Iedzimtības likums. — Vecāku fiziskais un garīgais stāvoklis tiek nodots tālāk viņu pēcnācējiem. Šis jautājums notiek pienācīgi pārdomāts. Kur vien vecāku ieradumi ir pretēji veselības likumiem, ļaunums, ko tie nodara paši sev, atkārtosies arī nākošās paaudzēs...
Ar fizisku, garīgu un tikumisku izaugsmi visi var kļūt par Kristus līdzstrādniekiem. Ļoti daudz atkarājas no vecākiem. Viņi var laist pasaulē bērnus par svētību vai par lāstu. (1)
Jo cēlāki būs vecāku mērķi, augstāka intelektuālā un garīgā apdāvinātība un labāk izkopti viņu fiziskie spēki, jo labākas būs tās dāvanas, kuras viņi dos dzīvē līdzi saviem bērniem. Attīstot to, kas viņos vislabākais, vecāki ar savu iespaidu veidos sabiedrību un pacels augstāk nākošās paaudzes. (2)
Daudziem vecākiem nožēlojamā kārtā trūkst zināšanu. — Kam uzticēts rūpēties par Dieva īpašumu, Viņa līdzībā veidoto bērnu dvēselēm un miesām, tiem vajadzētu uzcelt barjeru pret šī laikmeta juteklisko izlaidību, kas grauj fizisko un morālo veselību cilvēku tūkstošiem. Ja šī laika daudzajiem noziegumiem parādītu to īstos cēloņus, tad atklātos, ka tajos vainīga vecāku nezināšana, kas pret šo lietu izturējušies vienaldzīgi. Šai nožēlojamai nezināšanai ir upurēta veselība un pat dzīvība. Vecāki, ja jūs ar priekšrakstiem un piemēru nepamācīsiet un neaudzināsiet savus bērnus, ko Dievs jums uzlicis par pienākumu, tad par rezultātiem jums būs jāatbild savam Dievam. Šīs sekas neskārs jūsu [172] bērnus vien. Tās sniegsies cauri nākošām paaudzēm. Tāpat kā dadzim, kam atļauj augt tīrumā, ir sava raža, tā arī jūsu nezināšanas rezultātā radušies grēki darīs savu graujošo darbu pie visiem, kas nokļūs to iespaida sfērā. (3)
Nesātības ļaunums pāriet uz nākošām paaudzēm. — Izlaidīga dzīve un vīna lietošana samaitā asinis, liek uzliesmot kaislībām un izsauc visāda veida slimības. Bet ar to vien ļaunums nebeidzas. Vecāki kā mantojumu saviem bērniem atstāj slimības. Tas ir likums, ka katrs nesātīgs cilvēks, kam ģimenē uzaug bērni, savas ļaunās iegribas un tieksmes nodod tālāk saviem pēcnācējiem; viņš tiem no savām sakarsētajām un samaitātajām asinīm dod līdzi slimības. Izlaidība, slimības un gara vājums kā briesmīgs mantojums pāriet no tēva uz dēlu un no paaudzes uz paaudzi, ienesot pasaulē sāpes un ciešanas, un tas nav nekas mazāks kā cilvēka atkārtota krišana...
Un tomēr mūsdienu paaudzes vīri un sievas, gandrīz nemaz par to nedomājot un nerūpējoties, nododas nesātīgai ēšanai un dzeršanai, par mantojumu nākošajām paaudzēm atstājot slimības, novājinātu prātu un apgānītu tikumību. (4)
Ir iemesls parādīt dubultīgu pacietību un lietas izpratni. — Tēvi un mātes savu raksturu var iepazīt bērnos. Redzot savos dēlos un meitās iedzimstam savas personīgās vājības un nepilnības, viņi bieži var mācīties dziļas pazemības mācību. Cenšoties savos bērnos apspiest un labot iedzimtās tieksmes uz ļaunu, vecākiem sev palīgā vajadzētu aicināt dubultīgu pacietību, neatlaidību un mīlestību. (5) [174]
Ja bērnā atklājas sliktas īpašības, kuras tas mantojis no saviem vecākiem, vai tad tiem vajadzētu viņam uzbrukt par savu personīgo trūkumu atkārtošanu? Nē, nē! Lai vecāki sevi rūpīgi uzmana, sargoties no skarbuma un rupjības, lai arī šie trūkumi vēlāk neparādītos viņu bērnos. (6)
Savā izturēšanās veidā pret ietiepīgajiem mazuļiem parādiet Kristus lēnprātību un maigumu. Vienmēr atcerieties, ka savus untumus vai stūrgalvību viņi ir mantojuši no sava tēva vai mātes. Tāpēc esiet pacietīgi pret bērniem, kas mantojuši jūsu pašu rakstura īpašības. (7)
Bērnos iedzimušo slikto tieksmju pārveidošanā vecākiem pilnīgi jāuzticas Kristus spēkam. (8)
Tēvi un mātes, esiet pacietīgi! Bieži vien jūsu pagātnes kļūdas un nevērība jūsu darbu padarīs ļoti grūtu. Bet Dievs jums dos spēku, ja jūs Viņam uzticēsieties. Izturieties pret saviem bērniem gudri un saudzīgi. (9)
1. — Manuskripts 3., 1897. g.
2. — Lielā Ārsta pēdās - 371. lpp.
3. — Manuskripts 58., 1899. g.
4. — Liecības draudzei IV - 30. 31. lpp.
5. — Review and Herald, 1881. g. 30. aug.
6. — Laika zīmes - 1901. g. 25. sept.
7. — Manuskripts 142., 1898. g.
8. — Manuskripts 78., 1901. g.
9. — Manuskripts 80., 1901. g.
[175]