“Caur taisnību tu tiksi stiprināta.
Tu būsi tālu no bēdām, jo tev nav ko bīties,
nu no briesmām, jo tās tev neuznāks.” (Jes. 60:18; 54,14)
Pravieši, kam tika atklātas šīs lielās ainas, vēlējās atklāt viņu svarīgumu. Viņi “jautājuši un pētījusi;... uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos... Viņiem tika atklāts, ka tie nekalpo sev pašiem, bet jums tanīs lietās, ko jums tagad pauduši... Šais lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties.” (1. Pēt. 1:10-12)
Priekš mums, kas stāvam viņu tiešās piepildīšanās priekšā, kāda dziļa nozīme, kāda liela interese ir šo nākošo lietu ainojumam — to notikumu, uz kuriem, kopš mūsu pirmo vecāku šķiršanas no Ēdenes, Dieva bērni ir raudzījušies, ilgojušies un lūguši!
Pārāk daudzi iegrimuši izpriecās un nodevušies juteklībai. Aizņemti no redzamā un pārejošā, viņi ir pazaudējuši skatu uz neredzamo un mūžīgo. Par lietām, kuras baudu brīdī iznīkst, viņi upurē neiznīkstošas bagātības. Viņu prātiem jātiek paceltiem, viņu dzīves uzskatiem jākļūst plašākiem. Viņus jāpamodina no pasaules sapņu letarģijas.
No tautu paaugstināšanas un krišanas, kā to noskaidro Svētie Raksti, cilvēkiem vajadzētu mācīties, cik bezvērtīga ir tikai laicīga un ārēja godība. Bābele ar viņas varu un krāšņumu, kuram līdzīgu mūsu pasaule pēc tam vairs nekad nav pieredzējusi — varu un godību, kas tā laika cilvēkiem likās tik droša un pastāvīga, — cik pilnīgi tā ir pagājusi! Kā “zāles puķe” tā ir iznīkusi. Tā iznīkst viss, kas nepamatojas Dievā. Tikai tas, kas ir saistīts ar Viņa nodomu un izteic Viņa raksturu, var pastāvēt. Viņa pamatlikumi ir vienīgi pastāvīgais, ko mūsu pasaule pazīst. Šīs lielās patiesības ir tās, kas jāmācās veciem un jauniem. Mums jāmācās par Dieva nodomu izvešanu tautu vēsturē un nākamo lietu atklāsmē, lai mēs varētu novērtēt redzamās un neredzamās lietas pēc viņu īstās vērtības, lai mēs varētu mācīties, kas ir īstais dzīves mērķis, lai mēs pētīdami laicīgās lietas mūžības gaismā, varētu rast tām viņu īstāko un cēlāko pielietojumu. Tādā kārtā šeit Viņa valstības pamatlikumus mācīdamies un kļūdami par Viņa valstības pavalstniekiem un pilsoņiem, mēs varam būt gatavi Viņam atnākot ieiet līdz ar Viņu Viņa īpašumā.
Lai iemācītos mācības, lai padarītu darbu, lai panāktu rakstura pārveidošanu, atlikušais laiks ir pārāk īss sprīdis.
“Cilvēka bērns, redzi, Izraēla nams saka: tā parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu. Tāpēc saki uz tiem: tā saka tas Kungs, Kungs, neviens no maniem vārdiem nevilcināsies, tas vārds, ko es runāšu, notiks, saka tas Kungs, Kungs.” (Ec. 12:27,28)