lielākais vecāku vairākums ir atstājuši novārtā tiem no Dieva noteikto darbu un savus bērnus līdz ar saprāta rašanos nav mācījuši pazīt un mīlēt Kristu. Ar vislielāko uzmanību un piepūli vecākiem jāvēro uzņēmīgā prāta atvēršanās un mājas dzīvē viss jānostāda aiz šī noteiktā pienākuma, kuru Dievs tiem uzlicis — audzināt bērnus Kunga pamācībās. (7)
Vecāki nedrīkst pieļaut, ka noteicošo varu pār viņiem iegūst darba rūpes, pasaulīgie ieradumi un mode, tā, ka tiem jāatstāj novārtā savi mazie bērni, un, dzīves gadiem vairojoties, viņi tos nevar pareizi apmācīt. (8)
Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc mūsu dienās pasaulē ir tik daudz nelaimju, ir tas, ka vecāki savas domas pievērš citām lietām, bet ne tai, kas ir vissvarīgākā — kā sagatavoties, lai pacietīgi un laipni saviem bērniem varētu mācīt Kunga ceļus. Ja vien varētu pavērt priekškaru, mēs redzētu, ka tieši šīs nolaidības dēļ daudzi, daudzi bērni ir nomaldījušies no dzīvības ceļa un kļuvuši nejūtīgi pret labiem iespaidiem. Vecāki, vai jūs drīkstat pielaist, ka tā notiktu arī jūsu dzīvē? Nevajadzētu uzņemties nevienu tik svarīgu darbu, kas jums neļautu saviem bērniem [184] veltīt tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai viņi saprastu, ko nozīmē pilnīga paklausība un uzticēšanās Kungam...
Un ko jūs pļausiet kā atalgojumu par savām pūlēm? Jūs redzēsiet bērnus tieši sev blakus, labprātīgus uzņemties pienākumus un strādāt ar jums tajos darba nozarojumos, kādus jūs tiem ieteiksiet. Jūs redzēsiet, ka jūsu darbs ir kļuvis vieglāks. (9)
Dieva mācību spēki ģimenes skolā. — Vecākiem sevi sevišķā kārtā vajadzētu uzskatīt par Dieva darbarīkiem savu bērnu apmācīšanā, kā to darīja Ābrahāms, lai tie sargātu Kunga ceļu. Viņiem vajadzētu čakli pētīt Rakstus, lai uzzinātu, kas ir Kunga ceļš, un lai tad to varētu mācīt savam namam. Mikus saka: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mikus 6; 8) Lai būtu par skolotājiem, vecākiem ir jāmācās, pastāvīgi jāmeklē gaisma no Dieva mūžīgajiem dzīvības Vārdiem, un norādījumu un priekšzīmes veidā šī dārgā gaisma jāienes savu bērnu audzināšanas darbā. (10)
No gaismas, ko Dievs man devis, es zinu, ka vīram un sievai savās mājās jābūt sludinātājiem, ārstam, slimo kopējam un skolotājam, piesaistot bērnus sev un Dievam, radinot viņus izvairīties no ikkatra ieraduma, kas kaut kādā veidā nostātos pretī Dieva darbam cilvēkā, un mācot viņus rūpēties par ikkatru dzīvā organisma daļu. (11)
Šajā bērnu audzināšanas darbā mātei vienmēr jāstāv izcilā vietā; kamēr tēvs ir aizņemts ar nopietniem un svarīgiem pienākumiem, mātei vienmēr jābūt savu bērnu īpašai pamācītajai un līdzgaitniecei, jo viņa ar tiem gandrīz pastāvīgi ir kopā, sevišķi viņu pirmajos gados. Viņai ļoti vajadzētu rūpēties, lai bērnos izkoptu tīrības un kārtības izjūtu; vadīt viņus, veidojot pareizus ieradumus un gaumi; viņai tos vajadzētu radināt būt čakliem, pašiem tikt ar visu galā un palīdzēt citiem, pastāvīgi dzīvot, rīkoties [185] un strādāt it kā Dieva skata priekšā. (12)
Vecākās māsas var stipri iespaidot ģimenes jaunākos locekļus. Jaunākie, redzot vecāko priekšzīmi, iemācīsies vairāk, pakļaujoties atdarināšanas likumam, nekā bieži atkārtotiem norādījumiem. Vecākajai meitai vienmēr jāsaprot, ka viņas kristīgais pienākums — palīdzēt mātei nest viņas daudzās nogurdinošās nastas. (13)
Vecākiem daudz laika vajadzētu pavadīt mājās. Ar norādījumiem un priekšzīmi viņiem vajadzētu mācīt savus bērnus mīlēt un bīties Dievu; māciet viņus būt inteliģentiem, sabiedriskiem un mīļiem; attīstiet viņos čakluma, taupības un pašaizliedzības ieradumus. Dāvājot bērniem mājās mīlestību, līdzjūtību un atbalstu, vecāki var sagādāt tiem drošu un patīkamu patvērumu pret daudzajām pasaules kārdināšanām. (14)
Sagatavošana draudzes skolai. — Ģimenes skolā mūsu zēni un meitenes jāsagatavo draudzes skolas apmeklēšanai. Vecākiem to pastāvīgi vajadzētu atcerēties un kā mājas skolotājiem veltīt visus savus spēkus Dievam, lai varētu izpildīt augsto un svēto misiju. Čakla un uzticīga pamācīšana mājās ir vislabākā sagatavošana, kādu bērni var saņemt skolas dzīvei. (15)
Visaugstāk jāvērtē Dieva norādījumi. — Mums ir Bībeles likumi visu, kā vecāku, tā bērnu vadīšanai; augsti un svēti priekšraksti, no kuriem nav atļauta ne mazākā novēršanās. Dieva norādījumi jāvērtē visaugstāk. Lai ģimenes tēvs un māte atver Kunga, visu siržu pārmeklētāja, priekšā Viņa Vārdu un lai godīgi jautā: “Ko saka Dievs?” (16) [186]
Māciet saviem bērniem mīlēt patiesību, tāpēc, ka tā ir patiesība un tāpēc ka tiem caur patiesību jātop svētotiem un sagatavotiem pastāvēt varenajā skatē, kas uz visiem laikiem izšķirts, vai tie ir derīgi ieiet augstākā darbā un kļūt par ķēnišķīgās ģimenes locekļiem, par Debesu Ķēniņa bērniem. (17)
Sagatavojiet nākošajām cīņām. —
Sātans vada savus pulkus; un vai mēs ikkatrs esam sagatavoti briesmīgajai cīņai, kas stāv tieši mūsu priekšā? Vai mēs sagatavojam savus bērnus lielajam bēdu laikam? Vai mēs sagatavojam sevi un savu namu izprast mūsu pretinieka nostāju un viņa cīņas paņēmienus? Vai mūsu bērni radinās būt noteikti un nesvārstīgi, lai jebkurā pienākumu un pamatlikumu jautājumā tie paliktu stingri un nepiekāpīgi? Es lūdzu Dievu, lai mēs visi varētu izprast laika zīmes un sevi un savus bērnus tā sagatavotu, ka cīņas brīdī Dievs būtu mūsu patvērums un sargs. (18)
1. — Audzināšana - 33. 34. lpp.
2. — Audzināšana - 41. lpp.
3. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem - 107. lpp.
4. — Laika zīmes 1894. g. 10. sept.
5. — Review and Herald, 1881. g. 30. aug.
6. — Lielā Ārsta pēdās - 351. lpp.
7. — Manuskripts 126., 1896. g.
8. — Laika zīmes 1894. g. 17. sept.
9. — Manuskripts 53. lpp. 1912. g.
10. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna - 145. lpp.
11. — Manuskripts 100. lpp. 1902. lpp.
12. — Klusā okeāna veselības žurnāls 1890. g. janv.
13. — Liecības draudzei III - 337. lpp.
14. — Kristīgās audzināšanas pamati - 65. lpp.
15. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem - 150. lpp.
16. — Review and Herald 1791. g. 15. sept.
17. — Laika zīmes 1894. g. 10. sept.
18. — Review and Herald 1889. g. 23. apr.