“Kas to ir darījis zināmu no veciem laikiem? Vai ne Es, tas Kungs? Un cita Dieva nav ka Es vien.”
Bībele ir visvecākā un visplašākā vēsture, kas pieder cilvēkiem. Tā nāca dzidra no mūžīgās patiesības avota, un cauri gadu simteņiem dievišķa roka ir uzglabājusi tās skaidrību. Tā apgaismo visattālāko pagātni, kurā cilvēcīgie pētījumi veltīgi mēģina iespiesties. Vienīgi Dieva Vārdā mēs redzam to spēku, kas lika zemes pamatus, un kas izplatīja debesis. Vienīgi šeit mēs atrodam ticamu ziņojumu par tautu izcelšanos. Vienīgi šeit ir sniegta mūsu rases vēsture, cilvēku lepnuma un aizspriedumu nesagrozīta.
Cilvēku vēstures hronikās nāciju uzplaukšana, impēriju pacelšanās un sabrukšana atkarīgas no cilvēka gribas un drošsirdības. Notikumu veidošana liekas lielā mērā atkarīga no viņa spēka, godkāres vai patvaļas.
Bet Dieva vārdā aizkars ir atvilkts, un mēs redzam aiz tā, virs tā un cauri visu cilvēcīgo interešu, varas un kaislību spēlei un pretspēlei visužēlīgā Dieva darba rīkus klusi un pacietīgi izvedam Viņa gribu un nodomus.
Bībele uzrāda īsto vēstures filozofiju. Tajos reti skaistos vārdos, ko apustulis Pāvils runāja uz Atēnu gudrajiem ir attēlots Dieva nodoms rases un tautu radīšanā un novietošanā. “Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot; lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap. d. 17:26,27) Dievs paskaidro, ka ikviens, kas grib, var nākt “derības saitēs.” (Ec. 20:37) Pie radīšanas Viņa nodoms bija, lai zeme tiktu apdzīvota no būtnēm, kuru esamība būtu par svētību pašiem un cits citam un viņu Radītājam par godu. Visi, kas grib, var pieskaņoties šim nodomam. Par tiem ir sacīts: “Šos ļaudis es sevim esmu radījis, tie teiks manu slavu.” (Jes. 43:21)
Dievs ir atklājis savā bauslībā tos pamatlikumus, uz kā balstās visa nāciju un atsevišķu cilvēku īstā labklājība. “Šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana,” (5. Moz. 4:6) Mozus pasludina izraēliešiem par Dieva bauslību. “Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība.” (5. Moz. 32:47) Svētības, kas tā apsolītas Izraēlim, zem tādiem pašiem noteikumiem un tādā pašā mērā apsolītas katrai tautai un atsevišķam cilvēkam zem plašajām debesīm.
Vara, kuru izlieto katrs valdnieks zemes virsū, ir debesu dota; un no šīs dāvātās varas izlietošanas atkarājas viņa panākumi. Ikvienam skan dievišķīgā Sarga vārdi: “Es tevi esmu apjozis, jebšu tu mani nepazini.” (Jes. 45:5) Un senatnē uz Nebukadnēcaru sacītie vārdi der katram par pamācību dzīvei: “Atsvabinājies no saviem grēkiem caur taisnību...” (Dan. 4:24)
Saprast šīs lietas, — saprast, ka “taisnība tautu paaugstina,” ka “caur taisnību goda krēsls top stiprināts,” un “caur žēlastību stāv stiprs”; atzīt šo pamatlikumu izvešanu Tā varas izpausmē, kas “noceļ ķēniņus un ieceļ ķēniņus” (Sal. pam. 14:34; 16:2; 20:28; Dan. 2:21), — tas nozīmē saprast vēstures filozofiju.
Dieva vārdā tas ir skaidri parādīts. Šeit ir rādīts, ka nāciju stiprums, tāpat kā atsevišķu cilvēku stiprums nav meklējams izdevībās vai spējās, kas, liekas, tos darām neuzvaramus, tas nav ari atrodams viņu izslavētā diženumā. To mēro ar uzticību, ar kādu tie izpilda Dieva nodomus.
Šīs patiesības ainojumu atrodam senās Babilonijas vēsturē. Ķēniņam Nebukadnēcaram nacionālās valdības īstais mērķis tika rādīts liela koka veidā, kura “augstums sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pasaules galam.” Viņa zari bija skaisti un Viņa augļi bagāti, un barība priekš visiem; zemes zvēri apakš viņa atrada pavēni, un putni apakš debess dzīvoja uz viņa zariem.” (Dan. 4:8,9) Šis ainojums rāda tās valdības raksturu, kas izpilda Dieva prātu, — valdības, kas tautu aizsargā un liek tai uzplaukt.
Dievs paaugstināja Bābeli, lai tā varētu izpildīt šo nodomu. Labklājība pavadīja tautu, līdz tā sasniedza tādus bagātības un varas augstumus, kāds pēc tam vairs nekad netika aizsniegts, — un ko Svētie Raksti zīmīgi aino caur Svētā Gara doto simbolu, ar “zelta galvu”. (Dan. 2:38)
Bet ķēniņš neatzina to varu, kas bija viņu paaugstinājusi. Nebukadnēcars savas sirds augstprātībā sacīja: “Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es esmu uztaisījis ķēniņam par mājokli caur savas varas stiprumu un par savas augstības godu?” (Dan. 4:27)
Tur, kur tai vajadzēja būt par cilvēku aizstāvētāju, Bābele kļuva par lepnu un nežēlīgu apspiedēju. Svēto Rakstu vārdi, tēlodami Izraēla valdnieku nežēlību un mantrausību, atklāj Bābeles krišanas noslēpumu, kā arī dažas labas citas valsts krišanu no pasaules sākumiem. “Jūs ēdat taukus un apģērbjaties ar vilnu, jūs kaujat karoto, bet tās avis jūs neganāt. Tās vājās jūs nespēcinājāt, un to neveselo jūs nedziedinājāt, un to satriekto jūs nesasienat, un to aizdzīto jūs nedzenat atpakaļ, un to pazudušo jūs nemeklējat, bet jūs valdāt par tiem bargi un ar grūtumu.” (Ec. 34:3,4)
Par Bābeles valdnieku atskanēja dievišķīgā Sarga spriedums: “Tev, ķēniņ... top sacīts: tava valdība no tevis ir atņemta.” (Dan. 4:28)
“Kāp zemē un sēdi pīšļos, jaunava, Bābeles meita...
Sēdi klusu,
lieni tumsā, Kaldeju meita,
jo tevi vairs nesauks valstu valdnieci.” (Jes. 47:1-5)
“Tu, kas pie tā lielā ūdens dzīvo, kam daudz mantas,
tavs gals nācis, un tavas mantas kārības mērs ir pilns.”
“Un Bābele, valstu glītums,
Kaldeju skaistums un lepnums,
būs it kā Sodoma un Gomora, ko Dievs apgāzis.”
“Un es to došu par īpašumu ežiem un ūdens purviem,
un es tos izmēzīšu ar izdeldēšanas slotu,
saka tas Kungs Cebaot.” (Jer. 13:19; Jes. 14:23)
Katrai tautai, kas uznākusi uz pasaules skatuves, ir ticis atļauts ieņemt savu vietu zemes virsū, lai kļūtu redzams, vai tā izpilda “Svētā Sarga” nodomu. Pravietojumi ir uzzīmējuši lielo pasaules impēriju — Babilonijas, Medo-Persijas, Grieķijas un Romas pacelšanos un krišanu. Vēsture ir atkārtojusies katrā no tām, tāpat kā tautās, kam bijusi mazāka vara. Katrai bija savs pārbaudījuma laiks, katra neizturēja pārbaudījumu, viņas godība nobālēja, viņas vara zuda un tās vietu ieņēma cita.
Kad nu tautas atmeta Dieva pamatlikumus, un ar šo atmešanu pašas veicināja savu bojāeju, arvien bija redzams, ka dievišķīgs, visu pārvaldītājs nodoms darbojās visās viņu kustībās.
Šo mācību māca brīnišķīgā simboliskā ainojumā, ko deva pravietim Ecēhiēlim, kad viņš atradās trimdā Kaldeju zemē. Atklāsmi Ecēhiēls saņēma tai laikā, kad viņu nospieda skumjas atmiņas un baidīja nojautas. Viņa tēvu zeme bija izpostīta. Jeruzaleme bija bez iedzīvotājiem. Pravietis pats bija svešinieks zemē, kur virsvaldība bija godkārībai un nežēlībai. Tā kā viņš visur redzēja varmācību un netaisnību, viņa dvēsele bija noskumusi, un viņš sēroja dienu un nakti. Bet redzētos simbolos viņam atklāja varu, kas ir augstāka par zemes valdniekiem.
Uz Ķebaras upes krasta Ecēhiēls redzēja, ka “vētra nāca no ziemeļu puses, un liels padebesis, un uguņi laistījās, un spožums tam bija visapkārt, un pašā vidū spulgoja kā gaišs zelts iz uguns.” Četras dzīvas būtnes kustināja daudzus riteņus, kas atradās cits citā. Augstu pār tiem bija “redzams kā godības krēsls, kā safīra akmeņa izskats, un uz tā godības krēsla bija it kā cilvēks,” “Un tur parādījās pie tiem ķerubiem tā kā cilvēka roka apakš viņu spārniem.” (Ec. 1:4,26; 10:8) Riteņi bija tik mākslīgi sakārtoti, ka pirmajā brīdī likās, it kā tie būtu bez kādas kārtības, bet viņi kustējās pilnīgā saskaņā. Debesu būtnes, uzturētas un vadītas no rokas zem ķerubu spārniem, kustināja šos riteņus; pāri pār tiem uz safīra troņa bija Mūžīgais, un apkārt tronim bija varavīksne, dievišķīgās žēlastības zīme.
Tāpat kā riteņiem līdzīgie veidojumi tika vadīti no rokas zem ķerubu spārniem, tā arī cilvēcīgo notikumu sarežģītā spēle atrodas dievišķīgā pārraudzībā. Tautu cīņu un nemiera vidū virs ķerubiem sēdošais vēl arvien vada šīs zemes lietas.
Tautu vēsture runā uz mums, — to tautu, kas viena pēc otras ieņēma viņām nozīmēto laiku un vietu, neapzinīgi liecinādamas par patiesību, kuras iznākumu tās pašas nezināja. Dievs ir nolicis katrai tautai un katram atsevišķam cilvēkam vietu savā lielā plānā. Šodien cilvēkus un tautas mēro ar vēsturi Tā roka, kas nekad nekļūdās. Visi caur sava paša izvēli noteic savu likteni, un Dievs pārrauga visu, lai Viņa nodomi tiktu piepildīti.
Vēsturi, kuru varenais Es esmu ir nospraudis savā vārdā no mūžības pagātnē uz mūžību nākotnē, apvienodams locekli pa loceklim pravietiskā ķēdē, stāsta mums, kur mēs atrodamies šodien laikmetu plūsmā, un kas sagaidāms nākotnē. Viss, ko pravietojumi ir iepriekš sludinājuši līdz pat mūsu laikiem, ka tas notiks, kas ir atzīmēts vēstures lappusēs, un mēs varam būt droši, ka viss tas, kam vēl jānāk, piepildīsies savā kartībā.
Izsacītais pravietojums tai laikā, kad Dieva spriedums par Izraēla pēdējo ķēniņu tika pasludināts, satur vēsti:
“Tā saka tas Kungs Kungs, liec nost savu galvas glītumu un ņem zemē kroni;... zemais tiks paaugstināts un augstais pazemots. Es likšu to postā, un šī nebūs kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, — tam es to došu.” (Ec. 21:26,27)
Kronis Izraēlim atņemts, pēc kārtas pārgāja uz Bābeles valsti, Medo-Persiju, Grieķiju un Romu. Dievs saka: “un šī nebūs, līdz kamēr nāk kam tā tiesa pieder, — tam es to došu.”
Tad Dieva nodoms būs piepildīts. Viņa valstības pamatlikumus godās visi zem saules.
“Varas darbs tavā zemē vairs netaps dzirdēts, un ne posts, ne pazušana tavās robežās, bet tu nosauksi pestīšanu par saviem mūriem un slavu par saviem vārtiem.”