Jaunatnes audzināšana un mācīšana ir svarīgs un svinīgs darbs. Lielais mērķis, ko vajadzētu sasniegt, ir tāda rakstura izveidošana, lai attiecīgā persona būtu spējīga pareizi pildīt šīs dzīves pienākumus un beidzot varētu ieiet nākošajā nemirstīgajā dzīvē. Mūžība atklās, kādā veidā darbs ir padarīts. Ja sludinātāji un skolotāji būtu pilnīgi izpratuši savu atbildību, tad šodien mēs pasauli redzētu savādāku. Viņi ir pārāk aprobežoti savos uzskatos un mērķos. Viņi neizprot sava darba un tā rezultātu lielo nozīmi.
Dievs nespēja vairāk darīt cilvēka labā, kā Viņš darīja, atdodams Savu mīļoto Dēlu, ne arī mazāk, tomēr nodrošināt cilvēku pestīšanu, nesamazinot dievišķa likuma godu un stāvokli. Viņš mums ir atdevis visas Debesu bagātības, jo, atdodams Savu Dēlu, Viņš mums ir atvēris Debesu zeltotos vārtus kā bezgalīgu dāvanu tiem, kas pieņem upuri un padevīgi atgriežas pie Dieva. Kristus nāca uz mūsu pasauli ar tik lielu un plašu mīlestību sirdī kā pati mūžība, piedāvādamies darīt cilvēku par visas Savas bagātības un godības mantinieku. Ar to Viņš cilvēkam atklāja Sava Tēva raksturu, rādīdams katrai cilvēcīgai būtnei, ka Dievs var būt taisns un taisnot arī to, kas savu ticību nopamatojis Jēzū.
Debesu Majestāte neizpatika pats Sev. Viss, ko vien Viņš darīja, bija domāts cilvēka glābšanai. Viņa klātbūtne bija pārmetums katra veida savtīgumam. Viņš pieņēma mūsu dabu, lai varētu ciest mūsu vietā, pienesot Savu dvēseli par grēka upuri. Viņš bija Dievs sasists un apbēdināts, lai glābtu cilvēku no soda, ko viņš bija pelnījis par Dieva likumu pārkāpšanu. Ar no krusta plūstošo gaismu Kristus gribēja visus cilvēkus vilkt pie Sevis. Viņa cilvēcīgā sirds ilgojās pēc visas cilvēces. Viņa rokas bija atvērtas visu uzņemšanai, un Viņš visus aicināja pie Sevis. Viņa dzīve virs zemes bija pastāvīga Sevis aizliegšana un darbs citu labā.
Ja cilvēks Debesīm maksā tik dārgi, ka par to atdeva Dieva Dēlu, cik rūpīgiem tad vajadzētu būt sludinātājiem, skolotājiem un vecākiem pret viņu iespaidu nodotajām dvēselēm. Darbs ar cilvēkiem ir ļoti smalks, un pie tā vajadzētu pieiet ar bijību un drebēšanu. Jaunatnes audzinātājiem vienmēr jāprot pilnīgi pār sevi valdīt. Ar nepacietību vai vēlēšanos saglabāt nepelnītu cieņu un pārākumu, izpostot iespaidu pār kādu cilvēcīgu dvēseli, pielaiž briesmīgu kļūdu, jo tādā veidā šī dvēsele var zust priekš Kristus. Netaisna rīcība var tā ievirzīt nepareizā ceļā un izkropļot jaunieša prātu, ka šo ievainojumu nekad vairs pilnībā nevarēs dziedināt. Kristus reliģijas iespaidam vajadzētu vadīt jaunatnes audzināšanu un mācīšanu. Pestītāja pašaizliegšanās priekšzīme, Viņa laipnība un lēnprātīgā mīlestība ir nopietns pārmetums sludinātāju un skolotāju nepacietībai. Šiem nesavaldīgajiem pamācītājiem Viņš jautā: "Vai tādā veidā jūs izturaties pret dvēselēm, par kurām Es atdevu Savu dzīvību? Vai jūs neprotat augstāk vērtēt bezgalīgo maksu, ko Es maksāju par viņu atpestīšanu?”
Visiem, kas saistīti ar mūsu koledžu, vajadzētu būt vīriem un sievām, kas bijīgi staigā Dieva priekšā un kuru sirdis pilda mīlestība uz Viņu. Jauniešiem, kas nonāk viņu iespaida robežās, viņu dzīvē vajadzētu redzēt pievilcīgu reliģiju. Profesoriem un skolotājiem pastāvīgi vajadzētu justies atkarīgiem no Dieva. Viņiem jāstrādā šinī pasaulē, bet gudrības un zināšanu Avots, no kura viņiem pastāvīgi jāsmeļ, atrodas augšā. Savs es nedrīkst gūt virsroku. Valdošajam jābūt Dieva
Garam. Viņiem vajadzētu pazemīgi staigāt ar Dievu un izjust savu atbildību, kas nav mazāka kā sludinātājiem. Iespaids, kādu profesori un skolotāji atstāj uz jauniešiem mūsu koledžās, izplatīsies visur, kur šie jaunieši nonāks. No šīs koledžas vajadzētu iziet svētam iespaidam, kas stātos pretī visur valdošajai tikumiskajai tumsai. Kad Dieva eņģelis man rādīja, ka jādibina institūts mūsu jaunatnes audzināšanai, tad es redzēju, ka tas varētu būt viens no vislielākajiem Dieva nozīmētajiem līdzekļiem dvēseļu glābšanai. /420/
Kas grib gūt panākumus jaunatnes audzināšanā, tiem tā jāpieņem tāda, kāda tā ir, ne tāda, kādai tai vajadzētu būt, ne arī tāda, kāda tā būs pēc audzināšanas un mācīšanas. Ar neapdāvinātiem skolniekiem būs grūtības, un viņu nezināšana jāpanes pacietīgi. Pret jūtīgiem, nervoziem studentiem
viņiem jāizturas saudzīgi un ļoti laipni, atceroties, ka kādreiz būs jāsastopas ar saviem skolniekiem Kristus soģa krēsla priekšā. Pašu nepilnības izjūtai vajadzētu vadīt audzinātājus uz maigas līdzjūtības un iecietības piekopšanu pret tiem, kas cīnās ar tādām pat grūtībām. Audzinātāji saviem skolniekiem nevar palīdzēt, ja atstāj viņu trūkumus neievērotus, bet viņiem uzticīgi jālabo nepareizības tādā veidā, lai norātais justos vēl ciešāk sais-tīts pie skolotāja sirds.
Ar savstarpējas atkarības likumiem Dievs ir savienojis jaunus un vecus. Jaunatnes audzinātājiem vajadzētu izjust nesavtīgu interesi par ganāmpulka jēriem, kam priekšzīmi Kristus ir rādījis Savā dzīvē. Pārāk maz ir redzams saudzīgs maigums un pārāk daudz stingra tiesneša nelokāmais cienīgums. Pret visiem vajadzētu izturēties pareizi un bezpartejiskā taisnīgumā, jo to prasa Kristus reliģija; tomēr vienmēr vajadzētu atcerēties, ka nelokāmībai un taisnībai ir māsa, ko sauc par žēlastību. Turēties savrup un ar skolniekiem apieties vienaldzīgi, būt nepieejamam, skarbam un kritiskam ir pretēji Kristus Garam.
Mums katram personīgi jāatver sirds Dieva mīlestībai, lai pārvarētu savtīgumu un skarbumu un ļautu Jēzum valdīt dvēselē. Jaunatnes audzinātājs darītu labi, ja atcerētos, ka ar visām savām priekšrocībām gadu ziņā, izglītībā un piedzīvojumos viņš tomēr vēl nav pilnīgs uzvarētājs; viņš pats vēl maldās un pielaiž daudz kļūdu. Kā Kristus rīkojas ar viņu, tā viņam vajadzētu censties izturēties pret viņa gādībā nodoto jaunatni, kam ir bijis mazāk priekšrocību un kas atradusies nelabvēlīgākā vide nekā viņš. Kristus visu laiku ir pacietis maldīgā cilvēka stūrgalvību un nepaklausību. Viņa mīlestība pret grēcinieku nav atdzisusi, un Viņa pūles nav mitējušās, un Viņš nav to atstājis sātana uzbrukumu varai. Viņš ar izstieptām rokām ir stāvējis blakus, /421/ lai atkal uzņemtu maldīgo, nepaklausīgo un pat atkritēju. Ar priekšrakstiem un piemēru skolotājiem vajadzētu pārstāvēt Kristus jaunatnes audzināšanas un mācīšanas darbā. Tiesas dienā viņiem tad nebūs jākaunas, sastopoties ar saviem skolniekiem un ar tās audzināšanas metodes aprakstu, ar kādu viņi strādājuši.
Atkal un atkal jaunatnes audzinātājs skolas telpās ir ienesis ēnas un tās tumsas, kas apņem viņa dvēseli. Viņš ir bijis pārguris, nervozs, vai arī traucētais barības sagremošanas process visu nokrāsojis tumšu un drūmu. Skolas telpās viņš ienāk ar saspringtiem nerviem un sakairinātību, uzbudinātu kuņģi. Liekas, ka viņam neko nevar izdarīt pa prātam. Viņš domā, ka skolnieki viņu neciena, un pats pa labi un pa kreisi izdala asu kritiku un tādus pat pārmetumus.
Varbūt viens vai vairāki kļūdās vai ir nevaldāmi; bet viņa iztēle visu pārspīlē, un viņš kļūst netaisns un rājienos bargs un griezīgs, pat cenzdamies izsmiet to, kuru uzskata par vainīgu. Šī pati netaisnība vēlāk viņam neļauj atzīt savas rīcības nepareizību. Cenšoties saglabāt sava stāvokļa cieņu, viņš pazaudē dārgu zelta iespēju atklāt Kristus Garu, ar ko varbūt varētu kādu dvēseli mantot Debesīm.
Piedzīvojušiem vīriem un sievām vajadzētu saprast, ka šis laiks ir sevišķi bīstams jaunatnei. Kārdināšanas viņiem uzbrūk no visām pusēm, un, ja ir viegli peldēt pa straumi, tad, lai turētos pretī ļaunuma plūsmai, ir vajadzīga visstiprākā piepūle. Sātans pieliek pārdomātas pūles, lai jaunatni ierautu grēkā, jo tā viņa uzvara pār cilvēku ir drošāka. Dvēseles ienaidnieku pilda briesmīgs naids pret katru cenšanos iespaidot jauniešus, lai viņi ietu pareizā virzienā. Viņš ienīst visu, kas varētu dot pareizus uzskatus par Dievu un mūsu Pestītāju, un sevišķi cīnās pret visiem tiem, kas atrodas labvēlīgos apstākļos, lai saņemtu gaismu no Debesīm. Viņš zina, ka katrs solis no viņu puses, lai nāktu ciešākā savienībā ar Dievu, dos viņiem spēku pretoties viņa viltīgajiem plāniem. Kas ir mierīgi un bezrūpīgi savos grēkos, tie droši stāv zem viņa karoga. Bet tiklīdz viņi cenšas salauzt viņa spēku, tūlīt atmostas /422/ viņa dusmas, un viņš sāk dedzīgi strādāt, lai, ja vien tas būtu iespējams, izjauktu Dieva nodomu.
Ja mūsu koledžas iespaids būtu tāds, kādam tam vajadzētu būt, tad tur izglītību saņēmusī jaunatne spētu atzīt Dievu un slavēt Viņu visos Viņa darbos. Un, attīstīdami Dieva dāvātās prāta
spējas, viņi sagatavotos iespaidīgākam kalpošanas darbam. Svētots prāts atslēgs Dieva Vārda bagātības un savāks kopā tur esošos vērtīgos dārgakmeņus, lai pasniegtu tos citu cilvēku prātiem un lai tos ierosinātu meklēt dziļās Dieva patiesības. Dieva žēlastības bagātības atzīšana pacels un izdaiļos cilvēka dvēseli, un savienībā ar Kristu tā kļūs par dievišķās dabas līdzdalībnieci un iegūs spēku pretoties sātana uzbrukumiem. Studentiem vajadzētu izskaidrot patiesību, ka zināšanas vienas pašas visa labā ienaidnieka rokās var būt spēks viņu pašu iznīcināšanai. Tā būt- ne, kas beidzot kļuva par dumpinieku, bija ļoti sapratīga un eņģeļu vidū ieņēma augstu stāvokli. Un daudzi, aizsnieguši intelektuālās attīstības
augstumus, ļaujas viņa spēka gūstniecībai. Svētotām zināšanām, kuras dod Dievs, ir pareizs raksturs, un tās pagodinās Dievu.
Skolotāju darbs mūsu koledžā būs ļoti grūts. Starp skolas apmeklētājiem būs daži, kas nav nekas cits kā tikai sātana darbinieki. Viņi neizjūt nekādu cieņu pret skolas likumiem un demoralizē visus, kas biedrojas ar viņiem. Kad skolotāji ir darījuši viņu spēkos iespējamo, lai reformētu šo šķiru, kad tie ar personīgām pūlēm, nopietniem uzaicinājumiem un Dieva lūgšanām ir centušies viņus aizsniegt, bet tie ir atraidījuši visas pūles viņu labā un turpina savu grēcīgo rīcību, tad tos nepieciešami šķirt no skolas, lai viņu ļaunais iespaids neaptraipītu citus.
Lai skolotājs spētu uzturēt pareizu disciplīnu, tomēr parādīt līdzjūtīgu mīlestību un maigumu pret dvēselēm, kas nododas viņa gādībai, tad viņam pastāvīgi jāsaņem gudrība un žēlastība no Dieva. Kārtība ir jāuztur. Tomēr tiem, /423/ kas mīl Kristus asinīm atpirktās dvēseles, vajadzētu darīt visu iespējamo, lai glābtu maldošos. Šiem nožēlojamiem grēciniekiem pārāk bieži atļauj tumsā un maldos iet pašiem savu ceļu, un tie, kam vajadzētu palīdzēt, pamet viņus vienus, lai iet bojā. Daudzi, atvaino savu nevērību pret šiem bezrūpīgajiem, stūrgalvīgajiem jauniešiem, atsaucoties uz reliģiskajām priekštiesībām Betlkrīkā. Viņi saka, ka, ja tas šiem skolniekiem neliek nožēlot savus grēkus un atgriezties, tad nekas cits arī to nespēs panākt. Iespēja apmeklēt sabatskolu un klausīties svētrunas, kuras atskan no paaugstinājuma, tiešām ir dārgas priekštiesības, tomēr viss tas var paiet garām neievērots, turpretī ja viens patiesi ieinteresēts cilvēks līdzjūtībā un mīlestībā tuvotos šīm dvēselēm, tad viņam arī varbūt izdotos tās aizsniegt. Es redzēju, ka šādos gadījumos, kurus uzskata par ļoti grūtiem un citiem, gudri turpinātām personīgām pūlēm būs noteicošs iespaids. Visiem var nebūt tik cietas sirdis, kādas viņi parāda. Mūsu ļaudīm Betlkrīkā vajadzētu izjust dziļu ieinteresētību pret jauniešiem, kurus Dieva aizgādība nolikusi viņu iespaida robežās. Mēs esam redzējuši, ka daudzu jauniešu glābšanā, kas atnākuši uz mūsu koledžu, ir padarīts labs darbs, bet vēl daudz vairāk var paveikt ar personīgām pūlēm.