Smaga pārestība mātei, bērniem un sabiedrībai. — Ir vecāki, kas, nemaz nedomājot, vai viņiem ir pamatotas tiesības uz lielu ģimeni, piepilda savas mājas ar šīm bezpalīdzīgajām būtnēm, kas pilnīgi atkarīgas no savu vecāku gādības un apmācības... Tas ir smags pāridarījums ne tikai mātei, bet arī bērniem un sabiedrībai...
Vecākiem vienmēr vajadzētu domāt, lai viņu bērniem nākotnē klātos labi. Viņi nedrīkstētu katru stundu atdot nogurdinošam darbam, lai tikai sagādātu dzīvei nepieciešamās lietas. (1)
Pirms ģimenes palielināšanas viņiem jāpārdomā, vai ar bērnu nākšanu pasaulē Dievs tiks pagodināts vai apkaunots. Ar savu savienību viņiem jācenšas pagodināt Radītāju kā pirmajā, tā visos nākošajos viņu laulības dzīves gados. (2)
Liela nozīme mātes veselībai. — Ņemot vērā atbildību, kas gulstas uz vecākiem, vajadzētu rūpīgi apsvērt, vai bērnu ienākšana ģimenē būtu vislabākais. Vai māte ir pietiekoši stipra, lai rūpētos par bērniem? Vai tēvs spēs sagādāt tādas priekšrocības, ka bērnu varētu pareizi veidot un audzināt? Cik maz tiek ņemts vērā bērna liktenis! Tiek domāts vienīgi par kaislību apmierināšanu, un uz sievas un mātes pleciem tiek uzveltas nastas, kas sagrauj viņas dzīvotspēju un paralizē garīgos spēkus. Garīgi nomākta un veselībā sagrauta, viņa spiesta raudzīties uz mazo pulciņu, kuru tomēr nespēj vajadzīgā veidā aprūpēt. Nesaņemot nepieciešamās pamācības, [163] tie izaug, lai apkaunotu Dievu un nodotu tālāk citiem savas dabas ļaunās īpašības, un tā izveidojas armija, kuru sātans komandē pēc savas patikas. (3)
Vēl citi vērā ņemami faktori. — Dievs grib, lai vecāki rīkotos kā saprātīgas būtnes un dzīvotu tā, ka ikkatru bērnu varētu pareizi apmācīt, ka mātei būtu spēks un laiks izlietot savas gara spējas mazo uzaudzināšanai priekš eņģeļu sabiedrības. Viņai savu darbu vajadzētu veikt drosmīgi un atzīstami, rīkojoties Dieva bijībā un mīlestībā, lai bērni kļūtu par svētību ģimenei un sabiedrībai.
Vīram un tēvam to visu vajadzētu ņemt vērā, lai viņa sieva un viņa bērnu māte netiktu pārslogota un nenonāktu izmisumā. Tēvam vajadzētu rūpēties, lai mātes dzīvē nerastos stāvoklis, kur viņa vairs nespētu taisnīgi izturēties pret saviem daudzajiem mazajiem, un tiem būtu jāuzaug bez atbilstošas disciplīnas un pamācībām. (4)
Vecākiem savas ģimenes nevajadzētu palielināt, pirms tie nav pārliecinājušies, ka bērni varēs saņemt pareizu aprūpi un audzināšanu. Arī mātei tiek nodarīta liela netaisnība, ja tai gadu pēc gada jāauklē bērns. Tas mazina un bieži pat iznīcina iespēju priecāties sabiedrībā un līdz ar to palielina mājas postu. Tā tiek nolaupīta aprūpe, audzināšana un laime, ko veltīt bērniem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu. (5)
Padoms lielas ģimenes vecākiem. — Jums jāizšķir jautājums: “Vai es audzinu bērnus, lai papildinātu tumsas spēku rindas un stiprinātu to iespaidu, vai arī audzinu viņus Kristum?” [164]
Ja jūs savus bērnus nesavaldāt un neveidojat viņu raksturus atbilstoši Dieva prasībām, tad, jo mazāk būs bērnu, kas cietīs no jūsu kļūdainās audzināšanas, jo labāk būs jums, viņu vecākiem, un jo labāk būs sabiedrībai. Ja no pašām pirmajām dienām bērnus nevar audzināt un mācīt gudra, saprātīga, inteliģenta un apzinīga māte, kas savu namu valda Dieva bijībā un bērnu raksturu veido atbilstoši taisnības standartam, tad tavas ģimenes palielināšana ir grēks. Dievs jums devis prātu, un Viņš vēlas, lai jūs to izlietotu. (6)
Tēvi un mātes, ja jūs atzīstat, ka jums trūkst zināšanu, kā Kungam audzināt savus bērnus, tad kāpēc jūs neapgūstat šīs zināšanas? Kāpēc jūs turpināt laist pasaulē bērnus, lai tie papildinātu sātana rindas? Vai Dievam patīk tādi rezultāti? Ja jūs redzat, ka liela ģimene smagi noslogos jūsu ienākumus, ja redzat, ka līdz ar to mātes rokas vienmēr būs aizņemtas ar bērniem un ka viņai nebūs laika starp dzemdībām padarīt darbu, kas ir katras mātes pienākums, kāpēc tad jūs neņemat vērā drošās sekas? Katrs bērns paņem savu daļu no mātes dzīvības spēkiem, un, ja tēvi un mātes šajā jautājumā neizlieto savu saprātu, kādas izredzes tad paliek bērniem no vecākiem saņemt pareizu audzināšanu? Kungs vecākus aicina pārdomāt šo jautājumu nākotnes mūžīgās realitātes gaismā. (7)
Ekonomiskie apsvērumi. — Viņiem (vecākiem) mierīgi jāapsver, ko tie var sagādāt priekš saviem bērniem. Viņiem nav tiesību laist pasaulē jaunas dzīvības, lai tās būtu par nastu citiem. Vai viņiem ir darbs uz kuru tie var paļauties, ka tur varēs iegūt līdzekļus [165] ģimenes uzturēšanai un tiem nebūs jākļūst par nastu citiem? Ja tāda nav, tad viņi izdara noziegumu, laižot pasaulē bērnus, kuriem būs jācieš pareizas aprūpes, uztura un apģērba trūkuma dēļ. (8)
Parasti savas mājas ar bērniem piepilda tie, kuriem ir nopietni trūkumi darba jautājumu izpratnē un kas vismazāk piemēroti dzīvē pavirzīties uz priekšu; turpretī cilvēkiem, kam ir spējas iegūt īpašumus, parasti nav tik daudz bērnu, ka tie nespētu tos pienācīgi apgādāt. Kas nav spējīgi paši sevi apgādāt, tiem nevajadzētu domāt par bērniem. (9)
Kā reizēm draudzei tiek uzkrautas grūtības. — Daudzi, kas tik tikko sevi var uzturēt, dzīvojot vienatnē, atļaujas tomēr precēties un palielināt savas ģimenes, labi zinot, ka viņiem nav nekā, ar ko tās uzturēt. Un vēl sliktāk ir tas, ka tādā ģimenē nav nekādas kārtības. Visu viņu dzīvi raksturo nenoteiktība un nolaidība. Tie pavisam maz var savaldīt paši sevi un ir īgni, nepacietīgi un viegli uzbudināmi. Kad tādi pieņem vēsti, tad domā, ka tiem ir tiesības saņemt palīdzību no saviem bagātākajiem brāļiem; un, ja viņu cerība nepiepildās, tie sūdzas par draudzi un to apvaino, ka tā neīsteno dzīvē savu ticību. Kam gan šinī gadījumā būtu jācieš? Vai vajadzētu tikt novājinātai Dieva lietai un vienā otrā vietā iztukšotai kasei, rūpējoties par šīm lielajām un trūcīgajām ģimenēm? Nē! Jācieš vecākiem pašiem. Un parasti pēc Sabata patiesības pieņemšanas tiem nebūs lielāks trūkums kā pirms tam. (10)
Kā var tikt ierobežots misijas darbs. — Sūtot misionārus uz tālām zemēm, vajadzētu izraudzīties tādus cilvēkus, kas prot taupīt, kam nav lielas ģimenes un kas, apzinoties laika īsumu un [166] lielo vēl veicamo darbu, nepiepildīs savas rokas un mājas ar bērniem, bet, cik vien iespējams, sargāsies no visa, kas viņu domas varētu atraut no lielā uzdevuma. Sieva, ja tā ir nodevusies Dievam un nav aizņemta ne ar ko citu, stāvot līdzās savam vīram, var padarīt tikpat daudz kā viņš. Dievs sievietes ir svētījis ar spējām, kas jāizlieto par godu Viņam, pievedot Tam daudzus dēlus un meitas; tomēr daudzas, kas varētu būt spējīgas strādnieces, spiestas palikt mājās un rūpēties par saviem mazuļiem.
Mums vajadzīgi misionāri, kas ir tādi šī vārda vispilnīgākajā nozīmē, kas savtīgus apsvērumus nobīdīs malā un pirmā vietā stādīs Dieva lietu; un kas, strādājot tikai Dievam par godu, dzīvotu kā sargkareivji, gatavi iet turp, kur Viņš pavēlēs, un pildīt jebkuru uzdevumu, tālu izplatot patiesības atziņas. Misijas laukiem vajadzīgi vīri, kuriem ir sievas, kas mīl un bīstas Dievu un var palīdzēt darbā, kas jāveic misijas laukā. Daudzi ir ģimenēm iziet darbā, bet pilnīgi neatdodas savam pienākumam. Viņu sirds ir dalīta. Sieva un bērni velk viņus prom no darba un attur no tādiem laukiem, kuros tiem būtu iespējams ieiet, ja viņi nedomātu, ka tiem jāatrodas savu ģimeņu tuvumā. (11)
1. — Review and Herald, 1890. g. 24. jūn.
2. — Liecības draudzei II - 380. lpp.
3. — Review and Herald, 1892. g. 25. okt.
4. — Review and Herald, 1890. g. 24. jūn.
5. — Svinīgs uzsaukums - 110. 111. lpp.
6. — Liecības draudzei V - 323. 324. lpp.
7. — Vēstule 107. lpp., 1989. g.
8. — Liecības draudzei I - 380. lpp.
9. — Svinīgs uzsaukums - 103. lpp.
10. — Liecības draudzei I - 273. lpp.
11. — Review and Herald, 1885. g. 8. dec.