Savā garajā mūžā Dāvids zemes virsū neatrada dusas vietu. “Mēs esam svešinieki un piemitēji Tavā priekšā,” viņš sacīja, “kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas virs zemes ir kā ēna un bez pastāvības.” (1. Laiku 30:15)
“Dievs ir mūsu patvērums un stiprums,
īsti varens palīgs bēdu laika.
Tādēļ nebīstamies, lai ari zeme pazūd,
un kalni pašā jūras vidū nogrimst.”
Taču upes un strautiņi iepriecinās Dieva pilsētu,
kur Tā Visaugstākā svētie dzīvokļi.
Dievs ir viņas vidū, tā nešaubīsies,
Dievs viņai palīdzēs rītam austot...
Tas Kungs Cebaot ir ar mums,
Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums.” (Ps. 11:2,48)
“Jo šis ir mūsu Dievs mūžīgi mūžam,
Viņš mūs vadīs līdz mūža galam.” (Ps. 48:15)
Jēzus savā zemes dzīvē kārdināšanas sastapa ar dziesmu. Bieži, kad atskanēja dzēlīgi vārdi, kad atmosfēra ap Viņu bija smaga, baismu, neapmierinātības, neuzticības un nospiedoša ļaunuma pilna, tad varēja dzirdēt Viņa ticības un svēta prieka pilno dziesmu.
Tanī pēdējā, skumjajā naktī pie Pashā mielasta, kad Viņš bija gatavs iet pretī nodevībai un nāvei, Viņš dziedāja dziesmu: —
“Slavēts lai ir tā Kunga vārds
no šī laika mūžīgi mūžam.
No, saules uzlēkšanas, līdz viņas noiešanai,
lai slavēts ir tā Kunga vārds.” (Ps. 113:2,3)
Es mīlu to Kungu, jo Viņš klausa manu balsi un manu pielūgšanu,
Jo Viņš griež savu ausi pie manis,
tādēļ es piesaukšu Viņu visu mūžu.
Nāves saites bija mani apņēmušas,
un elles bēdas man bija uzgājušas,
bēdas un bailes man nāca virsū.
Bet es piesaucu tā Kunga vardu:
ak Kungs, izglāb manu dvēseli!
Tas Kungs ir žēlīgs un taisns,
un mūsu Dievs ir sirdsžēlīgs.
Tas Kungs pasarga vientiesīgos,
kad es biju bēdās, tad Viņš man palīdzēja.
Esi atkal mierā mana dvēsele,
jo tas Kungs tev dara labu.
Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves,
manas acis no asarām, manas kājas no slīdēšanas.” (Ps. 116:18)
Pasaules pēdējās lielās krīzes satumstošās ēnās Dieva gaisma atspīdēs visspožāk, un cerības un paļāvības dziesma atskanēs visskaidrākās un cēlākās skaņās.
“Tai dienā šo dziesmu dziedās Jūdu zemē:
mums ir stipra pilsēta,
pestīšanu Viņš mums ceļ par mūri un par stipru pili,
Atveriet vārtus,
lai taisni ļaudis ieiet, kas ticību tur.
Kam nešaubīgs prāts,
tam Tu uzturi pastāvīgu mieru.
Paļaujaties uz to Kungu mūžīgi,
jo tas Kungs, Kungs ir viens akmens kalns mūžīgi.” (Jes. 26:14)
“Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, bet skumjas un bēdas bēgs projām.” (Jes. 35:10)
“Tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā, un plūdīs pie tā Kunga dāvanām;... un viņu dvēseles būs kā mitrs dārzs, un tie vairs nebūs noskumuši.” (Jer. 31:12)
Bībeles dziesmu vēsture sniedz daudz ierosinājumus par mūzikas un dziesmas pielietošanu un svētību. Mūziku pielieto bieži nepareizi, to kalpinādami ļaunā mērķiem, un tā viņa top par vienu no visvilinošākajiem kairināšanas līdzekļiem. Pareizi pielietota, tā ir dārga Dieva dāvana, kas nolemta pacilāt domas uz augstām un cēlām lietām, apgarot un darīt cēlāku dvēseli.
Kā Izraēla bērai, ceļodami pa tuksnesi, darīja savu ceļu vieglāku ar mūziku un svētām dziesmām, tā Dievs arī šodien pavēl saviem bērniem darīt gaišāku savu ceļinieku dzīvi. Nebūs daudz tādu līdzekļu, kas tik cieši iespiedīs Viņa vārdus atmiņā, kā šo vārdu sakārtošana dziesmā. Un šādām dziesmām ir brīnišķīgs spēks. Tās spēj savaldīt rupjus un neizveidotus raksturus, tām ir spēks izraisīt domas un pamodināt līdzjūtību, veicināt saskaņu darbībā, padzīt tumsu un bažas, kas iznīcina drosmi un vājina pūles.
Tas ir viens no vissekmīgākajiem līdzekļiem iespaidot sirdis ar garīgām patiesībām. Cik bieži, kad dvēsele ir nospiesta un izmisumam tuva, atmiņā ataust kādi Dieva vārdi — varbūt kādas sen aizmirstas bērnu dziesmiņas piedziedājums — un kārdināšanas zaudē savu spēku, dzīve iegūst jaunu nozīmi, un drosme un prieks plūst tālāk uz citām dvēselēm!
Nekad nevajadzētu izlaist no acīm dziesmas audzinātājas nozīmi. Lai ģimenē atskan dziesmas, kas ir jaukas un skaidras, tad tur būs mazāk skarbu vārdu un vairāk laipnības, cerības un prieka. Lai atskan vairāk dziesmas skolā, un audzēkņi pieķersies vairāk Dievam, skolotājiem un viens otram.
Kā dievkalpojuma daļa dziedāšana tāpat pagodina Dievu kā lūgšana. Patiešām, daža laba dziesma ir lūgšana. Ja bērnam mācīs to saprast, tad viņš vairāk domās par dziedāto vārdu nozīmi un būs daudz uzņēmīgāks tās spēkam.
Tā kā mūsu Pestītājs mūs ved pie bezgalības sliekšņa, ko sārto Dieva godība, tad mēs varam uztvert ap Dieva troņa stāvošā debesu kora slavas un pateicības tematus, un kad eņģeļu dziesmu atbalss tiek pamodināta mūsu zemes mājās, tad sirdis tiek vilktas tuvāk debesu dziedoņiem. Debesu sadraudzība sākas zemes virsū. Šeit mēs mācamies viņu slavas dziesmu toņkārtu.