Dievs grib, lai visi, kas saistīti ar Viņa iestādēm, būtu spējīgi veikt savu darbu saprātīgi un apdomīgi. Viņš vēlas, lai tie kļūtu par vīriem un sievām ar izkoptu prātu, kuri nekādu spēju ziņā neatpaliek; un, ja katrs izjutīs šo vajadzību un strādās šai virzienā, tad Jēzus viņu pūles at-balstīs. Ja, nodrošinot sev Gara žēlastību, viņi strādās pēc saskaitīšanas plāna, tad Dievs viņu labā strādās pēc reizināšanas plāna. Savienība ar Dievu dvēselei dos plašumu, pacels, pārveidos to un liks viņai aptvert pašai savus spēkus, kā arī dos skaidrāku izpratni par atbildību, kas skar katru cilvēku, gudri izlietot Dieva dāvātās spējas.
Ikvienam vajadzētu mācīties līdzekļu izlietošanā ievērot /450/ visstingrāko taupību, veicot uzdevumus, kas nav paša intereses, vajadzētu radināties parādīt vel lielāku uzticību nekā savos pasākumos. Tomēr to redzam reti. Nevienam personīgi nenāk labums no mūsu izdevniecībām, kā arī nevienam nav jācieš, ja radušies zaudējumi. Bet šis īpašums pieder Kungam, un veids, kādā darbu dara, materiāli iespaido Viņa lietu. Ja Dieva darbu ierobežo līdzekļu trūkums, tad svarīgais darbs, ko varētu padarīt un ko arī
vajadzētu padarīt, paliek nepadarīts.
Kaut arī vienmēr vajadzētu ievērot taupību, tomēr tā nekad nedrīkstētu noslīdēt līdz trūkumam. Visiem, kas strādā mūsu iestādēs, vajadzētu saprast, ka viņi rīkojas ar Dieva īpašumu, ka ir atbildīgi par ieguldītā kapitāla palielināšanos un ka Dieva dienā viņiem būs jādod norēķins, ja kapitāls centības vai rūpīgas apdomības trūkuma dēļ viņu rokās būs samazinājies. Visi ir aicināti izvairīties no laika un līdzekļu izšķiešanas. Strādnieku uzticība vai neuzticība pret to, kas viņiem uzticēts, izšķirs viņu derīgumu mūžīgo bagātību uzticēšanai. Dievs no katra prasa, lai tas viņam uzticēto darbu izpildītu pamatīgi un ātri. Ikviena priekšzīmei vajadzētu citus pamudināt uz uzcītību un apdomību. Nopietna, apzinīga uzticība visās lietās zemi var pievest tuvu Debesim un nest dārgus augļus abām pasaulēm.
Rokas, kas strādā mūsu izdevniecību dažādajās nodaļās, nepadara to darba daudzumu, ko no tām prasītu veikt jebkurā cita veida iestādē. Daudz laika izšķiež nevajadzīgās sarunās, dārgas stundas paiet apmeklējumos, kamēr darbs lēni virzās uz priekšu. Vairākās nodaļās izdevniecība cietusi zaudējumus, tāpēc ka darbā iesaistījušās personas nerīkojas rūpīgi un taupīgi. Ja šie cilvēki strādātu paši sev, tad dažs no viņiem padarītu trīs reizes vairāk vienā darba dienā nekā tagad. Daži atkal nepadarītu neko vairāk par to, ko viņi tagad padara. /451/
Darba stundās vajadzētu strādāt uzcītīgi. Būt izšķērdīgiem laika vai materiāla ziņā nozīmē būt negodīgam pret Dievu. Nedaudz mirkļu izšķiež vienā vietā, nedaudz otrā, kas nedēļas laikā veido gandrīz vai veselu dienu, reizēm pat vēl vairāk. "Laiks ir nauda," un laika izšķiešana nozīmē naudas izšķiešanu, kas vajadzīga Dieva darbam. Ja tie, kas sevi sauc par ticīgajiem, ir kūtri un bezrūpīgi laika ziņā, tā rādīdami, ka viņu sirds nav ieinteresēta darba uz priekšu iešanā, tad neticīgie strādnieki sekos viņu priekšzīmei. Ja visi izlietotu laiku pēc vislabākās apziņas, tad patiesības lietai ietaupītos ļoti daudz līdzekļu. Ja strādājam no sirds, tad darbu veiksim centīgi, enerģiski un ātri. Visiem vajadzētu būt modriem, lai redzētu, kas jādara, un tad to ātri un veikli izpildīt, strādājot it kā tiešā Lielā Meistara Jēzus virsvadībā.
Zaudējumi vēl ceļas tāpēc, ka apdomīgi un rūpīgi neizlieto materiālus un mašīnas. Trūkst uzraudzības pār mazam un lielām lietām, lai neko nevērības dēļ neizšķiestu vai nesabojātu. Šur un tur pielaistās mazās izšķērdības gada laikā sastāda lielu summu. Daži nekad nav mācījušies izlietot spējas tā, lai neaizlaistu bojā pārpalikumus, kaut arī Kristus ir devis pavēli: "Sakrājiet atlikušās druskas, ka nekas nepazūd." Materiālu nevajadzētu sagraizīt mazu gaba-liņu iegūšanai. Veltot nedaudz laika pārdomām, saprastu, kā tādus mazus gabaliņus uzkrāt un izlietot, ko tagad nomet malā un izputina. Vajadzētu pievērst uzmanību pat tādai šķietami mazsvarīgai lietai kā papīru atgriezumiem, jo tos var pārvērst naudā.
Trūkstot personīgai interesei, bojā aiziet daudzas lietas, ko varētu glābt, ja tām īstā laikā dāvātu nedaudz mirkļos pārdomātu vērību. "Es aizmirsu" ir iemesls lieliem zaudējumiem mūsu izdevniecībā. Dažiem nav nekādas intereses par darbu un lietām, kas neietilpst viņu speciālajā darba nozarē. Tas viss ir nepareizi. Savtīgums vada uz domām: "Tas neattiecas uz mani, un kāpēc lai es par to rūpējos?" Bet uzticība un pienākums ikvienu ierosina rūpēties par visu, kas nonāk viņa redzeslokā. Priekšstrādnieku sietuvē /452/ atdarina viņu vadībā strādājošās rokas; visi kļūst bezrūpīgi un nevērīgi un izšķiež tādas summas, kas līdzinās viņu algām. Rūpīgs vadītājs šinī vienā nodaļā ik gadus izdevniecībai ietaupītu simtiem dolāru.
Visā izdevniecībā vajadzētu valdīt taupības pamatlikumam. Lai ietaupītu dolārus, tad rūpīgi jākrāj desmit centu un peniju monētas. Cilvēki, kas guvuši panākumus veikalnieciskajās lietās, vienmēr ir bijuši taupīgi, neatlaidīgi un enerģiski. Lai visi, kas saistīti ar Dieva darbu, sāk tagad veidot sevi par patiesi rūpīgiem vīriem. Pat ja viņu darbu virs zemes nenovērtē, viņiem tomēr nekad nevajadzētu sevi pazemot pašu acis, kļūstot neuzticīgiem darbā, kuru viņi uzņēmušies. Ir vajadzīgs laiks, lai cilvēks pierastu kādam noteiktam dzīves veidam un justos tajā laimīgs. Mēs būsim īpatnēji cilvēki kā šinī, tā mūžībā, un tādi, kādus mūs ieradumi būs izveidojuši. To cilvēku dzīve, kas veido pareizus ieradumus un kas ir uzticīgi visos savos pienākumos, līdzināsies spožai gaismai, kuras gaišie stari krīt arī uz citu cilvēku takas. Bet ja kopj negodīgumu, ja atļauj nostiprināties izlaidībai, nevērībai un kūtrumam, tad pāri tādas dzīves izredzēm nolaidīsies mākonis, tumšāks par pusnakti, un uz visiem laikiem šķirs cilvēku no nākošās dzīves.
Viena piekopta savtīga doma, viens neizpildīts pienākums sagatavo ceļu citiem. Ko mēs uzdrīkstamies darīt vienreiz, to atkārtot otrreiz būs jau daudz vieglāk. Atturības un sātības ieradumi, pašsavaldīšanās, taupība, neatlaidīga uzcītība, veselīgs, saprātīgs runas veids, pacietība un patiesa laipnība nav iegūstamā bez uzcītības, bez nopietnas sevis uzmanīšanas. Daudz vieglāk palikt netikumīgam un samaitātam, nekā pārvarēt trūkumus, pašam sevi savaldot, dzīvot patiesi tikumīgu dzīvi. Lai mēs jebkad taptu pilnīgi kristietības jaukumā, nepieciešamas neatlaidīgas pūles.
Mūsu izdevniecībās jānotiek svarīgai pārmaiņai. Atlikt līdz piemērotākam laikam darbu, kuram nepieciešama tūlītēja uzmanība, ir kļūda, kas nes zaudējumu. Labošanas darbs reizēm prasa divreiz vairāk pūļu nekā uzdevuma veikšana īstajā laikā. Atliekot lietas, kurām nekavējoties vajadzētu /453/ piegriezt vērību, rodas daudzi briesmīgi zaudējumi un lik-tenīgi nelaimes gadījumi. īstais laiks darbam aizrit vilcinoties, domājot, ka to varēs padarīt rīt, bet rītdien bieži vien izrādās, ka ir jau par vēlu. Mūsu izdevniecības ik dienas cieš finansiālus zaudējumus nenoteiktības, veltīgas laika izšķiešanas, bezrūpīgas pārgalvības, kūtruma un no dažu puses pat tieša negodīguma dēļ. Šajās iestādēs strādā daži, kas pret visu izturas tik vienaldzīgi, it kā Dievs viņiem nebūtu devis nekādas prāta spējas, lai par kaut ko rūpētos. Tādi cilvēki nav derīgi neviena pienākuma postenim; uz viņiem nekad nevar paļauties. Vīri un sievas, kuri izvairās no pienākumiem, kas saistīti ar grūtībām, vienmēr būs vāji un nespējīgi.
Kas radinās strādāt ātri un ievērojot taupību, tie vadīs savu darbu un nepieļaus, ka darbs vada viņus. Viņi nebūs redzami pastāvīgi steidzamies un arī apjukuši, tāpēc ka darbā būtu nekārtība un juceklis. Panākumu gūšanai nepieciešama centība un nopietna uzticība. Dievs redz katras stundas darbu, un tas tiek pierakstīts vai nu kā uzticīgi vai neuzticīgi padarīts. Ar izšķiestu mirkļu un neizmantotu iespēju sarakstu būs jāsastopas tad, kad noturēs pēdējo tiesu, kad atvērs grāmatas un ikvienu tiesās pēc ierakstiem grāmatās. Savtīgums, skaudība, lepnums, greizsirdība, kūtrums vai ari kāds cits sirdī piekopts grēks izslēgs cilvēku no Debesu svētlaimes. "Jūs tam esat kalpi, kam padodaties par kalpiem uz paklausību.”
Mūsu izdevniecības cieš uzticīgu un stipru cilvēku trūkuma dēļ. Kad man rādija vienu telpu pēc otras, es redzēju, ka darba visur dara vienaldzīgi. Katrā uzticības vietā pacieš zaudējumus. Rūpīga un pilnīga darba trūkums ir acīm redzams. Kamēr daži nes atbildības un rūpju nastas, tikmēr citi, kuriem vajadzētu dalīties Šajās nastās, ar savu rīcību tikai palielina rūpes un nedrošību. Kas bērnībā un jaunībā nav mācījušies taupību un kā visderīgāk izlietot laiku, arī vēlāk nebūs apdomīgi un taupīgi nevienā darbā, /454/ kuru viņi uzsāks. Ir grēks savas spējas tā neattīstīt un neuzlabot, ka tās būtu iespējams izlietot Dievam par godu. Visiem ir jānes atbildības; neviens nav atvainojams.
Ir dažādas spējas, un visām lielākā vai mazākā mērā vajadzīga vingrināšana. Katru rīcību, kas saistīta ar Dieva darbu, vajadzētu raksturot piesardzībai un noteiktībai. Bez noteiktības cilvēks ir nepastāvīgs un nedrošs kā ūdens un nekad nevar gūt īstus panākumus. Kas atzīst un apliecina Kristu, tiem visiem vajadzētu strādāt. Ticības namturībā nav tranu. Katram ģimenes loceklim ir savs nozīmēts darbs, sava daļa vīnkalnā, kurā viņam jāstrādā. Vienīgais ceļš, kā atbilst Dieva prasībām, ir pastāvīga neatlaidība centienos pēc augstākas lietderības. Pat vislabākajā gadījumā mēs varam padarīt tikai mazumu, tomēr ikdienas pūles palielinās spējas strādāt un nest augļus Dievam par godu.
Daži nevalda arī pār ēstkāri, bet uz veselības rēķina izdabā garšai. Rezultātā smadzenes ir aptumšotas, domas strādā kūtri, un viņi nepadara to, ko varētu, ja būtu bijušā pašaizliedzīgi un sātīgi. Viņi nolaupa Dievam fiziskos un garīgos spēkus, kurus varētu veltīt kalpošanai Viņam, ja
viņi visās lietās būtu ievērojuši atturību. Pāvils atradās veselības reformētāju rindās. Viņš sacīja: "Es savu miesu mērdēju un savaldu, lai, citiem sludinādams, pats netieku atmests." Viņš jutās atbildīgs par visu savu spēku nenovājinātu saglabāšanu, lai tos varētu izlietot Dievam par godu. Ja Pāvilam draudēja briesmas no nesātības, tad mums tās ir vēl lielākas, jo mēs mazāk izprotam un izjūtam vajadzību pagodināt Dievu mūsu miesā un garā, kas pieder Viņam. Pārēšanās ir mūsu laikmeta grēks Nesamērīgas ēšanas, rīšanas grēku Dieva Vārds nostāda līdzās dzeršanas grēkam. Šis grēks Dieva acis bija tik pretīgs, ka Viņš deva Mozum norādījumus, lai bērnu, kas /455/ nav savaldāms ēstkāres ziņā un kas gatavs aprīt visu, ko vien viņa garša prasa, vecāki novestu pie Izraēla vadītājiem, lai viņu nomētātu akmeņiem. Rijēja stāvokli uzskatīja par bezcerīgu. Viņš nebija derīgs citiem un bija par lāstu pats sev. Nevienā lietā uz viņu