Dievs bija domājis par ģimenēm. — Viņš, Kas Ādamam par biedru un par palīgu deva Ievu... ir kārtojis, ka vīri un sievas savienotos svētā laulībā un audzinātu ģimenes, kuru locekļi ar godu kronēti, tiktu atzīti par augšā esošās ģimenes locekļiem. (1)
Bērni ir Kunga mantas daļa, un mēs Viņam esam atbildīgi par Viņa īpašuma pārzināšanu... Lai vecāki mīlestībā, ticībā un ar lūgšanām strādā sava nama labā, līdz viņi priecīgi var nākt pie Dieva un teikt: “Redzi, es un bērni, ko Kungs man devis.” (2)
Māja bez bērniem līdzinās tuksnesim. Tās iemītniekiem draud briesmas kļūt savtīgiem, nodoties savu ērtību meklēšanai un prasīt padomu tikai savām iegribām un interesēm. Līdzjūtību viņi prasa sev, bet citiem to dāvā ļoti maz. (3)
Padoms bezbērnu pārim. — Savtīgumam, kas atkarībā no apstākļiem un cilvēka īpatnībām, parādās dažādos veidos, ir jāmirst. Būtu bijis labāk, ja tev būtu bērni, tad domas spiedošā kārtā novērstos no sevis, lai rūpētos par viņiem, tos pamācītu un būtu viņiem par priekšzīmi... Ja ģimeni veido divi cilvēki, kā tas ir jūsu gadījumā, un nav bērnu, kas liktu vingrināties pacietībā, lēnprātībā un īstā mīlestībā, tad pastāvīgi jābūt modriem, lai virsroku negūtu savtīgums, lai par viduspunktu nekļūtu jūs paši un lai nepieprasītu uzmanības, gādības un intereses pievēršanu sev, nemaz neizjūtot pienākumu visu to dāvāt citiem. (4)
Daudzi ir fiziski, garīgi un morāli slimi, jo uzmanību pievērš gandrīz tikai sev. No šī sastinguma tos varētu glābt jaunāku prātu veselīgā rosme ar savu dažādību, kā arī bērnu neizsīkstošā enerģija. (5) [160]
Rūpējoties par bērniem, veidojas cēli rakstura vilcieni. — Es ļoti interesējos par visiem bērniem, jo man bija jācieš no slimībām jau dzīves pirmajos gados. Savā apgādībā esmu pieņēmusi daudzus bērnus un vienmēr jūtu, ka satiksme ar vienkāršo, atklāto bērna dabu man sniegusi daudz svētību...
Līdzjūtība, pacietība un mīlestība, kas nepieciešamas satiksmē ar bērniem, dotu svētības jebkurai ģimenei. Tās izlīdzinātu un klusinātu asās rakstura šķautnes tiem cilvēkiem, kuriem jākļūst priecīgākiem un mierīgākiem. Bērna klātbūtne mājās atstāj izdaiļojošu un nomierinošu iespaidu. Bērns, kas tiek audzināts Kunga bijībā ir svētība. (6)
Rūpes par nevarīgiem bērniem un pieķeršanās viņiem nolīdzina mūsu rakstura asās šķautnes, dara mūs maigus un līdzjūtīgus un iespaido mūsu rakstura cēlāko īpašību izveidošanos. (7)
Bērna iespaids uz Enohu. — Pēc pirmā dēla piedzimšanas Enoha dzīve aizsniedza augstākus piedzīvojumus; viņa attiecības ar Dievu kļuva vēl sirsnīgākas. Viņš skaidrāk sāka izprast savus personīgos pienākumus un atbildību, kuru viņam kā Dieva bērnam pienācās pildīt. Redzot bērna mīlestību uz savu tēvu, viņa vienkāršo uzticēšanos tā aizsardzībai un pašam izjūtot dziļu sirsnīgu maigumu pret savu pirmdzimto dēlu, viņš saņēma dārgu mācību par Dieva brīnišķo mīlestību uz cilvēkiem, kas atklāta Viņa Dēla dāvināšanā, un par paļāvību, kādā Dieva bērni var uzticēties savam Debesu Tēvam. (8) [161]
Dārga manta. — Bērni saviem vecākiem uzticēta kā dārga manta, kuru Dievs kādā dienā atprasīs no viņu rokām. Viņu audzināšanai mums jāveltī vairāk laika, vairāk rūpju un vairāk lūgšanu. Viņiem vajadzīgs vairāk pareiza rakstura pamācību...
Atcerieties, ka jūsu dēli un meitas ir Debesu ģimenes jaunākie locekļi. Viņš tos uzticējis jūsu gādībai, lai jūs tos audzinātu sagatavotu Debesīm. Jums jādod Dievam atskaite par to veidu, kādā jūs pildāt jums uzticēto svēto pienākumu. (9)
1. — Lielā Ārsta pēdās - 356. lpp.
2. — Daba un dzīve līdzībās - 195. 196. lpp.
3. — Liecības draudzei II - 647. lpp.
4. — Liecības draudzei II - 230. 231. lpp.
5. — Liecības draudzei II - 647. lpp.
6. — Vēstule 329., 1904. g.
7. — Liecības draudzei II - 647. lpp.
8. — Vectēvi un pravieši - 84.
9. — Review and Herald, 1882. g. 13. jūn.
[162]