Mūsu brāļiem un māsām citās vietās vajadzētu saprast, ka vigu pienākums ir atbalstīt institūtu, kas izveidots saskaņā ar Dieva pavēli. Daži studenti atgriežas mājās kurnēdami un sūdzēdamies, un viņu vecāki un draudzes locekļi ar vērīgām acīm uzklausa pārspīlētos, vienpusīgos apgalvojumus. Viņi darītu labi, ja ņemtu vērā, ka katrai lietai ir divas puses; tomēr tā vietā vigi atļauj šīm sagrozītajām ziņām uzcelt barjeru starp sevi un koledžu. Tad viņi sāk izteikt bailes, šaubas un ļaunas aizdomas par veidu, kādā koledžas darbu vada. Šāds iespaids izdara lielu ļaunumu. Neapmierinātības vārdi izplatās līdzīgi lipīgai slimībai, un uz cilvēku prātu atstātais iespaids grūti izdzēšams. Ar katru atkārtojumu viss stāstījums paplašinās, līdz ir pieņēmis milzīgus apmērus, lai gan lietas izmeklēšana atklātu patiesību, ka nekādu kļūdu nav pielaiduši ne skolotāji, ne profesori. Viņi vienkārši darījuši savu pienākumu, uzturēdami spēkā skolas likumus, kuri katrā ziņā jāievēro, vai arī skola demoralizēsies.
Vecāki ne vienmēr rīkojas gudri. Daudzi ir ļoti uzstājīgi un prasoši, gribēdami, lai citi piekrīt viņu domām, un, ja to neizdodas panākt, kļūst nepacietīgi un uzpūtīgi. Bet ja no viņu pašu bērniem prasa ievērot skolas likumus un noteikumus un tie uztraucas par nepieciešamajiem ierobežojumiem, tad pārāk bieži vecāki, kas teicas mīlam un bīstamies Dievu, pievienojas bērniem, lai gan viņiem tos vajadzētu norāt un izlabot pielaistās kļūdas. Šāda rīcība bieži kļūst par pagrieziena punktu viņu bērnu rakstura veidojumā. Likumi un kārtība sabrūk un disciplīnu min kājām. Bērni sāk nicināt ierobežojumus un atļaujas nievājoši izteikties par institūtu Betlkrīkā. Ja vecāki tikai gribētu visu pārdomāt, tad viņi ieraudzītu savas rīcības ļaunos rezultātus. Tas tiešām būtu sevišķs brīnums, ja skolā ar četriem simtiem studentu, kurus vada vīri un sievas, kas visi padoti cilvēcīgām vājībām, katrs spertais solis būtu tik pilnīgs, tik pareizs, ka to nebūtu iespējams kritizēt. /429/
Ja vecāki nostātos skolotāju vietā un saskatītu, cik grūti reizēm nākas vadīt un ievērot disciplīnu skolā, kurā mācās simtiem studentu ar dažādiem uzskatiem un prāta attīstību, tad, pārdomājot visu, viņi varbūt uz šīm lietām skatītos savādāk. Viņiem vajadzētu ņemt vērā, ka daži bērni mājās nekad nav baudījuši stingru audzināšanu. Vienmēr lutinātiem un nekad neradinātiem pie paklausības, viņiem ļoti lielā mērā nāktu par labu, ja tos šķirtu no negudrajiem vecākiem un pakļautu stingrai kārtībai un mācībām līdzīgi kareivjiem armijā. Ja kaut ko nedarīs šo bērnu labā, ko neuzticīgie vecāki nevērīgi atstājuši tik bēdīgā stāvoklī, tad Jēzus viņus nekad nevarēs pieņemt. Ja kāds pārvaldošs spēks nenāks pār viņiem, tad viņi būs nederīgi šai dzīvei, un viņiem arī nebūs nekādas daļas nākošajā dzīvē.
Debesīs valda pilnīga kārtība, pilnīga paklausība, pilnīgs miers un saskaņa. Kas necieš kārtību vai disciplīnu šinī dzīvē, tie necienīs arī kārtību, ko ievēro Debesīs. Viņus nekad
neielaidīs Debesīs, jo visi, kas būs cienīgi tur ieiet, mīlēs kārtību un cienīs disciplīnu. Šinī dzīvē veidotais raksturs izšķirs nākotnes likteni. Kad Kristus nāks, Viņš vairs neizmainīs neviena cilvēka dabu. Dārgais pārbaudes laiks dots, lai to izlietotu, mazgājot savas rakstura drēbes un balinot tās Jēra asinīs. Lai atbrīvotos no grēka traipiem, ir vajadzīgs visa dzīves laika darbs. Katru dienu no jauna sevi jāierobežo un jāaizliedz. Katru dienu jāizcīna jaunas cīņas un jāgūst jaunas uzvaras. Katru dienu dvēselei vajadzētu nopietnās lūgšanās saukt uz Dievu pēc varenām krusta uzvarām. Vecākiem no savas puses nevajadzētu atstāt novārtā nevienu pienākumu, kas varētu nākt par labu viņu bērniem. Viņus vajadzētu tā audzināt un mācīt, lai
viņi būtu par svētību sabiedrībai šeit un pēc tam pļautu mūžīgās dzīvības atalgojumu.