“Vai tu pētīdams vari izprast dievības dziļumus?”
Neviens aprobežots prāts nevar pilnīgi izprast Bezgalīgā raksturu vai Viņa darbus. Pētīdami mēs nevaram izdibināt Dievu. Šai svētai būtnei ir jāpaliek ietērptai noslēpumā — priekš visspēcīgākiem un visattīstītākajiem gariem, tāpat kā priekš vājākiem un neizglītotākiem. Lai gan “padebesis un krēslība ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa godības krēsla stiprums.” (Ps. 97:2) Mēs tik daudz varam izprast Viņa rīcību ar mums, lai atzītu bezgalīgu žēlastību, savienotu ar bezgalīgu spēku. Mēs varam izprast no Viņa nodomiem tik daudz, cik tālu sniedzas mūsu saprašana; pāri par to mēs varam tikai uzticēties rokai, kas ir visspēcīga, sirdij, kas ir mīlestības pilna.
Dieva Vārds, tāpat kā Viņa autora raksturs, satur noslēpumus, kurus mirstīgas būtnes nekad nevar pilnīgi izprast. Bet Dievs ir devis Svētajos Rakstos pietiekoši daudz pierādījumus par viņu dievišķīgo izcelšanos. Viņa paša esamība, Viņa raksturs, Viņa vārda patiesīgums ir nopamatoti ar liecību, kas runā uz mūsu prātu, un šādu liecību ir papilnam. Ir patiesība, ka Viņš nav atņēmis iespēju šaubīties; ticībai jādibinās uz iekšējiem, ne uz ārējiem pierādījumiem. Kas grib šaubīties, atradīs izdevības diezgan; bet kas grib patiesību atzīt, atradīs pietiekošu pamatu ticībai.
Mums nav tiesības apšaubīt Dieva vārdu tāpēc, ka mēs nevaram saprast Viņa aizgādības noslēpumus. Dabā mums pastāvīgi apkārt notiek brīnumi, kas sniedzas pāri mūsu saprašanai. Vai tad mums vajadzētu būt pārsteigtiem, ka arī garīgā pasaulē atrodam mums neizmērojamus brīnumus. Grūtības atrodas vienīgi cilvēka prāta nespēkā un aprobežotībā.
Bībeles noslēpumi nav nekādā ziņā pierādījums pret, bet gan viens no stiprākiem pierādījumiem par viņas dievišķīgo inspirāciju. Ja tā nesaturētu citādas ziņas par Dievu, kā tikai tādas, ko mēs varētu saprast, ja Viņa lielumu un varenību mirstīgais prāts varētu aptvert, tad Bībele nenestu, kā tagad, nepārprotamu dievišķības pierādījumu. Viņas tematu varenumam vajadzētu iedvest ticību tai kā Dieva Vārdam.
Bībele attēlo patiesību ar tādu vienkāršību un tādu piemērošanos cilvēka sirds vajadzībām, prasībām un ilgām, kas piepildījusi ar izbrīnu visaugstāk izglītotus prātus, bet tai pašā laikā viņa noskaidro dzīves ceļu vienkāršajam un nemācītajam. “Paši nesapraši tur nevar maldīties.” (Jes. 25:8) Nevienam bērnam nav jāmaldās. Nevienam bailīgam meklētājam nav jānoklīst staigājot skaidrā un svētā gaismā. Tomēr visvienkāršāk izteiktās patiesības skar tematus, kas ir cēli, tālu tveroši, un kas tālu pārsniedz cilvēku saprašanu, — noslēpumus, kas slēpj Viņa godību, noslēpumus, kurus pētot prāts apmulst, bet kas tai pašā laikā vienkāršo patiesības meklētāju pilda ar godbijību un ticību. Jo vairāk mēs pētām Bībeli, jo dziļāka kļūst mūsu pārliecība, ka tas ir dzīvā Dieva vārds, un cilvēcīgais prāts noliecas dievišķīgās atklāsmes varenības priekšā.
Dievs grib, lai Viņa vārds atveras arvien vairāk nopietnam patiesības meklētājam. Lai gan noslēpumi pieder Kungam, mūsu Dievam, tomēr tie noslēpumi, kas ir darīti zināmi, pieder “mums un mūsu bērniem mūžam.” (5. Moz. 29:29)
Uzskats, ka atsevišķas Bībeles daļas nav saprotamas, ir pamudinājis atmest dažas no Bībeles vissvarīgākajām patiesībām. Ir jāuzsver un bieži jāatkārto tas, ka noslēpumi Bībelē nav tāpēc, ka Dievs gribējis apslēpt patiesību, bet gan tāpēc, ka mūsu vājība un nezināšana mūs dara nespējīgus patiesību saprast vai uzņemt. Ierobežojums nav Viņa nodomā, tas ceļas no mūsu nespējas. No tām pašām Rakstu vietām, kurām bieži pāriet pāri kā pavisam nesaprotamām, Dievs vēlas, lai mēs izprastu tik daudz, cik mūsu gars ir spējīgs uzņemt. “Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts” ir dots, lai mēs ikviens “būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Tim. 3:16,17)
Nevienam cilvēka prātam nav iespējams pilnīgi izsmelt kaut vienu Bībeles patiesību vai apsolījumu. Viens uztver godību no viena viedokļa, cits no otra, tomēr mēs varam saredzēt tikai atsevišķus starus. Pilnīgais spožums iet pāri mūsu uztverei un apjautai.
Kad mēs aplūkojam Dieva Vārda varenās patiesības, tad mēs raugāmies it kā dzelmē, kas mums Skatoties paplašinājas un padziļinājas. Tās plašums un dziļums pārspēj mūsu atziņu. Kad mēs raugāmies, redzes loks paplašinājas, un mūsu priekšā mēs redzam izplēšamies jūru, kurai nav robežu un krastu.
Tādām studijām ir dzīvinātājs spēks, sirds un prāts saņem jaunu spēku, jaunu dzīvību.
Šis piedzīvojums ir Bībeles dievišķīgās izcelšanās visaugstākais pierādījums. Mēs uzņemam Dieva vārdu kā barību dvēselei ar tādu pat īstenību, kā mēs uzņemam maizi kā barību miesai. Maize apmierina mūsu dabas prasības; no piedzīvojumiem mēs zinām, ka tā veido asinis, kaulus un smadzenes. Izmēģini to pašu ar Bībeli: kad viņas pamatlikumi tiešām ir kļuvuši par rakstura pamatelementiem, kādas pārmaiņas tad ir notikušas dzīvē? — Kas bijis ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Kor. 5:17) Dieva vārda spēkā vīri un sievas ir sarāvuši grēcīgo paradumu ķēdes. Viņi ir atsacījušies no savtīguma, nesvētie ir kļuvuši godbijīgi, dzērāji atturībnieki, netikumīgie šķīsti. Dvēseles, kas ir nesušas sātana līdzību, tikušas pārveidotas Dieva līdzībā. Šī pārmaiņa pati par sevi ir brīnumu brīnums. Dieva vārda radītā pārmaiņa ir viens no tā visdziļākajiem noslēpumiem. Mēs to nevaram izprast. Mēs tam varam ticēt, ka to pasludina arī Bībele:
“Kristus iekš jums, tā godības cerība.” (Kol. 1:27)
Šī noslēpuma atziņa piegādā mums atslēgu visiem citiem. Tā atver dvēselei visuma bagātības, bezgalīgas attīstības iespējas.
Un kā šī attīstība iegūstama mums arvien pilnīgāk atklājoties Dieva raksturam, tas ir rakstītā vārda krāšņums un noslēpums. Ja mums būtu iespējams nākt pie pilnīgas Dieva un Viņa vārda izpratnes, tad mums vairs nebūtu iespējams tālāk atklāt patiesību, mantot dziļāku atziņu un plašāku attīstību. Dievs nebūtu vairs augstākais un cilvēks apstātos attīstībā. Paldies Dievam, ka tas nav tā. Bet tā kā Dievs ir bezgalīgs un pie Viņa atrodas visas gudrības krājumi. tad mēs varēsim visu mūžību vienmēr pētīt, vienmēr mācīties, un tomēr mēs nekad neizsmelsim Viņa gudrības, laipnības un spēka bagātības.