“Tava bauslība ir mana dziesma manas svešniecības namā.”
Svētajos Rakstos ir atrodami visagrākā un viscēlākā cilvēkiem pazīstamā dzejiskā izteiksme. Pirms vēl visvecākais no pasaules dzejniekiem bija dziedājis, Midiānas gans ir paziņojis tos vārdus, vārdus, ko Dievs runāja uz Ījabu, kam nav līdzīgu, viņu varenībā, un kurus neaizsniedz cilvēka ģēnija visaugstākie ražojumi:
Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? (..)
Un kas noslēdza jūru ar stipriem vārtiem,
kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja
tolaik, kad Es mākoņus tai izveidoju par tērpu
un ietīstīju to tumsā it kā tinamos autos?
Kad Es tai noteicu Savu nolikto robežu
un pieliku šai robežai aizšaujamās bultas un durvis,
un teicu: līdz šai vietai tu plūdīsi,
bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!
Vai tu savās mūža dienās jebkad esi pavēlējis aust rītam
vai rīta gaismai ierādījis savu vietu,
lai tā aptvertu visas zemes malas
un lai bezdievīgie tiktu aizbaidīti prom no tās?
Zeme pati tad pilnīgi pārvēršas līdzīgi vaskam zem zīmoga,
un viss izliekas tad kā goda tērpā. (..)
Vai tu jebkad esi nonācis pie jūras iztekas
vai arī pastaigājies pa pasaules jūru tumšākajām dzelmēm? (..)
Vai tu esi aptvēris ar savām acīm bezgalīgos zemes plašumus?
Pasaki, ja vien tu visu to zini!
Kur ir ceļš, kas ved uz gaismas mājokļiem, un kur ir tumsas mītne, (..)
Vai tu esi varējis noiet līdz attālākām sniega krātuvēm,
un vai tu esi apskatījis krusas krājumus? (..)
Kur tad ir ceļš turp, kur gaisma dalās,
un no kurienes pa visu zemi izplatās austrumu vējš?
Kas izrāva lietus plūsmām notekas un ierādīja ceļu pērkona strēlei,
lai lietus lītu pār zemi, kurā nav ļaužu,
pār klajumu, kur arī nav nevienas dzīvas dvēseles,
lai bagātīgi piesātinātas ar veldzi kļūtu postažas un tuksnesis
un lai liktu no jauna tanī augt zaļam zelmenim?
Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes,
un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu?
Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā,
un vai tu ved Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem? (Ijāb. 38:432)
Dzejiskās izteiksmes skaistuma dēļ izlasi arī pavasara aprakstu no “Augstās dziesmas”: —
“Jo redzi, ziema ir pagājusi,
stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
Puķes rādās laukā,
dziesmu laiks ir atnācis,
un ūbeles balss ir dzirdāma mūsu zemē.
Vīģēs koks ir dabūjis pumpurus,
vīna koki plaukst un dod smaržu;
celies, nāc mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!” (Augstā. dz. 2:11-13)
Skaistumā nestāv ari zemāk Bileāma negribētais pravietojums par Izraēla svētību:
No Aramas Balaks, moābiešu ķēniņš, mani atvedis, —
no tiem kalniem pret rītiem:
Nāc, nosodi man Izraēli.
Kā lai es lādu, ko Dievs nelād,
un kā lai es nosodu, ko Kungs nesoda?
Jo no augstas klints es viņu redzu,
un no tiem augstiem kalniem es viņu ieraugu;
redzi, tauta, kas savrup dzīvo, un nepieskaitās pagāniem!
Redzi, man ir pavēlēts svētīt
Viņš ir svētījis, un es nedarīšu citādi.
Noziegumu viņš neredz iekš Jēkaba
un ļaunuma neatrod iekš Izraēla;
tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu
un ķēniņa prieki pie viņa...
Jo zīlēšana neder pret Jēkabu
un buršana neder pret Izraēli.
Savā laikā Jēkabam tiek sacīts un Izraēlim,
ko Dievs dara!”
“Tas Dieva Vārda klausītājs runā,
kas redz tā Visuvarenā parādīšanas.
Cik jaukas ir tavas teltis, Jēkab,
tavi dzīvokļi, Izraēl!
Kā upes lejās, tā viņi izplešas,
kā dārzi pie upēm,
kā alojas koki, ko Kungs stādījis,
kā ciedru koki pie ūdens.”
“Dieva Vārdu klausītājs runā,
kas atzīst Visaugstākā atzīšanu:...
Es Viņu redzu, bet ne tagad;
es Viņu ieraugu, bet ne tuvu klāt,
Zvaigzne uzlēks no Jēkaba,
un scepteris celsies no Izraēla...
Un no Jēkaba nāks tas valdītājs.” (4. Moz. 23:723; 24:46, 16-19)
Slavas dziesma ir debesu atmosfērā, un kad debesis saskaras ar zemi, tad atskan mūzika un dziedāšana, “pateikšana un slavas dziesmas.” (Jes. 51:3)
Par jaunradīto zemi, kad tā skaista un nemaitāta dusēja zem Dieva smaida, “rīta zvaigznes visas kopā priecīgi dziedāja un Dieva bērni gavilēja.” (Ijāb. 38:7) Tā arī cilvēku sirdis, izjūtot Debesis, ir atbildējušas uz Dieva laipnību ar slavas dziesmām. Daudzi cilvēces vēstures notikumi ir saistīti ar dziesmām.
Visvarenākā dziesma no cilvēku lūpam, kas uzrakstīta Bībelē, bija varenā Izraēla pulka pateicības dziesma pie Sarkanās jūras:
“Es dziedāšu tam Kungam, jo Viņš ir loti paaugstinājies,
zirgus un jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā.
Tas Kungs ir mans spēks un mana dziesma,
un Viņš man bijis par pestīšanu:
šis ir mans stiprais Dievs, es Viņu godināšu;
Viņš ir mana tēva Dievs, es Viņu paaugstināšu.”
“Ak Kungs! Tava labā roka ir paaugstināta caur spēku.
Tava labā roka, ak Kungs, ienaidniekus salauzījusi.
Ak Kungs!... kas ir tāds kā Tu starp dieviem,
Kas ir tāds ka Tu!... pagodināts svētībā,
cienījams ar teikšanām, brīnumu darītājs?”
“Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam...
Dziediet tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies.” (2. Moz. 15:1,2,611, 18-21)
Lielu svētību cilvēki saņēmuši kā atbildi uz slavas dziesmām. Nedaudzie vārdi, kas atstāsta kādu Izraēla piedzīvojumu tuksneša ceļojumā, satur mācību, kuru mums vērts pārdomāt: — “Un no turienes tie aizgāja uz Beēru. Šī ir tā aka, par ko tas Kungs Mozum sacīja: sapulcini tos ļaudis, tad es tiem došu ūdeni.” 4. Moz. 21:16 “Tad Izraēlis dziedāja šo dziesmu:
“Verdi, aka, uzdziedat viņai!
Tu, aka, ko virsnieki rakuši,
ko laužu cienīgie izrakuši,
ar scepteri, ar saviem zižļiem.” (4. Moz. 21:17,18)
Cik bieži šis notikums ir atkārtojies garīgos piedzīvojumos! Cik bieži caur svētas dziesmas vārdiem dvēselē ir atvērušies nožēlošanas un ticības, cerības, mīlestības un prieka avoti!
Ar slavas dziesmām Izraēla pulki izgāja pretī lielajai atsvabināšanai zem Jošafāta vadības. Jošafātam bija pienākušas ziņas par draudošo karu “Liels pulks nāk pret tevi,” skanēja vēsts, “Moāba bērni un Amona bērni,” un līdz ar tiem citi. “Tad Jošafāts izbijās un grieza savu vaigu, to Kungu meklēt, un izsauca gavēni par visu Jūdu. Un Jūda ļaudis sapulcējās meklēt no tā Kunga palīgu, ir no visām Jūdu pilsētām tie nāca to Kungu meklēt.” Un Jošafāts, stāvēdams dievnama pagalmā, tautas priekšā, izsūdzēja savas bēdas lūgšanā, atsaukdamies uz Dieva apsolīšanām, atzīdams Izraēla bezspēcību. “Jo mums nevaid spēka pret šo lielo pulku,” viņš sacīja, “un mēs nezinām, ko būs darīt; bet mūsu acis griežas uz Tevi.” (2. Laiku 20:14,12)
Tad uz levītu Jahaziēlu “Kunga Gars nāca... un tas sacīja: klausāties, visa Jūda valsts un Jeruzalemes iedzīvotāji, un ķēniņ Jošafāt, — tā saka Kungs uz jums: — nebīstaties un nebaiļojaties priekš šī lielā pulka, jo tas karš nepieder jums, bet Dievam... Šinī kaujā jums nebūs jākaujas, eita tikai klāt un redziet tā Kunga pestīšanu... nebīstaties un neizbaiļojaties, izeita rītu viņiem pretī, jo tas Kungs būs ar jums.” (2. Laiku 20:14-17)
“Un tie cēlās it agri un izgāja uz Tekojas tuksnesi.” 2. Laiku 20:20 Karaspēka priekšgalā gāja dziedātāji, kas pacēla savas balsis slavā uz Dievu ar dziesmām, slavēdami Viņu par apsolīto uzvaru.
Ceturtā dienā pēc tam karaspēks atgriezās Jeruzalemē, apkrauts ar ienaidniekam atņemto laupījumu, dziedādams dziesmas par gūto uzvaru.
Dziesmā Dāvids, savas mainīgās dzīves pārmaiņu vidū uzturēja satiksmi ar debesīm. Cik jauki viņa gana zēna piedzīvojumi izteikti vārdos:
“Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.
Viņš man liek ganīties uz zālainām ganībām.
Viņi mani vada pie palēna ūdens...
Jebšu arī es staigātu nāves ēnas ielejā,
taču ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis,
Tavs koks un Tavs zizlis mani iepriecina.” (Ps. 23:14)
Savos vīra gados kā vajāts trimdinieks, kas atrod patvērumu tuksneša klintīs un alās, viņš rakstīja:
“Ak Dievs, Tu esi mans stiprais Dievs, Tevi es meklēju pašā rītā,
pēc Tevis slāpst manai dvēselei, pēc Tevis ilgojas mana miesa
sausā un izkaltušā zemē, kur ūdens nevaid...
Jo Tu esi mans palīgs,
un Tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi.” (Ps. 63:18)
Ko tu bēdājies mana dvēsele,
un esi tik nemierīga iekš manis?
Cerē uz Dievu;
jo es Viņam vēl pateikšu,
ka tas manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs.” (Ps. 42:12)
“Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana;
no kā man bīties?
Tas Kungs ir manas dzīvības stiprums,
no kā man baiļoties?” (Ps. 27:1)
Tā pati uzticība dveš pretī no vārdiem, ko Dāvids rakstījis, kad viņš kā ķēniņš bez goda krēsla un kroņa bēga no Jeruzalemes, Absaloma sacelšanās laikā. Bēdu un bēgšanas grūtību nomākts viņš ar saviem pavadoņiem bija apmeties pie Jordānas, lai kādas stundas atpūstos. Kad viņu pamodināja, uzaicinājums bija nekavējoties bēgt. Tumsā tiem bija jāiet pāri par dziļo un straujo upi ar visu vīru, sievu un mazo bērnu pulku, jo viņiem uz pēdām bija nodevīgā dēla karaspēks, Šinī vistumšākajā pārbaudījumu stundā Dāvids dziedāja:
“Es piesaucu to Kungu ar savu balsi,
un Viņš mani paklausa no sava svēta kalna.
Es apgulos un aizmigu,
un atmodos, jo tas Kungs mani uztur.
Es nebīstos no daudz tūkstošiem laužu,
kas visapkārt pret mani stājas.” (Ps. 3:48)
Pēc sava lielā grēka, nožēlošanas un sevis nicināšanas sāpēs viņš tomēr griezās pie Dieva kā sava labākā drauga:
“Apžēlojies par mani, ak Dievs, pēc savas žēlastības,
izdeldē manus pārkāpumus pēc savas lielās sirds žēlastības,
mazgā mani no manas noziedzības...
Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, ka es topu šķīsts,
mazgā mani, ka topu baltāks nekā sniegs.” (Ps. 51:19)