“Taisnā auglis ir dzīvības koks.”
Svētā vēsture sniedz daudz piemēru par īstās audzināšanas panākumiem. Tā rāda daudzus cēlus piemērus — vīrus, kuru raksturi izveidoti dievišķīgā vadībā; vīrus, kuru dzīves bija par svētību viņu apkārtnei un kas atradās pasaulē kā Dieva pārstāvji. To starpā ir Jāzeps un Dāniēls, Mozus, Elīsa un Pāvils, — lielākie valsts vīri, visgudrākais likumdevējs, viens no visuzticamākajiem reformatoriem un vislielākais skolotājs, kādu jebkad pasaule pazinusi, ja neskaita To, kas runāja tā, kā neviens cilvēks nav runājis.
Savas dzīves sākumā, pārejot no jaunības vīra gados, Jāzepu un Dāniēlu atrāva viņu dzimtām un aizveda par gūstekņiem uz pagānu zemēm. Sevišķi Jāzeps bija padots kārdināšanām, kas sekoja viņa likteņa pavērsieniem. Sava tēva mājā mīlēts un lutināts, Potifara namā vergs, tad uzticības vīrs un pārvaldnieks, studijās, novērojumos un satiksmē ar cilvēkiem audzināts veikalnieks, faraona cietumā, valsts gūsteknis, netaisni notiesāts, bez cerības uz attaisnošanu, bez izredzēm uz atsvabināšanu, lielas krīzes laikā aicināts vadīt tautu. Kas viņam deva spēku paturēt savu skaidrību?
Neviens nevar bez briesmām stāvēt šādā augstumā. Tāpat kā vētra, kas nenodara postu ielejas puķēm, bet izrauj ar visām saknēm kokus kalnu virsotnēs, (52) tā lielas kārdināšanas, kas paiet garām šīs zemes neievērojamiem, uzbrūk tiem, kas stāv pasaules augstās panākumu un goda vietās. Bet Jāzeps panesa kā pretestību, tā arī labklājības pārbaudījumu. Viņš parādīja to pašu uzticību gan faraona pilī, gan arī cietumnieka kamerā. Savā bērnībā Jāzeps bija mācījies mīlēt un bīties Dievu. Bieži sava tēva teltī zem Sīrijas zvaigznēm viņš bija dzirdējis stāstu par nakts atklāsmi Bētelē, par kāpnēm, kas sniedzās no debesīm līdz zemei, par eņģeļiem, kas pa tām nokāpa un uzkāpa un par to, kas atklājās Jēkabam no troņa augstībā. Viņš bija dzirdējis stāstu par cīņu pie Jabokas, kad, atteicies no iemīļotiem grēkiem, Jēkabs stāvēja kā uzvarētājs un saņēma Dieva lielkunga nosaukumu.
Jāzepa skaidrā un vienkāršā dzīve, kad viņi kā ganu zēni rūpējās par sava tēva avju pulkiem, bija veicinājusi fizisko un intelektuālo spēju attīstīšanos. Satikdamies ar Dievu dabā un mācīdamies tās lielās patiesības, kuras kā svēts mantojums gāja cauri paaudzēm, viņš ieguva stiprumu un noteiktību pamatlikumos. Savas dzīves visgrūtākajā laikā, kad viņš atradās briesmīgajā ceļojumā no savas bērnības mājām Kānanā uz verdzību, kas viņu sagaidīja Ēģiptē, un kad viņš pēdējo reizi raudzījās uz pakalniem, kas apslēpa viņa cilts teltis, Jāzeps atcerējās sava tēva Dievu. Viņš atcerējās bērnības mācības un savā dvēselē apņēmās palikt uzticīgs — apņēmās rīkoties tā, kā pienākas debesu valdnieka pavalstniekam.
Svešinieka un verga grūtajā dzīvē, netikumīgu skatu un skaņu vidū, vilināts no elku kalpības, kas bija saistīta ar visas bagātības, kultūras un ķēnišķīgas greznības pievilcību, (53) Jāzeps stāvēja nelokāms. Viņš bija mācījies paklausīt pienākumam. Uzticība katrā vietā, sākot ar viszemāko un beidzot ar visaugstāko, attīstīja katru spēju augstākai kalpošanai. Tai laikā, kad viņu aicināja faraona galmā; Ēģipte bija visvarenākā nācija. Viņai nebija līdzīgas civilizācijā, mākslā un izglītībā. Vislielāko grūtību un briesmu laikā Jāzeps pārvaldīja valsti; un to viņš darīja tā, ka mantoja valdnieka un tautas uzticību. Faraons viņu iecēla “par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai, ka tas saistītu viņa lielkungus pēc sava prāta un mācītu gudrību viņa vecākajiem.” (Ps. 105:21,22)
Inspirācija mums atklājusi Jāzepa dzīves noslēpumu. Dievišķīgā skaistuma un spēka pilnajos vārdos Jēkabs, svētīdams savus bērnus, sacīja par savu vismīļāko dēlu tā:
“Jāzeps ir jauns augļu koks, jauns augļu koks avota malā, tie zari stiepjas pāri mūriem. Strēlnieki viņu kaitinājuši, viņu apšaudījuši un ienīduši. Bet viņa stops ir palicis stiprs, un viņa roku elkoņi spēcīgi, no tā rokām, kas varens iekš Jēkaba; no turienes, kur tas gans Izraēla klints. No tava tēva Dieva, un tas tev palīdzēs, — un no Visuvarenā, tas tevi svētīs ar debess svētījumiem no augšienes, ar dziļumu svētījumiem apakšā, ar svētījumiem no krūtīm un miesām. Tava tēva svētījumi ir stiprāki nekā manu vecaju svētījumi līdz mūžīgo kalnu galiem, tie nāks pār Jāzepa galvu, un pār to galvu, kas tas izredzētais savu brāļu starpā.” (1. Moz. 49:22-26) (54)
Uzticība Dievam, ticība Neredzamajam bija Jāzepa enkurs. Tur guļ viņa spēka noslēpums.
“Bet viņa stops ir palicis stiprs, un viņa roku elkoņi spēcīgi, no Tā rokām, kas varens iekš Jēkaba.”
__________
Dāniēlam un viņa biedriem Bābelē, viņu jaunībā liktenis bija šķietami labvēlīgāks nekā Jāzepam viņa pirmajos dzīves gados Ēģiptē; bet viņiem bija jāiztur laikam gan ne mazāki rakstura pārbaudījumi, No viņu dzimtenes, Jūdejas un apkārtnes vienkāršības, šos ķēniņa cilts jaunekļus aizveda uz vislielāko pilsētu, uz visvarenākā valdnieka galmu; un tur viņus izraudzīja apmācīt speciālam ķēniņa dienestam. Stipras bija kārdināšanas, kam viņi bija padoti šajā samaitātajā un izšķērdīgajā galmā. To, ka Jehovas pielūdzēji bija Bābeles gūstekņi, ka Dieva nama trauki bija nolikti Bābeles dievu tempļos, ka pats Izraēla ķēniņš bija cietumnieks babiloniešu rokās, to viņu uzvarētāji lielīgi uzskatīja kā pierādījumu, ka viņu reliģijas un ierašas ir augstākas par ebreju reliģiju un dzīves veidu.
Šādos apstākļos, pat šajā pazemojumā, ko bija nesusi Izraēla atkāpšanās no Dieva baušļiem, Dievs deva pierādījumu par savu virsvaldību, par savu pavēļu svētumu un paklausības drošajām sekām. Un šo liecību Viņš deva, kā to vienīgi var dot caur tiem, kas vēl arvien stipri turējās savā uzticībā.
Dāniēlam un viņa biedriem jau pašā viņu dzīves gaitas sākumā nāca izšķirošais pārbaudījums. Rīkojums, ka pārtika viņiem bija jāņem no ķēniņa galda, bija ķēniņa labvēlības un gādības apliecinājums. Bet tā kā viena daļa bija upurēta elkiem, tad barība no ķēniņa galda bija veltīta elku kalpošanai, (55) un ja tie piedalītos ķēniņa pārpilnībā, tad šos jaunekļus uzskatītu par dalībniekiem neīsto dievu pagodināšanā. Un šādā pagodināšanā piedalīties viņiem aizliedza uzticība Jehovam. Viņi nedrīkstēja arī pielaist greznības un nesātības vājinātāju iespaidu uz fizisko, intelektuālo un garīgo attīstību.
Dāniēls un viņa biedri bija cītīgi mācīti Dieva Vārda pamatlikumos. Viņi bija mācījušies upurēt laicīgo garīgajam un mīlēt augstāko labumu. Un viņi saņēma atalgojumu. Viņu pareizais dzīves veids, “atbildības izjūta, ka viņi ir Dieva pārstāvji, izsauca miesas, prāta un dvēseles krāšņāko attīstību. Viņu mācību laika beigās, kad viņus pārbaudīja kopā ar citiem ķēniņa valsts goda amata kandidātiem, tad “visu starpā neatradās neviena tāda, kā Dāniēls, Ananija, Mizaels un Azarija.” (Dan. 1:19)
Bābeles galmā bija sapulcināti visu zemju pārstāvji — vīri, kas bija no dabas visbagātāk apveltīti un kam bija visaugstākā kultūra, kādu šī pasaule varēja sniegt; bet tomēr starp visiem neviens nebija līdzīgs ebreju gūstekņiem. Fiziskā spēkā, skaistumā, gara spējās un izglītībā neviens nevarēja ar viņiem sacensties. “Un visādā gudrībā un zināšanā, ko ķēniņš tiem jautāja, viņš tos atrada desmitkārt pārākus nekā visus zīlniekus un vārdotājus pa visu savu valsti.” (Dan. 1:20)
Būdams nesatricināms savā uzticībā Dievam, nepiekāpīgs pašdisciplīnā, Dāniēls ar savu cēlo godprātību un pieklājīgo izturēšanos, neskatoties uz savu jaunību, mantoja “žēlastību un labvēlību”, pie tā pagānu ierēdņa, kā gādībā viņš bija nodots. (56) Šīs pašas rakstura īpašības parādījās viņa dzīve. Ātri viņš pacēlās līdz valsts pirmā ministra stāvoklim. Viņš pārdzīvoja veselu rindu valdnieku, nācijas pagrimšanu un pretinieka valsts nodibināšanos. Tik liela bija viņa gudrība un valstsvīra spējas, tik pilnīga takta izjūta, viņa pieklājība un viņa īstā sirds laipnība, kas saistījās ar uzticību principiem, ka pat viņa ienaidnieki bija spiesti atzīties, ka “tie nekādu iemeslu, nedz vainu nevarēja atrast, jo viņš bija uzticīgs.” (Dan. 6:4)
Kad nu Daniels ar nesatricināmu uzticību pieķērās Dievam, pār viņu nāca pravieša gars. Kamēr cilvēki viņu pagodināja ar galma atbildībām un valsts noslēpumiem, arī Dievs viņu pagodināja, ieceldams viņu par savu sūtni un mācīdams viņam lasīt nākošo laikmetu noslēpumus. Pagānu valdnieki, satiekoties ar šo debesu pārstāvi, bija spiesti apliecināt Dāniēla Dievu. “Tas ir tiešām tiesa,” sacīja Nebukandnēcars, “ka jūsu Dievs ir Dievs pār visiem dieviem un Kungs pār visiem ķēniņiem, un parāda noslēpumus.”
Dārijs savā uzsaukumā “visiem ļaudīm, visām tautām un mēlēm, kas visapkārt virs zemes” atzina, ka “Dāniēla Dievs ir dzīvais Dievs un pastāvīgs mūžīgi, un Viņa valstība nav nīcīga un Viņa valdībai nav gala. Viņš atpestī un izglābj, un dara brīnumus un zīmes debesīs un virs zemes. (Dan. 2:47; 6:25-27)
__________
Ar savu gudrību un taisnīgumu, ar savas ikdienišķās dzīves skaidrību un labdarību un ar savu uzupurēšanos tautai, kas tomēr kalpoja elkiem, (57) Jāzeps un Dāniēls pieradīja savu uzticību tiem pamatlikumiem, ko viņi bērnībā bija mācījušies. Viņi palika “uzticīgi Dievam, kā pārstāvji viņi bija. Šos vīrus, Ēģiptē kā Bābelē godināja visa nācija; un Bābeles pagānu tauta un visas nācijas, kuras ar to bija saistītas, redzēja viņos Dieva laipnību un labprātību, Kristus mīlestības piemēru.
Kāds dzīves uzdevums bija šiem cēlajiem ebrejiem! Kad viņi atvadījās no sava bērnības stūrīša, cik maz viņi sapņoja par savu augsto uzdevumu! Uzticīgi Un nelokāmi viņi pakļāvās dievišķīgai vadībai un tā Dievs caur viņiem varēja piepildīt savu nodomu
Tās pašas varenās patiesības, kuras tika atklātas caur šiem vīriem, Dievs vēlas atklāt arī caur jaunatni un bērniem mūsu dienās. Jāzepa un Dāniēla dzīves stāsts noder paraugam tam, ko Dievs darījis tiem, kas Viņam nododas, un ar visu sirdi cenšas izpildīt Viņa prātu.
Pasaules lielākā vajadzība ir vajadzība pēc vīriem, kas neļaujas pirkties nedz pārdoties, vīriem, kas savos dvēseles dziļumos ir uzticīgi un godīgi, vīriem, kas nebaidās grēku saukt tā īstajā vārdā, vīriem, kuru sirdsapziņa ir tik uzticīga pienākumam kā magnēta adata polam, vīriem, kas nostājas par taisnību, kaut arī debesis grūtu.