“Tie nosēžas pie Tavām kājām un ņem no Taviem vārdiem.”
Visur, kur Izraēlā izveda Dieva audzināšanas plānu, tā panākumi liecināja par viņa autoru. Bet ļoti daudzās ģimenēs no debesīm ieceltā audzināšana, tāpat kā tās attīstītie raksturi, bija retums. Dieva plānu izpildīja tikai pa daļai un nepilnīgi. Ar neticību un Dieva pavēļu neievērošanu izraēlieši sagādāja paši sev kārdināšanas, kurām tikai nedaudziem bija spēks pretoties. Ieņemot Kānānas zemi, “tie arī neizdeldēja tās tautas, kā Kungs tiem bija pavēlējis; bet tie sajaucās ar pagāniem un mācījās viņu darbus; un kalpoja viņu elkiem un tie viņiem palika par valgu.” Viņu sirdis nebija Dieva priekšā patiesas, “un tie nebija uzticīgi Viņa derībā. Bet Viņš bija sirds žēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt savu dusmību... Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, it kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ neatgriežas.” (Ps. 106:34-36; 78:27-39) Tēvi un mātes Izraēlī palika vienaldzīgi savos pienākumos pret Dievu, un vienaldzīgi savos pienākumos pret saviem bērniem. No neuzticības ģimenē un elka dievīgas ietekmes visapkārt daudzi ebreju jaunieši saņēma audzināšanu, kas loti tālu atšķīrās no tā, ko Dievs tiem bija paredzējis, Tie mācījās pagānu ceļus. (46)
Lai stātos pretī šim pieaugošajam ļaunumam, “Dievs gādāja par citiem līdzekļiem, kas palīdzētu vecākiem audzināšanas darbā. No vissenākajiem laikiem praviešus atzina par Dieva ieceltiem skolotājiem. Tiešākā vārda nozīmē pravietis bija tas, kas runāja tieši no Dieva iedvesmots, kas pasludināja ļaudīm no Dieva saņemto vēsti. Bet šo vārdu arī piešķīra tiem, kas, lai gan nesaņēma tiešu inspirāciju, tomēr bija no Dieva aicināts sniegt ļaudīm pamācības par Dieva darbiem un ceļiem. Šādu skolotāju šķiras sagatavošanai Samuēls uz Kunga pavēli dibināja praviešu skolas.
Šo skolu mērķis bija būt par aizsargu pret plaši izplatījušos pagrimšanu, gādāt par jaunatnes intelektuālo un garīgo labklājību, un veicināt tautas uzplaukšanu, ar to sagādājot vīrus, kas bija spējīgi darboties visā dievbijībā kā vadītāji un padomdevēji. Šinī nolūkā Samuēls atsevišķās vietās sapulcēja jaunekļus, kas bija dievbijīgi, saprātīgi un centīgi. Tos sauca par praviešu bērniem. Kad viņi pētīja Dieva vārdus un darbus, Dieva dzīvinātājs spēks atspirdzināja viņu prātu un dvēseles spēkus, un audzēkņi saņēma gudrību no augšienes. Skolotāji bija ne tikai dievišķīgās patiesības zinātāji, bet bija arī priecājušies satiksmē ar Dievu, un bija saņēmuši sevišķu Viņa gara dāvanu. Viņi baudīja tautas cieņu un uzticību gan savu zināšanu, gan arī dievbijības dēļ. Samuēla dienās bija divas tādas skolas — viena Rāmā, pravieša dzimtenē, un otra KirjotJearimā. Vēlākos laikos dibināja vēl citas. Šo skolu audzēkņi nopelnīja paši sev uzturu, strādādami vai nu zemi, vai arī kādu amatu. Izraēlā to neuzskatīja par kaut ko neparastu vai pazeminošu; drīzāk gan uzskatīja par grēku ļaut bērniem uzaugt tā, ka viņi neprata kādu derīgu darbu. (47) Katram jauneklim, neraugoties uz to, vai viņa vecāki bija bagāti vai nabagi, mācīja kādu praktisku nodarbošanos. Pat ja viņi bija jāaudzina svētajai, kalpošanai, praktiskās dzīves pazīšanu viņi uzskatīja par nepieciešamu, lai jauneklis kļūdu derīgāks, Arī daudzi skolotāji pārtika no savu roku darba.
Kā skolā tā arī mājās lielākā daļa mācību tika nodotas mutvārdos; bet jaunekļi mācījās arī lasīt ebreju rakstus. Arī Vecās Derības pergamentu ruļļi bija pieejami viņu pētīšanai. Galvenie mācību priekšmeti šinīs skolās bija Dieva likumi līdz ar Mozum dotajām pamācībām, svētā vēsture, svētā mūzika un poēzija. Svētās vēstures ziņojumos izsekoja Jehova pēdām. Apskatīja lielās patiesības, kas izteicās svētnīcas kalpošanas simbolos, un ticība satvēra visas šīs ticības sistēmas vidus punktu — Dieva Jēru, kam bija atņemt pasaules grēkus. Kopa lūgšanas garu. Skolniekiem mācīja, ka tiem ir ne vien pienākums lūgt, bet viņus mācīja arī kā lūgt, kā tuvoties savam Radītājam, kā vingrināties ticībā Viņam, kā saprast un paklausīt Viņa gara mācībām. Svētots prāts ņēma no Dieva mantu nama jaunas un vecas lietas, un Dieva gars izpaudās pravietojumos un svētās dziesmās.
Šīs skolas izrādījās par vienu no visspēcīgākiem līdzekļiem, tās taisnības veicināšanai, kas “paaugstina tautu.” (Sak. v. 14:34) Tas lielā mērā palīdzēja likt pamatus tam brīnišķīgajam uzplaukumam, ar ko izceļas Dāvida un Salamana valdīšana.
Pamatlikmi, kurus mācīja praviešu skolās, bija tie paši, kas veidoja Dāvida raksturu un virzīja viņa dzīvi. (48) Dieva Vārds bija viņa pamācītājs. “Caur Tavām pavēlēm,” viņš sacīja, “es topu prātīgs... Es griežu savu sirdi darīt Tavus likumus.” (Ps. 119:104112) Šī iemesla dēļ Kungs nosauca Dāvidu, kad Viņš to aicināja tronī, par vīru “pēc manas sirds.” (Ap.d.13:22)
Salamana dzīves sākumā arī var redzēt Dieva audzināšanas metodes panākumus. Salamans savā jaunībā izvēlējās to pašu ko Dāvids. Vairāk par visiem zemes labumiem viņš lūdza no Dieva gudru un labprātīgu sirdi. Un Dievs deva viņam ne vien to, ko viņš meklēja, bet arī to, ko viņš nebija meklējis — bagātību un godu. Viņa lielā gudrība, plašās zināšanas un viņa valdības spožums kļuva par pasaules brīnumu.
Dāvida un Salamana valdīšanas laikā Izraēlis sasniedza savas varenības augstumus, Piepildījās Ābrahāmam dotais un Mozum atkārtotais apsolījums: “Jo ja jūs turēsiet visus šos baušļus, ko es jums pavēlu turēt, mīļodami Kungu, savu Dievu, un staigādami visos Viņa ceļos un Viņam pieķerdamies, tad Kungs izdzīs visas šīs tautas jūsu priekšā, un jūs uzņemsiet lielākas un stiprākas tautas, nekā jūs esat. Visas vietas, kur jūsu kāja staigās, jums piederēs, no tuksneša un Lībanas, no Vratupes līdz vakara jūrai būs jūsu robeža. Neviens priekš jums nepastāvēs. (5. Moz. 11:22-25)
Bet uzplaukuma vidū uzglūnēja briesmas. Dāvida vēlāko gadu grēks, lai gan sirsnīgi nožēlots un bargi sodīts, paskubināja ļaudis uz pārgalvīgu Dieva baušļu pārkāpšanu; Arī Salamana dzīvi pēc tik daudz apsološa rīta aptumšoja atkāpšanās. (49) Politiskas varas un pašpaaugstināšanās kāre noveda, viņu pie savienības ar pagānu tautām. Tarzisas sudrabu un Ovira zeltu ieguva upurējot skaidrību un noziedzoties pie uzticētām svētām lietām. Sabiedrošanās ar elku kalpiem, precības ar sievām no pagānu tautām samaitāja viņa ticību. Šādā veidā noplēsa aizsargvaļņus, kurus Dievs bija uzcēlis savas tautas drošībai, un Salamans pats nodevās neīstu dievu pielūgšanai. Eļļas kalna virsotnē, taisni pretī Jehovas templim, bija uzcelti milzīgi tēli un altāri, lai kalpotu pagānu dievībām. Atmezdams savu padevību Dievam, Salamans pazaudēja pašsavaldīšanos. Notrulinājās viņa maigais jūtīgums. Pamazām izzuda viņa agrākās valdīšanas apzinīgais gars. Lepnums, godkāre, izšķērdība un baudkāre nesa nežēlības un pārmērības augļus. Tas, kas bija bijis taisns, līdzjūtīgs un dievbijīgs valdnieks, kļuva tagad par tirānu un apspiedēju. Tas, kas pie tempļa iesvētīšanas bija lūdzis par savu tautu, lai viņas sirds nedalīti piederētu Kungam, tagad kļuva par viņas pavedēju. Salamans apkaunoja sevi, apkaunoja Izraēli un apkaunoja Dievu.
Tauta, kuras lepnums viņš bija bijis, sekoja viņa vadībai. Lai gan viņš vēlāk nožēloja, tomēr viņa nožēlošana neaizkavēja iesētā ļaunuma augļu nešanu. Izraēlim no Dieva dotajai audzināšanai un iekārtai vajadzēja panākt to, lai tie visos savos dzīves ceļos atšķirtos no citām tautām. Bet šī īpatnība, kuru viņiem vajadzēja uzskatīt par sevišķu priekštiesību un svētību, tiem nepatika. Vienkāršību un atturību, kas tik raksturīga augstākajai attīstībai, viņi mēģināja apmainīt pret pagānu tautu greznību un vaļību. Viņu cenšanās bija pielīdzināties “visām tautām”. (1. Sam. 8:5) (50) Dieva audzināšanas plānu nobīdīja pie malas un noliedza Viņa autoritāti.
Ar Dieva ceļu atmešanu cilvēku ceļu dēļ, sākās Izraēla krišana. Tā tas turpinājās, kamēr jūdu tauta kļuva par laupījumu tām pašām tautām, kuru ieradumus viņi brīvprātīgi bija piesavinājušies.
Kā tauta Izraēla bērni nemācēja saņemt tās dāvanas, ko Dievs gribēja tiem dot. Viņi nenovērtēja Dieva nodomu, un nepiedalījās tā izpildīšanā. Bet, lai gan atsevišķi cilvēki un tautas var tādā veidā atšķirties no Dieva, Viņa prāts, attiecībā uz tiem, kas tam uzticas, paliek nemainīts. “Ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi.” (Sal. māc. 3:14)
Lai gan ir dažādas attīstības pakāpes un dažādas ir Viņa spēka atklāsmes, sastopot cilvēku vajadzības dažādos laikos, Dieva darbs vienmēr ir tas pats. Mācītājs ir tas pats. Dieva raksturs un Viņa plāns ir tas pats. Pie Viņa nav “pārmaiņas, ne pārgrozību ēnas.” (Jēk. 1:17)
Izraēla piedzīvojumi ir uzrakstīti mums par pamācību. “Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laiku robežām.” (1.Kor. 10:11) Mums, tāpat kā veco laiku Izraēlim, panākumi audzināšanā ir atkarīgi no uzticīgas Radītāja plāna izvešanas. Turēšanās pie Dieva Vārda pamatlikumiem atnesīs mums tikpat lielas svētības, kā tā būtu atnesusi ebreju tautai.