Īso, tomēr tik briesmīgo stāstu par Ananiju un Zaviru inspirētā spalva ir uzrakstījusi, lai tas būtu par brīdinājumu visiem, kas sevi atzīst par Kristus sekotājiem. Šī svarīgā mācība uz mūsu ļaudīm nav atstājusi pietiekoši dziļu iespaidu. Visiem būtu derīgi rūpīgi pārdomāt šī smagā grēka raksturu, kuru pārstāv šie pārkāpēji. Briesmīgs ir šis skaidri redzamais pierādījums par atmaksājošo taisnību, un tam vajadzētu likt visiem, bailēs drebot un trīcot, bēgt no šādu sodību izsaucošu grēku atkārtošanas. Lielais grēks, kas sakropļoja šī pāra raksturu, bija savtīgums. Līdz ar visiem citiem Ananijam un Zavirai bija dota /463/ priekšrocība dzirdēt apustuļa sludināto evaņģēlija vēsti. Dieva spēks pavadīja runātos vārdus un dziļi pārliecināja visus klātesošos. Dieva žēlastība un Viņa lielā laipnība darīja sirdis iejūtīgas un ierosināja tās atteikties no savtīgās turēšanās pie saviem šīs zemes īpašumiem. Atrodoties zem tieša Dieva Gara iespaida, viņi apsolījās atdot Kungam zināmus zemes gabalus; bet, kad viņi vairs neatradās tieši zem šī debešķīgā iespaida, viss dzirdētais it kā zaudēja daļu no sava spēka, un viņi sāka šaubīties un atteikties no dotā solījuma izpildīšanas. Viņi domāja, ka ir pārsteigušies, un gribēja vēlreiz visu pārdomāt un apsvērt. Tā atvērās durvis, pa kurām tūlīt iegāja sātans un panāca virsvaldību pār viņu prātu.
Šim gadījumam vajadzētu mūs brīdināt, lai mēs sargātos no sātana pirmās tuvošanās. Vispirms viņi atļāva savaldzināt sevi mantkārības garam; pēc tam, kaunēdamies, ka viņu brāļi uzzinās viņu savtīgo nevēlēšanos atdot to, ko bija veltījuši un apsolījuši Dievam, viņi ķērās pie meliem un krāpšanas. Kopā visu pārrunāja un piesardzīgi apņēmās aizturēt daļu no naudas, ko bija saņēmuši par zemi. Pieķerti melos, viņi saņēma sodu - tūlītēju nāvi. Viņi zināja, ka Kungs, Kuru viņi bija apkrāpuši, bija viņus izmeklējis un pārbaudījis. Pētera vārdi skanēja: "Kāpēc sātans tavu sirdi piepildījis Svētajam Garam melot un no tīruma maksas ko atraut? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt? Ir pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu esi savā sirdī iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.”
Bija vajadzīgs sevišķs piemērs, lai jauno draudzi pasargātu no morāliska sabrukumā, jo draudzes locekļu skaits ātri auga. Tā tika dots brīdinājums visiem, kas tanī laikā atzina Kristu, un visiem, kas Viņa Vārdu atzina vēlāk, ka Dievs prasa, lai mēs uzticīgi pildītu dotos solījumus. Tomēr, neskatoties uz šo ārkārtējo sodu par melošanu un krāpšanu, šie paši grēki bieži ir atkārtoti kristīgajā draudzē un arī mūsu dienās ir plaši izplatīti. Man rādīja, /464/ ka Dievs šo piemēru ir devis par brīdinājumu visiem, kas varētu tikt kārdināti rīkoties līdzīgā veidā. Draudzē ik dienas piekopj savtīgumu un krāpšanu, aizturot līdzekļus, kurus Viņš prasa, tādā veidā aplaupot Viņu un nostājoties cīņā pret Viņa iekārtojumiem patiesības gaismas un atzīšanas izplatīšanai pa visu zemes garumu un platumu.
Dieva gudrība paredzējusi, lai Viņa darba augšupeja būtu atkarīga no Viņa ļaužu personīgajām pūlēm un no viņu labprātīgajiem upuriem. Pieņemdams cilvēka līdzdalību lielajā pestīšanas plānā, Dievs tam ir piešķīris sevišķu godu. Sludinātājs nevar sludināt, ja viņš nav sūtīts. Gaismas izplatīšanas pienākums negulstas tikai uz sludinātājiem vien. Katrs cilvēks, kļūstot par draudzes locekli, apsolās būt Kristus pārstāvis, īstenojot atzīto patiesību. Kristus sekotājiem vajadzētu turpināt darbu, kuru Viņš tiem ir atstājis, uzejot Debesīs.
Ir jāuztur un jāatbalsta tās iestādes, kas ir Dieva darba rīki Viņa darba izvešanai virs zemes. Jādibina draudzes, jāceļ skolas un izdevniecības jāapgādā ar visu vajadzīgo, lai tās, izsūtot patiesību uz visām pasaules daļām, padarītu lielu darbu. Šīs iestādes atbilst Dieva norādījumiem, un tās jāuztur un jāatbalsta ar desmito un labprātīgajiem ziedojumiem. Darbam paplašinoties, būs vajadzīgi līdzekļi tā uz priekšu virzīšanai visos nozarojumos. Kas
atgriezti pie patiesības un darīti par Viņa žēlastības līdzdalībniekiem, ar brīvprātīgiem upuriem un labprātīgiem ziedojumiem Kristum var kļūt par Viņa līdzstrādniekiem. Bet ja draudzes locekļi savā sirdī vēlas, lai nebūtu vairāk aicinājumu dot līdzekļus, tad viņi apliecina, ka jūtas apmierināti, ja Dieva darbs neiet uz priekšu.
"Un Jēkabs solīdamies solījās un sacīja: "Ja Dievs Kungs būs ar mani un mani pasargās uz šī ceļa, ko es staigāju, un man dos maizi ēst un drēbes ģērbties, un man liks ar mieru pāriet mana tēva namā, tad Kungs lai man ir par Dievu. Un šim akmenim, ko esmu uzcēlis par zīmi, jātop par Dieva namu, un no visa, ko Tu man dosi, es Tev došu desmito tiesu."" /465/ Apstākļi, kas Jēkabu pamudināja dot solījumu Kungam, bija līdzīgi tiem, kas mūsu laikā liek vīriem un sievām solīties Kungam. Ar grēcīgu rīcību viņš bija ieguvis svētības, kuras, kā viņš to zināja, viņam bija apsolītas drošajā Dieva Vārdā. Tā izturēdamies, viņš parādīja lielu ticības trūkumu Dievam, Kas spējīgs piepildīt Savu apņemšanos, lai arī cik maz apsološi varētu izlikties dotie apstākļi. Nepanācis kāroto stāvokli, viņš savas dzīvības dēļ bija spiests bēgt no Ezava dusmām. Tikai ar zizli rokās viņam vajadzēja iet simtām jūdžu pa tuksnesīgu zemi. Drosme bija zudusi, un viņu pārņēma nožēla. Bailes viņu vadīja pa ceļiem, kur nebija sastopami cilvēki, lai sadusmotais brālis nevarētu sadzīt pēdas. Viņam trūka Dieva miera, kas viņu iepriecinātu; viņu mocīja domas, ka ir pazaudējis dievišķo aizsardzību.
Otrā ceļojuma diena tuvojās noslēgumam. Viņā ir noguris, Izsalcis un bez mājām. Viņš jūtas Dieva atmests. Viņš zina, ka šajos apstākļos nonācis savas nepareizās rīcības dēļ. Tumši izmisuma mākoņi viņu apņem, un viņš apzinās, ka ir izstumts, nederīgs cilvēks. Sirdi pārņem neizsakāmas šausmas, un viņš tik tikko uzdrošinās lūgt Dievu. Atrazdamies tik liela vientulībā, Viņš izjūt tādu vajadzību pēc Dieva aizsardzības, kādu nekad agrāk nav izjutis. Viņš raud, atzīst Dieva priekšā savas grēkus un lūdz pēc kāda pierādījuma, ka nav Viņa pilnīgi pamests. Tomēr viņa nomāktā sirds neatrod nekādu atvieglojumu. Viņš ir pilnīgi pazaudējis uzticību sev un baidās, ka viņa tēvu Dievs arī var būt viņu atmetis. Bet Dievs, žēlastības pilnais Dievs, jūt līdzi vientuļajam, bēdu sagrauztajam vīram, kas sev par spilvenu salasa akmeņus un kuram par apsegu kalpo tikai debesu plašums.
Nakts parādīšanā viņš redz kādas noslēpumainas kāpnes, kuru pamats atrodas uz zemes, bet virs gals sniedzas cauri zvaigzņu pulkiem visaugstākajās Debesīs. Eņģeļi kā vēstneši uzkāpj un nokāpj pa šīm spoži mirdzošajām kāpnēm, norādot viņam uz ceļu, kas savieno Debesis un zemi. Viņš dzird kādu balsi, kas atkārto dotos žēlastības, aizsardzības un /466/ nākotnes svētību apsolījumus. Atmodies no sapņa, Jēkabs sacīja: "Tiešām Kungs ir šinī vietā, un es to neesmu zinājis." Viņš skatījās visapkārt, it kā cerēdams ieraudzīt Debesu sūtņus, bet viņa nopietnais meklējošais skats redzēja tikai neskaidras zemes priekšmetu kontūras un augšā debesis mirdzošā gaismas rotājumā. Kāpnes un spožie vēstneši bija pazuduši, un godības pilno Majestāti augšā viņš varēja skatīt tikai savā iztēlē.
Dziļais nakts klusums un dzīvais iespaids, ka viņš ir atradies tiešā Dieva tuvumā, Jēkabu pildīja ar godbijību. Sirdi pārņēma pateicība, ka nav ticis iznicināts. Šai naktī viņš vairs gulēt nevarēja, dvēseli pildīja dziļa, kvēloša pateicība, kas mijās ar svētu prieku. "Un Jēkaba cēlās rītā agri un ņēma akmeni, kas viņam bija pagalvī bijis, un to uzcēla par zīmi, un tam uzlēja eļļu virsū." Un šeit viņš deva savu svinīgo solījumu Dievam.
Savu solījumu Jēkabs deva, žēlastības rasas atspirdzināts un Dieva klātbūtnes un Viņa nodrošinājuma spēcināts. Kad dievišķais godības krāšņums bija pazudis, Jēkabam uzmācās kārdināšanas līdzīgi cilvēkiem mūsu laikā; tomēr viņš bija uzticīgs dotajam solījumam un nevēlējās lolot domas par kaut kādu iespēju atbrīvoties no šī solījuma. Viņš būtu varējis daudz prātot, kā to cilvēki tagad dara, ka viņa atklāsme ir bijis tikai sapnis un ka, dodot solījumu, viņš ir atradies pārmērīgā uzbudinājumā un ka tāpēc nav nepieciešams to turēt; tomēr viņš tā nedarīja.
Pagāja daudz garu gadu pirms Jēkabs drīkstēja atgriezties uz savu zemi, bet atgriezies viņš godīgi Kungam samaksāja savu parādu. Viņš bija kļuvis bagāts vīrs, un liela daļa no viņa īpašuma pārgāja Kunga mantu namā.
Daudzi mūsu dienās nespēj izdarīt to, ko izdarīja Jēkabs. Cilvēkiem, kuriem Dievs ir devis vislielākās vērtības, ir visstiprākās tieksmes paturēt to, kas viņiem ir, tāpēc ka jādod summa proporcionāla viņu īpašumu lielumam. Jēkabs atdeva desmito no visa, kas viņam bija, un tad aprēķināja lietot desmito un atdeva Kungam peļņu no tā, ko /467/ viņš bija izmantojis savās interesēs, atrazdamies pagānu zemē, kur nebija iespējams pildīt savu solījumu. Tā bija liela summa, tomēr viņš nevilcinājās to atdot; jo viņš bija solījis Kungam, to viņš neuzlūkoja kā savu, bet kā Kunga īpašumu.
Dāvātai summai atbilstoša būs arī prasītā summa. Jo lielāks ir uzticētais kapitāls, jo lielākai jābūt daļai, kuru Dievs prasa, lai to atgrieztu Viņam atpakaļ. Ja kristietim ir desmit vai divdesmit tūkstoši dolāru, tad Dievs pavēloši prasa ne tikai Savas daļas atdošanu saskaņā ar desmitā sistēmu, bet arī grēku upurus un pateicības upurus Dievam. Levītu kalpošanas laikā došana un izdalīšana sevišķi izpaudās īpašumu svētošanā Kungam. Ja runājam par desmito kā par jūdu galveno ieguldījumu reliģiskiem mērķiem, tad nerunājam pareizi (gudri). Kungs Savas prasības vienmēr stādīja pirmajā vietā un gandrīz katrā Rakstu vietā viņiem atgādināja Devēju, prasot daļu atdot atpakaļ Viņam. No viņiem Viņš prasīja izpirkšanas naudu par pirmo daļu, par ganāmpulka pirmajiem un par pļaujas pirmajiem augļiem. No viņiem prasīja tīrumu stūrus atstāt nenopļautus nabagiem. Kas tik no viņu rokām izkrita pļaujas laikā, to viņi atstāja nabagiem, un vienreiz katros septiņos gados zemei bija atļauts savvaļā nest augļus trūcīgo vajadzībām. Vēl bija upurveidīgie ziedojumi, nozieguma upuris, grēku upuris un visu parādu atlaišana septītajā gadā. Vēl daudz izdevumu prasīja viesmīlība un nabagu dāvanas, kā arī bija jāmaksā nodokļi par saviem īpašumiem.