“Savu ausi griezt uz gudrību, un savu sirdi uz atzīšanu, un tai pakaļ dzīsies kā mantai.”
Bērnībā, jaunekļa un vīra gados Jēzus pētīja Svētos Rakstus. Kā mazu bērnu māte Viņu ikdienas savā klēpī mācīja no praviešu rakstu ruļļiem. Jaunībā agrs rīts un vakara krēsla atrada Viņu bieži vienu pašu kalna nogāzē vai zem kokiem, pavadot klusu stundu lūgšanā un Dieva Vārda pētīšanā. Viņa darbības laikā Viņa labā Svēto Rakstu pazīšana liecina par Viņa čaklumu to pētīšanā, un tā ka Viņš ieguva atzīšanu tāpat kā mēs to varam iegūt, tad Viņa brīnišķīgās spējas, kā intelektuālās tā garīgās ir liecība par Bībeles kā audzināšanas līdzekļa vērtību.
Kad mūsu Debesu Tēvs deva savus vārdus, Viņš neaizmirsa ari bērnus. Visā, ko cilvēki ir sarakstījuši, kur vēl varētu atrast kaut ko, kas tā aizgrābj sirdi, kaut ko, kas būtu vairāk piemērots pamodināt mazo interesi, kā Bībeles stāsti.
Ar šiem vienkāršiem stāstiem var noskaidrot Dieva bauslības varenos pamatlikumus. Tādā kārtā vecāki un skolotāji ar ainām, kas vislabāk piemērotas bērna saprašanai, var iesākt ļoti agri piepildīt Kunga paskubinājumu, zīmējoties uz Viņa pavēlēm: “Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un no tiem runāt sava namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.” (5. Moz. 6:7)
Uzskatāmības mācības pielietošana, sienas tāfeles, kartes un gleznas noderēs par palīglīdzekli šo mācību izskaidrošanai un nostiprināšanai atmiņā. Vecākiem un skolotājiem vajadzētu pastāvīgi meklēt arvien noderīgākas metodes. Bībeles mācībai vajadzētu veltīt mūsu skaidrākās domas, labākās metodes un visnopietnākās pūles.
Lai pamudinātu un stiprinātu mīlestību Bībeles pētīšanai, liela nozīme ir lūgšanu stundu izlietošanai. Rīta un vakara lūgšanām vajadzētu būt visjaukākajām un visierosinošākajām dienas stundām. Visiem vajadzētu saprast, ka šinīs stundās nav vietas nemierīgām un nelabām domām, ka vecāki un bērni sanāk kopā, lai sastaptos ar Jēzu, un ielūgtu mājās svētos eņģeļus. Lai dievkalpojums ir īss un pilns dzīvības, gadījumam piemērots un laiku pa laikam savādāks. Visiem vajadzētu piedalīties Bībeles lasīšanā, mācīties un bieži atkārtot Dieva bauslību. Tas pamodinās bērnu interesi, ja viņiem dažreiz atļaus izvēlēties lasāmo gabalu. Jautājiet tiem par to, un atļaujiet arī viņiem jautāt. Miniet kaut ko, kas palīdzētu ainot tā nozīmi. Kad dievkalpojums tādā veidā nav par daudz garš, tad atļaujat mazajiem piedalīties lūgšanā un ļaujat tiem arī dziedāt līdz kaut arī vienu vienīgu pantu.
Lai padarītu šādu dievkalpojumu par to, kam tam jābūt, jāpiegriež vērība tā sagatavošanai. Vecākiem vajadzētu atlicināt ikdienas laiku Bībeles pētīšanai kopā ar saviem bērniem. Bez šaubām, tas prasīs pūles, apdomāšanu un arī drusku upurus, lai to izvestu, bet pūles bagātīgi atmaksāsies.
Kā sagatavošanos Viņa priekšrakstu mācīšanai, Dievs pavēl, lai vecāki tos glabātu savās sirdīs. “Šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, lai iet pie sirds,” Viņš saka, “un tev tos būs piekodināt saviem bērniem.” (5. Moz. 6:6,7) Lai ieinteresētu mūsu bērnus par Bībeli, mums pašiem par to jāinteresējas. Lai pamodinātu viņos mīlestību uz tās pētīšanu, mums pašiem tā jāmīl. Mūsu pamācībām pie viņiem būs tikai tik liela ietekme, cik to rādīs mūsu pašu priekšzīme un gars.
Dievs aicināja Ābrahāmu par sava vārda mācītāju. Viņš izredzēja to par lielas tautas tēvu tāpēc, ka Viņš redzēja, ka Ābrahāms pamācīs savus bērnus un saimi Dieva bauslības pamatlikumos. Un tas, kas piedeva Ābrahāma pamācībai spēku, bija viņa paša dzīves iespaids. Viņa lielā saime sastāvēja no vairāk nekā tūkstoš dvēselēm, no kurām daudzas bija ģimeņu galvas, un ne mazums bija tādu, kas bija tikko atgriezti no pagānisma. Šāda saime prasīja stingras rokas vadību. Vāji un nenoteikti paņēmieni nebūtu derējuši. Par Ābrahāmu Dievs sacīja: “Jo es to esmu atzinis, ka viņš saviem bērniem un savam namam pēc sevis pavēlēs.” Viņš tomēr savu autoritāti izlietoja ar tādu gudrību un maigumu, ka ieguva sirdis. Dievišķīgā Sarga liecība skan: viņi sargās “Kunga ceļus, darot kas taisnība un tiesa.” (1. Moz. 18:19) Bet Ābrahāma iespaids sniedzās pāri viņa paša saimes robežām. Visur, kur viņš uzcēla savu telti, blakus tai viņš uzcēla altāri upurēšanai un pielūgšanai. Kad telti nojauca, altāris palika, un dažs labs ceļotājs kānānietis, kas bija ieguvis Dieva atziņu caur Dieva kalpa Ābrahāma dzīvi, apstājās pie šī altāra, lai upurētu Jehovam.
Ne mazāk iespaidīga šodien būs Dieva Vārda mācība tad, kad tā atradīs uzticīgu atspoguļojumu skolotāja dzīvē.
Nepietiek zināt, ko citi domājuši vai mācījuši par Bībeli. Ikvienam būs tiesā jādod Dievam atbildēšana pašam par sevi, un tagad katram pašam priekš sevis jāmācās, kas ir patiesība. Bet lai studijām būtu sekmes, jābūt pamodinātai skolnieka interesei. Sevišķi tas, kam ir darīšanas ar bērniem un jaunatni, kas stipri atšķiras dotībā, audzināšanā un domāšanas veidā, tā ir lieta, ko nedrīkst atstāt neievērotu. Mācot bērnam Bībeli, mēs daudz ko varam iegūt, ja mēs ievērosim to, uz ko tiecas viņa prāts, lietas, par kurām viņš interesējas, un pamodina viņa interesi uzzināt, ko Bībele saka par šīm lietām. Tas, kas mūs radījis ar dažādām tieksmēm, savā Vārdā kaut ko dod katram. Kad skolnieki redz, ka Bībeles mācība griežas pie viņu pašu dzīves” tad māciet tiem skatīties uz to kā uz padomdevēju.
Palīdziet tiem arī novērtēt viņas brīnišķīgo skaistumu. Daudzas grāmatas bez īstas vērtības, kas ir uztraucošas un kaitīgas, tiek ieteiktas, vai vismaz pieļautas lietošanai, viņu iedomātās literārās vērtības dēļ. Kāpēc lai mēs vadam mūsu bērnus dzert pie saduļķotām straumēm, kad viņi var atrast brīvu pieeju pie Dieva Vārda skaidrā avota. Bībelei ir tāda pilnība, tāds spēks, tāds domu dziļums, kas ir neizsmeļams. Pamudiniet bērnus un jaunatni meklēt viņas domu un izteiksmes bagātības.
Kad šo vērtību jaukums pievilks viņu prātus, viņu sirdis skars spēks, kas tās darīs maigas un pazemīgas. Tie jutīsies vilkti pie tā, kas viņiem tādā kārtā atklājies. Un ir maz tādu, kas negribēs zināt ko vairāk par Viņa darbiem un ceļiem.
Bībeles pētītāju vajadzētu mācīt tai tuvoties mācekļa garā. Mums vajadzētu izpētīt viņas lapas puses, nevis meklējot pierādījumus mūsu uzskatu uzturēšanai, bet lai uzzinātu, ko Dievs saka.
Īstu Bībeles pazīšanu var iegūt vienīgi ar Svēta Gara palīdzību, caur kuru Dieva Vārds ticis dots, Un lai šo atziņu iegūtu, mums pēc tās jādzīvo. Mums jāpaklausa visam tam, ko Dieva Vārds pavēl. Mēs varam atsaukties uz visu, ko tas apsola. Dzīvība, kuru tas sniedz, ir tā dzīvība, kuras spēkā mums būs dzīvot. Tikai tā vērtēdami Bībeli, mēs to varam pētīt ar sekmēm.
Bībeles pētīšana prasa no mums mūsu visčaklākās pūles un neatlaidīgākās domas. Tā kā kalnracis rokas zemē pēc dārgā zelta, tikpat nopietni un neatlaidīgi mums jādzenas pēc Dieva Vārda bagātībām.
Ikdienas pētīšanai bieži visnoderīgākā metode ir pētīt pantu pēc panta. Lai skolnieks paņem vienu pantiņu un lai papūlas izlobīt domu, ko Dievs viņam šinī pantā ielicis, un tad lai kavējas pie Šīs domas, kamēr tā kļūst par viņa īpašumu.
Viena Svēto Rakstu daļiņa tā pētīta, kamēr viņas nozīme ir skaidra, ir vairāk vērts, nekā daudzu nodaļu izlasīšana bez noteikta mērķa un neiegūstot nekādas pozitīvas mācības.
Viens no garīgās nespējas un morāliskā vājuma galvenajiem iemesliem ir koncentrācijas trūkums vērtīgiem mērķiem. Mēs lepojamies ar literatūras plašo izplatīšanos; bet grāmatu pavairošana, pat tādu grāmatu pavairošana, kas pašas par sevi nav kaitīgas, var būt noteikts ļaunums. Līdz ar lielajiem iespieduma plūdiem, kas pastāvīgi gāžas no spiestuvēm, veci un jauni pierod lasīt ātri un pavirši, un prāts zaudē spēju sakarīgi un patstāvīgi domāt. Tālāk, liela daļa periodisku izdevumu un grāmatu, kas līdzīgi Ēģiptes vardēm piepludina zemi, ir ne vien zemas, nevajadzīgas un vājinātājas, bet pat netīras un pazeminošas. Viņas ne tikai saindē un posta prātu, bet ari samaitā un iznīcina dvēseli. Prāts un sirds, kas nav nodarbināti un kam nav mērķa, kļūst ļaunumam par vieglu laupījumu. Sēnītes aug uz slimiem un beigtiem organismiem. Tas ir nenodarbinātais prāts, kas kļūst par sātana darbnīcu. Vadiet prātu uz augstiem un svētiem ideāliem, spraužat dzīvē cēlu mērķi, piešķiriet tai visu aptvērēju nozīmīgumu, tad ļaunais nevarēs nostiprināties.
Jaunatnei bez tam vajadzētu mācīt rūpīgi pētīt Dieva Vārdu. Uzņemts dvēselē tas izrādīsies par spēcīgu aizsargu pret kārdinājumiem. “Es paturu Tavus vārdus savā sirdī,” saka dziesminieks, “ka negrēkoju pret tevi.” “Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām.” (Ps. 119:17,4)
Bībele pati sevi izskaidro. Rakstu vieta ir jāsalīdzina ar Rakstu vietu. Skolniekam vajadzētu iemācīties Svētos Rakstus uzskatīt kā kaut ko veselu, un saprast visu daļu attiecības. Tam vajadzētu iegūt atziņu par Bībeles lielo galveno tematu Dieva pirmatnējo nodomu pasaulei, par lielās cīņas izcelšanos un par pestīšanas darbu. Tam vajadzētu izprast to divu principu būtību, kas cīnās par virskundzību, un vajadzētu mācīties izsekot viņu darbībai cauri vēstures un pravietojumu ziņojumiem līdz lielajam iznākumam. Viņam vajadzētu redzēt, kā šī cīņa iespiežas cilvēka piedzīvojuma katrā pakāpē; kā viņš katrā dzīves darbībā pats parāda vienu vai otru no šiem pretējiem dzinuļiem, un kā viņš, gribot negribot, pats tagad izšķir, kurā cīnītāju pusē viņš tiks atrasts.
Katra Bībeles daļa ir dota caur dievišķu inspirāciju un ir derīga. Vecajai Derībai vajadzētu piegriezt ne mazāku vērību kā Jaunajai. Pētot Veco Derību mēs atradīsim irdzam dzīvus avotus tur, kur vienaldzīgs lasītājs saredz tikai tuksnesi.
Atklāsmes grāmata, sakarā ar Daniela grāmatu, prasa sevišķas studijas. Lai katrs dievbijīgs skolotājs apdomā, kā viņš visskaidrāk var izprast un pasniegt evaņģēliju, kuru mūsu Pestītājs nāca personīgi darīt zināmu savam kalpam Jānim, — “Jēzus Kristus atklājums, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā.” (Atkl. 1:3) Nevienam nevajadzētu kļūt mazdūšīgam Atklāsmes grāmatas pētīšanā viņas noslēpumaino simbolu dēl. “Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams.” (Jēk. 1:5)