(33) Ģimene bija Ēdenes audzināšanas sistēmas vidus punkts. Ādams bija “Dieva dēls” (Lūk. 3:38, un no sava Tēva cilvēki, kā Visaugstākā bērni, saņēma pamācības. Tiem vārda visīstākā nozīmē piederēja ģimenes skola.
Dievišķīgā audzināšanas plānā, kas bija pieskaņots stāvoklim pēc grēkā krišanas, Kristus stāv kā Tēva pārstāvis — vidutājs starp Dievu un cilvēku; Viņš ir lielais cilvēces audzinātājs. Un Viņš bija pavēlējis, ka vīriem un sievām jābūt Viņa pārstāvjiem. Ģimene bija skola, un vecāki bija skolotāji.
Sentēvu dienās audzināšanai ģimenē bija galvenā nozīme. Šādām skolām Dievs sagādāja apstākļus, kas bija vislabvēlīgākie rakstura attīstībai. Ļaudis, kas atradās Viņa vadībā, vēl arvien sekoja dzīves plānam, kādu Viņš bija iestādījis sākumā. Tie, kas atšķīrās no Dieva, uzcēla sev pilsētas, un, sapulcēdamies tanīs, dzīvoja tai spožumā, greznībā un netikumos, kas padara mūslaiku pilsētas par pasaules lepnumu un viņas lāstu. Bet cilvēki, kas cieši turējās pie dievišķīgiem dzīves pamatlikumiem, dzīvoja laukos un pakalnos. Tie kopa zemi, ganīja sīkus un lielus lopus, un šajā brīvajā un neatlaidīgajā dzīvē, kas sniedza daudz izdevības darbam, mācībām un pārdomāšanai, viņi mācījās pazīt Dievu, un arī saviem bērniem mācīja pazīt Dieva darbus un Dieva ceļus. (34)
Tāds bija audzināšanas veids, ko Dievs vēlējas iestādīt Izraēlī. Bet kad Viņš izveda Izraēli no Ēģiptes, starp izraēliešiem maz bija tādu, kas bija savu bērnu audzināšanā sagatavoti būt par Viņa līdzstrādniekiem. Vecākiem pašiem vajadzēja pamācības un disciplīnas. Visu dzīves laiku atradušies verdzībā, viņi bija visās lietās neprašas, nemācīti un pazemoti. Viņiem bija maza dievatziņa un maza ticība. Viņi bija maldu mācību samulsināti un samaitāti no ilgās satiksmes ar pagāniem. Dievs vēlējās pacelt viņus uz augstāka morāliska līmeņa, un tādēļ Viņš mēģināja sniegt tiem atziņu par sevi.
Savā rīcībā ar ceļiniekiem tuksnesī, visos viņu klejojumos, kuros Viņš lika tiem ciest izsalkumu, slāpes un nogurumu, un tajās briesmās, kas tiem draudēja no pagāniem — ienaidniekiem, un Viņa aizgādības parādīšanā par viņu atsvabināšanu, Dievs meklēja nostiprināt viņu ticību, atklādams tiem spēku, kas pastāvīgi darbojās viņiem par labu. Un kad Viņš bija tiem mācījis uzticēties savai mīlestībai un spēkam, tad tas bija Viņa nodoms, uzstādīt tiem savas bauslības priekšrakstos rakstura mērogu, kuru Viņš savā žēlastībā gribēja, lai viņi sasniedz.
Dārgas bija tās mācības, kuras Izraēlim mācīja pa viņa uzturēšanās laiku pie Sinaja. Tas bija sevišķs mācību periods Kānānas iemantotājiem. Arī apkārtējā daba šeit bija piemērota Dieva nodoma izvešanai. Sinaja virsotne apēnoja ieleju, kurā ļaudis izpleta savas teltis. Uz tās dusēja padebeša stabs, kas tos bija vadījis viņu ceļojumā. Kā uguns stabs naktī, tas liecināja tiem par dievišķīgo aizsardzību, un kad tie aizvēra acis miegā, debesu maize klusi nokrita nometnē. Abās pusēs milzīgas šautnainas klintis savā svinīgi drūmā varenībā runāja par mūžīgu pastāvību un majestāti. (35) Cilvēkam vajadzēja izjust savu nevarību un vājumu Tā priekšā, kas “nosvēris kalnus ar svaru un pakalnus svaru kausā.” (Jes. 40:12) Šeit, parādīdams savu godību, Dievs gribēja ietekmēt Izraēli ar sava rakstura un prasību svētumu un parādīt pārkāpuma ārkārtīgi lielo grēcīgumu.
Bet tauta bija kūtra mācīties šo mācību. Ēģiptē dzīvodami ļaudis bija pieraduši pie taustāmiem dievības attēlojumiem, kas pie tam vēl bija loti zemi, un tiem bija loti grūti saprast Neredzamā esamību vai raksturu.
Iežēlodamies par viņu vājumu, Dievs tiem deva savas klātbūtnes simbolu. “Un tiem būs Man taisīt svētu vietu,” Dievs sacīja, “ka Es mājoju viņu vidū.” (2. Moz. 25:8)
Pie svētās vietas, kā Dieva mājokļa celšanas, Mozus tika pamācīts taisīt visas lietas pēc Debesu lietu parauga. Dievs aicināja viņu uz kalnu un parādīja viņam debesu lietas, un pēc šīs līdzības tika darināta telts ar visu, kas pie tās pieder.
Tā Viņš atklāja Izraēlim, kuru Viņš gribēja darīt par savu mājokli, savu godības pilno un vareno rakstura ideālu. Viņiem rādīja kalnā paraugu, kad deva no Sinaja bauslību; un Dievs gāja Mozum garām un izsauca: “Kungs, Kungs ir žēlīgs un sirds mīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels no žēlastības un uzticības.” (2. Moz. 34:6) Bet šo ideālu paši viņi nebija spējīgi sasniegt. Atklāsme pie Sinaja spēja viņiem parādīt tikai viņu pašu vajadzību un nespēcību. (36) Otrajai mācībai saiešanas teltī ar savu upuru kalpošanu vajadzēja tiem mācīt mācību par grēku piedošanu un par spēku, ko saņem caur Pestītāju paklausībā uz dzīvību.
Caur Kristu vajadzēja piepildīties tam, nodomam, kura simbols bija saiešanas telts — šī krāšņā celtne, kuras spožās zelta sienas atspoguļoja varavīksnes krāsās priekškarus ar ieaustiem ķerubiem, un kuru viscaur piepildīja pastāvīgi degošā vīraka smarža. Priesteri, tērpti nevainojami baltās drēbēs, un vissvētākās vietas dziļajā noslēpumā pāri žēlastības krēslam eņģeļu tēli, kas attēloti godbijībā un pie lūgšanā noliektām galvām, atradās Vissvētākā godība. Dievs vēlējās, lai Viņa ļaudis no visa tā lasa Viņa nodomu cilvēka dvēselei, Tas bija tas nodoms, kuru daudz vēlāk izsacīja apustulis Pāvils, runādams caur Svēto Garu: “Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 3:16,17)
Lielas priekštiesības un gods tika piešķirts svētnīcas uzcelšanā; liela bija arī atbildība. Tautai, kas tikko bija izbēgusi verdzībai, bija jāuzceļ tuksnesī vēl neredzēti krāšņa celtne, kuras uzcelšana prasīja visdārgāko materiālu un vislielāko māksliniecisko veiksmi. Tas bija apbrīnojams uzdevums. Bet Viņš, kas bija devis celtnes plānu, apsolīja cēlājiem savu palīdzību.
“Pēc tam Kungs runāja uz Mozu un sacīja: redzi, Es esmu saucis pie vārda Becaleeli, Ūrus, Kūra dēla, dēlu no Jūda cilts. Un Es to esmu pildījis ar Dieva garu, ar gudrību un prātu un samanību pie visāda darba, izdomāt gudrus darbus un strādāt iekš zelta un iekš sudraba un iekš vara, un iekš smalkas akmeņu griešanas, un iekš smalkas koku griešanas, darīt visādus darbus. (37) Un redzi, Es esmu viņam pielicis Aaliabu, Aķimazaka dēlu, no Dana cilts, un ikkatram, kam gudrs prāts, Es esmu devis gudrību sirdī, un tiem būs taisīt visu, ko Es tev esmu pavēlējis.” (2. Moz. 31:16)
Kas tā bija par varenu darba skolu tuksnesī, kur Kristus un Viņa eņģeļi bija par skolotājiem!
Visai tautai bija jādarbojas līdzi svētnīcas uzcelšanā un iekārtošanā. Tur bija darbs galvai un rokai. Bija vajadzīga liela materiālu bagātība, un visus uzaicināja ziedot, piedaloties pēc viņu pašu sirds labprātības.
Tā darbā un došanā viņus mācīja darboties kopā ar Dievu un vienam ar otru. Un tiem bija jāsadarbojas kopā arī pie garīgā nama — Dieva nama celšanas dvēselē.
Kopš izceļošanas no Ēģiptes viņiem sniedza mācības, kas bija derīgas viņu audzināšanai un disciplīnai. Pat agrāk nekā viņi atstāja Ēģipti, bija radīta pagaidu organizācija, un ļaudis tika sakārtoti pulkos zem nozīmētiem vadoņiem. Pie Sinaja organizācijas iekārtu papildināja. Kārtība, kas tik skaidri parādās visos Dieva darbos, parādījās arī ebreju saimnieciskā iekārtā. Dievs bija autoritātes un valdības centrs. Mozum kā Dieva pārstāvim vajadzēja izvest likumus Viņa vārdā. Tad nāca septiņdesmitu padome, tad priesteri un lielkungi, “un zem tiem virsnieki par tūkstošiem, virsnieki par simtiem, un virsnieki par piecdesmitiem, un virsnieki par desmitiem,” (4. Moz. 11:16,17; 5. Moz. 1:15) (38) un beidzot, uzraugi sevišķiem uzdevumiem. Nometni ierīkoja pēc sevišķas kārtības: saiešanas telts, Dieva mājoklis vidū un ap to priesteru un levitu teltis. Tālāk aiz tām nometās katra cilts zem sava karoga.
Ieveda vispārējus veselības noteikumus. Tos ieveda tautai, ne tikai kā nepieciešamus veselībai, bet arī kā noteikumus, kas darītu iespējamu viņu vidū Svētā klātbūtni. Dievišķīgā autoritātē Mozus pasludināja: “Kungs, tavs Dievs, staigā tavā nometnē tevi pestīdams... tāpēc tavai nometnei būs būt svētai.” (5. Moz. 23:14)
Izraēliešu audzināšanā bija ietverts viss viņu dzīves veids. Viss, kas attiecās uz viņu labklājību, bija dievišķīgās aizgādības temats, un bija ietilpināts dievišķīgajā likumā, Pat apgādādams viņiem barību, Dievs rūpējās par viņu augstāko labklājību. Manna, ar kuru Viņš tos baroja tuksnesī, bija tāda barība, kas veicināja miesas, prāta un morāliskos spēkus. Lai gan daudzi sacēlās pret viņu diētas ierobežojumiem un vēlējās atgriezties pie dienām, par kurām tie sacīja: “Kad sēdējām pie gaļas podiem un mums maizes bija papilnam ko ēst,” (2. Moz. 16:3) tomēr Dieva izvēles gudrība tika tādā veidā pierādīta, ka viņi nevarēja to noliegt. Neskatoties uz viņu tuksneša dzīves grūtībām, viņu ciltīs nebija neviena nespēcīga.
Visos viņu ceļojumos derības šķirstam ar Dieva baušļiem vajadzēja iet pa priekšu, un viņu apmešanās vietu norādīja padebeša nolaišanās. Tik ilgi, kamēr padebesis stāvēja pār saiešanas telti, viņi palika nometnē, — kad tas pacēlās, viņi turpināja savu ceļojumu. Tāpat kā apmešanos, tā arī došanos ceļā pasludināja ar svinīgu lūgšanu. “Un notikās, kad šķirsts cēlās, tad Mozus sacīja: celies, Kungs, lai tavi ienaidnieki top izkaisīti... Un kad tas dusēja, tad viņš sacīja: atgriezies, Kungs, pie Izraēla pulku tūkstošiem.” (4. Moz. 10:35,36)
Ceļojumā pa tuksnesi dziesmas iespieda viņu prātā daudzas vērtīgas pamācības. Viss Izraēla pulks, pēc viņu atsvabināšanas no faraona armijas, apvienojās uzvaras dziesmā. Tālu pāri tuksnesim un jūrai skanēja priecīgais atkārtojums, un kalni atbalsoja slavas vārdus: “Dziediet Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies.” (2. Moz. 15:21) Šo dziesmu bieži atkārtoja ceļojumā; tā iepriecināja ceļotāju sirdis un iededzināja viņos ticību. No Sinaja dotos Dieva baušļus līdz ar Dieva žēlastības apsolījumiem un ziņojumiem par Viņa brīnišķīgajiem darbiem viņu atpestīšanas dēļ, uz dievišķīgo norādījumu izteica dziesmās, un dziedāja instrumentālās mūzikas pavadījumā; tauta soļodama apvienoja savas balsis slavā.