Es redzēju, ka Aijova skaidras dievbijības ziņā paliks tālu aiz citiem štatiem, ja jauniem cilvēkiem atļaus iespaidot tās savienību (konferenci), lai gan acīm redzams, ka viņi nav savienojušies ar Dievu. Es jūtu,
ka uz manis gulstas vissvinīgākais pienākums teikt, ka Aijova šodien atrastos daudz labākā stāvoklī, ja brāļi F un G būtu klusējuši. Tā kā viņiem pašiem nav dzīvu piedzīvojumu dievbijībā, kā gan lai viņi spētu vadīt ļaudis pie Avota, kuru viņi paši nepazīst.
Arvien vairāk pieaug un izplatās neticība (skepticisms) pret Dieva Gara Liecībām, un šie jaunekļi tieši atbalsta dažādus jautājumus un šaubas, lai gan viņiem vajadzētu tās novērst. Tas netiek tāpēc, ka viņi nepazīst Liecību garu, spēku un lielo nozīmi. Būdami nesvēti savā sirdī, viņi nespēj ļaudīm palīdzēt. Liekas, ka viņi var pārliecināt dvēseles par to, ka mums ir patiesība; bet kur ir Dieva Gars un spēks, kas iespiestos sirdīs un atmodinātu pārliecību par grēka esamību? Kur ir spēks, kas vadītu uz priekšu tos, kas pārliecināti par grēku, līdz viņi savos piedzīvojumos aizsniedz dzīvas dievbijības atziņu? To viņi paši nepazīst; un kā lai viņi tad pārstāv Kristus reliģiju? Ja jaunekļi stājas darbā, tad nekādā ziņā lai viņi to neapgrūtina; lai vispirms viņi iemācās savu darbu.
Brālis G varēja apvienot savas pūles ar sanatorijas ārstiem, tomēr viņš nespēja ar viņiem sastrādāt. Viņš bija par daudz pašapmierināts, lai nostātos skolnieka lomā. Viņš bija iedomīgs un egoistisks. Viņam bija tieši tādas /438/ pašas izredzes kā citiem jauniešiem. Citi bija gatavi pieņemt pamācības un ieņemt kuru katru vietu, kur viņu kalpošana bija visvairāk vajadzīga, bet viņš negribēja iekļauties dotajos apstākļos. Viņš domāja, ka viņa zināšanas ir par lielām, lai ieņemtu kādu otrās pakāpes vietu. Viņš nerīkojās tā, lai slimnieki dotu labas atsauksmes par viņu. Viņš bija tik valdonīgs un pavēlniecisks, ka sanatorijā viņa iespaids nebija paciešams. Viņam netrūka spēju, un, ja viņš būtu bijis labprātīgs pieņemt pamācības, tad viņš arī būtu varējis iegūt praktiskas zināšanas ārsta darbā; ja viņš būtu izturējies lēnprātīgi un pazemīgi, viņš būtu guvis panākumus. Tomēr rakstura iedzimtie trūkumi netika saskatīti un pārvarēti. Viņā parādījās tieksme piekrāpt un izvairīties no pienākuma. Tas izposta kura katra cilvēka dzīves derīgumu un noteikti aizslēdz viņam durvis uz sludinātāja vietu. Vajadzētu kopt visstingrāko patiesīgumu un bēgt no visāda veida viltības kā no spitālības. Viņš jūtas neērti sava mazā auguma dēļ. Šī lieta nav labojama, bet viņa spēkos ir labot sava rakstura trūkumus, ja vien viņš to grib. Prātu un raksturu, ja pieliekam pūles, var izveidot pēc dievišķā Parauga līdzības.
Patiess gara cēlums izceļ cilvēku, bet nekāda iedomāta pārākuma izjūta. Pareiza prāta un gara spēju attīstība cilvēku dara par to, kas viņš ir. Šīs augšup ceļošās spējas cilvēkam dotas par palīgiem rakstura veidošanā nākošajai mūžīgajai dzīvei. Cilvēku radīja augstākam, svētākam priekam nekā tas, ko var piedāvāt šī pasaule. Viņu radīja pēc Dieva līdzības augstiem un cēliem mērķiem, tādiem, kas saistītu eņģeļu uzmanību.
Mūsu dienu jaunatne vispārīgi nedomā dziļi un nerīkojas gudri. Ja viņi apzinātos briesmas, kas viņus apstās katrā solī, tad viņi rīkotos daudz piesardzīgāk un izbēgtu daudzām sātana cilpām, kuras tas sagatavojis viņu kājām. Esi uzmanīgs, mans brāli, un necenties parādīties tāds, kāds tu neesi. Zeltotā imitācija bez kavēšanās jānošķir no īstā un tīrā metāla. Ar vislielāko rūpību pārbaudi ne tikai pats sevi, bet arī katra tava ģimenes locekļa nostāju. Izseko katra gājumam un pārdomā attiecīgajā ceļā sasniegtos /439/ rezultātus. Apdomā, kāpēc dažus cilvēkus mīl un ciena kā patiesi labus, kamēr citus atmet un nicina. Raugies uz šīm lietam mūžības gaismā, un, kur redzi pie citiem kļūdas un neveiksmes, tur rūpīgi izvairies no viņu ietā ceļa. Labi būtu atcerēties, ka rakstura īpašības un valdošās tieksmes no vecākiem
pāriet uz bērniem. Nopietni apsver un pārdomā šīs lietas, tad Dieva bijībā apbruņojies uz cīņu visas dzīves laikam ar iedzimtajām tieksmēm, neatdarinot nevienu citu kā tikai dievišķo Paraugu. Ja gribi gūt panākumus, tad tev jāstrādā neatlaidīgi, pastāvīgi un centīgi. Tev būs jā-uzvar pašam sevi, kas būs no visām cīņām visgrūtākā. Noteikta nostāšanās pret paša domām un ceļiem un pret paša nepareizajiem ieradumiem nodrošinās tev dārgas un mūžīgi paliekošas uzvaras. Bet kamēr tu kopsi sava rakstura cietos vilcienus, kamēr vēlēsies vadīt, bet ne sekot citiem, tikmēr tu negūsi nekādus panākumus. Tu esi ātrs un pārsteidzīgs un nepiesargājoties viegli ļausies savam garastāvoklim. Jauniešiem jāuzņemas atbildības un jāpilda svarīgi pienākumi; vai esi sagatavojies Dieva bijībā darīt savu daļu?
Brālis F savam darbam nav sagatavojies. Viņam gandrīz viss vēl jāmācās. Viņa raksturā ir trūkumi. Viņš nav audzināts no bērnības, lai rūpētos par citiem, strādātu un nestu nastas. Viņš nav saskatījis un izpratis darbu, kas darāms pašam pie sevis, un tāpēc nav spējīgs novērtēt to darbu, kas darāms priekš citiem. Viņš jūtas ar sevi apmierināts. Viņš domā, ka zina vairāk, nekā tas patiesībā ir. Kad viņu patiesi un pilnīgi svētos Dieva Gars un viņš pilnībā izpratīs Kristus kalpa darba svinīgumu un atbildību, tad viņš dotajam uzdevumam jutīsies pilnīgi nespējīgs. Viņam ir trūkumi daudzējādā ziņā, un viņa trūkumi atkārtosies citos, atstājot uz pasauli nelabvēlīgu iespaidu par mūsu darba raksturu un
sludinātājiem, kas to dara. Vispirms viņam jāiepazīstas ar praktiskās dzīves pienākumiem un nastām, un tikai tad viņš var būt derīgs vissvinīgākajam darbam, /440/ kāds jebkad uzticēts mirstīgam cilvēkam. Visiem jaunajiem sludinātājiem vispirms jāmācās būt skolniekiem un tikai tad jākļūst skolotājiem. Kad esmu gribējusi jaunus cilvēkus pamudināt iestāties sludināšanas darbā, es viņiem esmu teikusi, ka Dievs man uzdevis viņiem ieteikt un viņus pamudināt būt derīgiem darbam, kurā viņi vēlas iesaistīties.
Brālis F nevēlas uzņemties rūpes un nest nastas. Viss, ko vien viņi uzsāk, liecina par bezrūpību. Viņu darbs ir nepilnīgs. Sarunās un uzvešanās veidā viņi ir bezrūpīgi un pārgalvīgi. Pirms viņi nav pārveidoti dievišķās Priekšzīmes līdzībā, viņu dzīve nevar izplatīt to svinīgo, augšup ceļošo un izdaiļojošo iespaidu, kuram vajadzētu raksturot katru evaņģēlija kalpu. Katrā no viņiem lielākā vai mazākā mērā valda savtīgums, lai gan daudz lielākā mērā tas atrodams vienos nekā otros, Šo jauniešu pašapmierinātība un iedomība padara viņus nederīgus Dieva darbam. Pirms Dievs viņus var pieņemt Savā darbā, viņiem pašiem sevi nopietni un stingri jāaudzina un jādisciplinē. Jāuzvar dabīgais kūtrums. Viņiem vajadzētu saņemt labu audzināšanu laicīgās dzīves pienākumu uzticīgā pildīšanā. Viņiem jākļūst par skolniekiem; un, kad viņi būs guvuši redzamus panākumus mazākās atbildībās, tad viņiem varēs uzticēt lielākas. Dažādām savienībām klātos labāk bez šādiem savam darbam nederīgiem strādniekiem. Nesvētojušies cilvēki nastu par dvēselēm nespēj izjust vairāk kā mazi bērni. Viņi nepazīst dzīvei tik svarīgo dievbijību, un viņiem nepieciešama pilnīga atgriešanās, pirms viņi var būt kaut vai kristieši vien.
Brālim AF nepieciešama nopietna audzināšana mūsu koledžā. Viņa valoda ir nepareiza. Viņa izturēšanās veids ir rupjš un neizsmalcināts, tomēr pašapmierināts un sevi pieviļ, domādams, ka ir apdāvināts. Viņam trūkst īstas ticības Dieva Gara Liecībām. Viņš rūpīgi tās nepēti un neīsteno tur izceltās patiesības. Kamēr viņam ir tik maz garīguma, tikmēr viņš neizpratīs Liecību vērtību, ne arī to īsto /441/ mērķi. Šie jaunie cilvēki lasa Bībeli, tomēr viņiem ir pavisam maz piedzīvojumu lūgšanām bagātā, nopietnā un pazemīgā Rakstu pētīšanā, lai viņi varētu būt pilnīgi sagatavoti visiem labiem darbiem.
Ļoti bīstami uzmudināt darbam tādus cilvēkus, kuri neizjūt patiesu nastu par dvēselēm. Viņi var būt spējīgi ieinteresēt ļaudis un iesaistīties vārdu karā, tanī pašā laikā ne mazākā mērā nebūdami domājoši cilvēki, kas grib uzlabot savas spējas un paplašināt savas izpratnes apjomu. Mūsu sludinātāji ir nepilnīgi savā garīgajā augumā un atpalikuši. Ja Kristus pastāvīgi nemājos cilvēkos, kuri sludina patiesību, tad visur, kur vien viņus cietīs, tie pazemos augsto ticības un tikumības standartu. Viņiem dots tikai viens piemērs, tas ir, Kristus. "Viss raksts ir Dieva iedots un ir derīgs pie mācīšanas, pie norāšanas, pie pamācīšanas taisnībā, lai Dieva cilvēks ir pilnīgs, uz ikvienu labu darbu pilnīgi sataisīts." Bībelē mums dots nemaldīgais Dieva padoms. Tās mācības, praktiski īstenotas, sagatavos cilvēku pienākuma pildīšanai kurā katrā vietā. Tā ir Dieva balss, kas ik dienas runā uz dvēseli. Cik rūpīgi jauniešiem vajadzētu pētīt Dieva Vārdu, kā dārgumus savā sirdī glabājot tajā izteiktās domas, lai Bībeles priekšraksti kļūtu par valdošajiem visā viņu darbā. Mūsu jaunie sludinātāji un arī tie, kas tikai reizēm nododas sludināšanas darbam, ir stipri nepilnīgi Rakstu izpratnē. Svētais Gars strādā, lai ap-gaismotu aptumšoto izpratni, atkausētu savtīgo, akmeņaino sirdi, apspiestu nepaklausības
darbus un izglābtu cilvēku no pasaules samaitājošā iespaida. Kristus lūdza par mācekļiem: "Svētī tos Tavā patiesībā; Tavs Vārds ir patiesība." Gara zobens, kas ir Dieva Vārds, spiežas cauri grēcinieka sirdij un to sagraiza gabalos. Ja, atkārtojot patiesības teoriju, runātājs pats neizjūt tās svēto iespaidu savā dvēselē, tad tai arī nav nekāda spēka pār klausītājiem un to atmet kā nepatiesību. Runātājs tad ir atbildīgs par dvēseļu pazušanu. Mums jābūt drošiem, ka mūsu sludinātāji ir atgriezti cilvēki, lēnprātīgi un no sirds pazemīgi. /442/
Sludināšanas darbā jānotiek izšķirīgai pārmaiņai. Rūpīgāk jāpārbauda sludinātāju piemērotība darbam. Dievs vadīja Mozu, lai viņš iegūtu pieredzi, gādājot par savu ganāmo pulku, domājot un maigi rūpējoties par to. Būdams uzticīgs gans, viņš tika sagatavots, kad Dievs viņu sauca, uzņemties atbildību pār Viņa tautu. Līdzīgi piedzīvojumi būtu ļoti vēlami tiem, kas stājas lielajā patiesības pasludināšanas darbā. Lai vadītu dvēseles pie dzīvību dodošā Avota, tad vispirms sludinātajam pašam no tā jādzer. Viņam jāsaprot bezgalīgais upuris, kuru pienesa Dieva Dēls, lai glābtu kritušos cilvēkus; un viņa paša dvēselē jāvalda neapslāpējamam mīlestības garam. Ja Dievs no mums prasa smagu darbu, tad tas mums jādara bez kurnēšanas. Ja ceļš ir bīstams un grūts, tad Dieva plāns, lai mēs