Jēzus nav licis atteikties no laulības dzīves. — Kas uz laulības attiecībām raudzīsies kā uz Dieva svētu iestādījumu, kuru aizsargā Viņa svētie priekšraksti, tie pakļausies saprāta pavēlēm. (1)
Nevienai ļaužu šķirai Jēzus nav licis atteikties no laulības dzīves. Viņš nenāca iznīcināt laulības svētās attiecības, bet gan tās pacelt un atjaunot to savstarpējo svētumu. Viņš ar labpatiku raugās uz ģimenes attiecībām, kur valda svēta un nesavtīga mīlestība. (2)
Laulība ir tikumīga un svēta. — Ēšanā vai dzeršanā, sievas apprecēšanā vai izdošanā pie vīra pašā par sevi nav nekāda grēka. Laulība bija likumīga Noas laikā, un tā ir likumīga arī tagad, ja likumīgi atļautais tiek pareizi izlietots un netiek novests līdz grēcīgām pārmērībām. Bet Noas dienās cilvēki precējās, neprasot padomu no Dieva, ne arī meklējot Viņa vadību vai Viņa norādījumus...
Tam, ka visām dzīves attiecībām ir pārejošs raksturs, vajadzētu ietekmēt visu, ko mēs darām vai sakām. Neierobežota un pārmērīga pieķeršanās lietām, kas, pareizi lietotas, pašas par sevi bija atļautas, darīja Noās dienu laulības attiecības grēcīgas Dieva priekšā. Mūsdienu pasaulē daudzi pazaudē savas dvēseles, pilnīgi nododoties domām par laulībām un aizraujoties pašās laulību attiecībās. (3)
Laulības attiecības ir svētas, bet šajā izvirtušajā laikmetā tās apēno visāda veida zemiskums. Laulības attiecības tagad izmanto ļaunprātīgi, un tās kļuvušas par [122] noziegumu, kas tagad veido vienu no pēdējo dienu zīmēm, tāpat kā noziegums bija pirms plūdu laulību attiecības ar tā laika nolūkiem tās izmantot... Ja ir saprasts laulību svētais raksturs un tiesības, tad pat tagad Debesis tās atzīs par labām, un rezultātā abas puses būs laimīgas un Dievs pagodināts. (4)
Laulības attiecību priekštiesības. — Kas sevi sauc par kristiešiem... pienācīgi jāapsver visi laulības priekštiesību rezultāti un ikkatra rīcība jāpamato uz svētiem principiem. (5)
Ļoti daudzos gadījumos vecāki... nepareizi izlietojuši laulības attiecību priekštiesības un, apmierinot savas iegribas, ir tikai stiprinājuši savas dzīvnieciskās kaislības. (6)
Jāizvairās no pārmērībām. — Katras atļautas lietas novešana līdz pārmērībai padara to par smagu grēku. (7)
Daudzi vecāki neapgūst laulības dzīvei nepieciešamās zināšanas. Viņi nav pasargāti, lai sātans pie tiem negūtu kādu priekšrocību un nepārvaldītu viņu domas un dzīvi. Viņi nesaprot, ka Dievs prasa, lai laulības dzīve būtu pasargāta no jebkādām pārmērībām. Tikai nedaudzi apzinās, ka valdīt pār savām kaislībām ir reliģisks pienākums. Viņi savienojušies laulībā savu iecerēto mērķu aizsniegšanā un tāpēc domā, ka laulība svēto nodošanos zemākām kaislībām. Pat vīri un sievas, kas sevi sauc par dievbijīgiem, dod brīvību savām iekārojušām kaislībām, nemaz nedomājot, ka Dievs no viņiem prasīs norēķinu par dzīvības spēku izšķiešanu, kas vājina visu organismu un samazina dzīvības spēkus. (8) [123]
Par savu draugu dariet pašaizliedzību un atturību. — Ak, kaut es varētu visiem skaidri atklāt viņu pienākumu pret Dievu - saglabāt garu un miesu vislabākā stāvoklī, lai nevainojami varētu kalpot savam Radītājam! Lai kristīga sieva kā vārdos, tā darbos atturas no sava vīra dzīvniecisko kaislību satraukšanas. Daudziem vairs nemaz nav spēka, ko drīkstētu izšķiest šajā virzienā. Ar dzīvniecisko kaislību apmierināšanu tie no savām jaunības dienām ir vājinājuši smadzenes un grāvuši savu organismu. Viņu laulības dzīves lozungam vajadzētu būt pašaizliedzībai un atturībai. (9)
Mums ir svinīgs pienākums pret Dievu pasargāt garu šķīstu un miesu veselu, lai cilvēcei būtu no mums kāds labums un lai mēs nevainojami varētu kalpot Dievam. Apustulis saka šādus brīdinošus vārdus: “Tad nu lai grēks nevalda jūsu mirstamās miesās paklausīt viņas kārībām.” Viņš mūs skubina iet tikai uz priekšu, paskaidrojot, ka “ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās”. Viņš pamāca visus, kas sevi sauc par kristiešiem, nodot savas miesas par “dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri”. Viņš saka: “Es savu miesu mērdēju un viņu kalpinu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (10)
Tā nav šķīsta mīlestība, kas vīram liek savu sievu padarīt par savu kārību apmierināšanas rīku. Tās ir dzīvnieciskās kaislības, kas prasa apmierinājumu. Cik maz ir to vīru, kas savu mīlestību atklāj apustuļa norādītā veidā: “Tā kā arī Kristus draudzi ir mīlējis un pats par to nodevies, ka Viņš to (nevis aptraipītu, bet) svētītu un tīrītu!... ka tā būtu svēta un bezvainīga.” (Angļu tulk) Šāda veida mīlestību laulības attiecībās Dievs atzīst par svētu. Mīlestība ir šķīsts un svēts pamatlikums, bet iekārojošās kaislības nevēlas pakļauties ierobežojumiem un negrib paklausīt [124] prāta norādījumiem un vadībai. Tās ir aklas pret sekām; tās nevēlas izsekot notikumiem no cēloņa līdz rezultātam. (11)
Kāpēc sātans cenšas vājināt pašsavaldīšanos. — Cilvēkiem, kas stājušies laulības attiecībās, sātans cenšas pazemināt skaidrības standartu un vājināt viņu pašsavaldīšanās spējas, jo tas zina, ka, kamēr virsroku ņems zemās kaislības, tikumiskie spēki pastāvīgi samazināsies un viņam nav jābaidās no to garīgās pieaugšanas. Viņš arī zina, ka nav neviena labāka ceļa, kā uzspiest savu briesmīgo attēlu šo cilvēku pēcnācējiem, un ka viņš var tā vieglāk veidot bērnu raksturus nekā pašu vecāku raksturus. (12)
Pārmērību sekas. — Vīri un sievas, kādā dienā jūs uzzināsiet, kas ir juteklīgās kārības un kādi būs to apmierināšanas rezultāti. Tieši tikpat zemas kaislības var atrast laulību attiecībās kā ārpus tām. (13)
Kādas būs sekas, ja dosim brīvību zemākām tieksmēm?... Ar nesvētu rīcību guļamistaba, kurā vajadzētu atrasties Dieva eņģeļiem, tiek padarīta nesvēta. Un, valdot apkaunojošam dzīvnieciskumam, samaitāta tiek miesa, pazemojoša rīcība noved pie pretīgām slimībām. Ko Dievs devis kā svētību, tas tiek padarīts par lāstu. (14)
Nododoties seksuālām pārmērībām, dievbijīga dzīve kļūst nepatīkama un neinteresanta; no smadzenēm tiek atrautas vielas, kas nepieciešamas šīs sistēmas barošanai, un lielā mērā tiek izsmelti dzīvības spēki. Nevienai sievai nevajadzētu palīdzēt vīram šajā sevis iznīcināšanas darbā. Viņa to arī nedarīs, ja visu pareizi sapratīs un mīlēs savu vīru.
Jo vairāk tiek apmierinātas dzīvnieciskās kaislības, jo spēcīgākas tās kļūst un jo lielākas ir to prasības pēc apmierinājuma. Lai vīri un sievas, kas bīstas Dievu, [125] atmostas savam pienākumam. Daudzi kristieši, kas sevi tā sauc, cieš no nervu un smadzeņu paralīzes, kam par iemeslu ir nesavaldība šajā virzienā. (15)
Vīri lai ir apdomīgi. — Vīriem vajadzētu būt uzmanīgiem, godīgiem, uzņēmīgiem, uzticīgiem un līdzjūtīgiem. Viņiem pret sievām vajadzētu atklāt mīlestību un līdzjūtīgu interesi. Ja tie dzīvē īstenos Kristus vārdus, tad viņu mīlestībai nebūs zemisks, pasaulīgs un juteklīgs raksturs, kas vadītu pretī iznīcībai viņu pašu organismu un izsauktu slimības un sagurumu pār viņu sievām. Viņi nenodosies zemisko kaislību apmierināšanai, pastāvīgi stāstot sievām, ka tām jāpadodas saviem vīriem visās lietās. Ja vīram ir cēls raksturs, šķīsta sirds un izprotošs prāts, kādam vajadzētu būt katram patiesam kristietim, tad tas atklāsies tieši laulības dzīvē. Ja viņam ir Kristus prāts, tad tas nenicinās savu miesu, bet būs piepildīts ar saudzējošu mīlestību, tiecoties pēc visaugstākiem sasniegumiem Kristū. (16)
Kad uzmācas šaubas. — Neviens vīrs nevar patiesi mīlēt savu sievu, ja tā pacietīgi atļaus sevi padarīt par verdzeni, izdabājot viņa samaitātajām kaislībām. Ar savu pasīvo pakļaušanos viņa zaudē to vērtību, kas tai kādreiz bija vīra acīs. Viņš redz viņu atrodamies uz zema līmeņa, tālu no visa, kas ir skaists un cēls; un drīz tas sāk pielaist domas, ka viņa tikpat pazemīgi ļausies pazemoties no cita vīrieša. Viņš sāk šaubīties par sievas uzticību un skaidrību, tā viņam apnīk, un viņš sev meklē citu personu kaislību pamodināšanai un uzkurināšanai. Dieva likumi netiek ņemti vērā. Šie cilvēki ir sliktāki par dzīvniekiem; viņi ir dēmoni cilvēku izskatā. Viņi nepazīst patiesas, svētotas mīlestības cēlos, izdaiļojošos principus. [126]
Arī sieva kļūst greizsirdīga uz vīru un pielaiž domu, ka izdevīgā gadījumā viņš savu uzmanību, tikpat labprāt kā viņai, dāvās kādai citai. Tā ievēro, ka viņš neļaujas vadīties no sirdsapziņas un Dieva bijības; iekārojošas kaislības ir noārdījušas visas šīs barjeras; viss, kas vīrietī vēl ir Dievam līdzīgs, tiek padarīts par kalpu zemai, dzīvnieciskai iekārei. (17)
Neprātīgu prasību problēma. — Tagad jāizlemj sekojošs jautājums: vai sievai jājūtas spiestai bez iebildumiem pakļauties vīra gribai, ja viņa redz, ka pār to nevalda nekas cits kā tikai zemiskas kaislības, un ja saprāts to pārliecina, ka tāda rīcība kaitēs viņas miesai, kuru Dievs tai ir pavēlējis uzturēt svētu un godājamu, saglabājot to kā dzīvu upuri Kungam?
Tā nav skaidra un svēta mīlestība, kas sievai liek apmierināt vīra dzīvnieciskās tieksmes uz savas veselības un dzīvības rēķina. Ja viņā mājos patiesa mīlestība un gudrība, tad tā centīsies novērst vīra domas no kaislību apmierināšanas uz augstiem un garīgiem tematiem. uzsākot sarunu par interesantiem garīgiem jautājumiem. Var rasties nepieciešamība pazemoties un sirsnīgi, kā arī spiedoši paskaidrot, riskējot izsaukt pat vīra nepatiku, ka viņa nevar pazemot savu miesu, pakļaujoties seksuālām pārmērībām. Viņai laipni un maigi vajadzētu vīram atgādināt, ka vispirms viņa pieder Dievam, ka Kungam ir visaugstākās prasības un tiesības uz viņas būtni un ka tā nevar neņemt vērā šīs prasības, jo lielajā Dieva dienā tai par visu būs jāatbild...
Ja viņa cels savu mīlestību un svētumā un godā sargās savu skaidro, sievišķīgo cieņu, tad sieviete, pārdomāti rīkojoties, var daudz darīt, lai atstātu uz savu vīru svētījošu iespaidu, tādā veidā izpildot viņai uzticēto augsto misiju. Ar tādu rīcību viņa var izglābt gan savu vīru, gan pati sevi, vienlaicīgi padarot divus darbus. Šajos tik delikātajos un grūti nokārtojamos jautājumos ir vajadzīga [127] liela gudrība un pacietība, kā arī tikumiska drosme un izturība. Spēku un žēlastību var atrast lūgšanās. Sirdī jāvalda patiesai un godīgai mīlestībai. Mīlestība uz Dievu un mīlestība uz vīru var būt vienīgais pareizais rīcības pamats...