Pēdējā parādīšanā, kuru es redzēju Betlkrīkā, mūsu vispārējās telts sanāksmes laikā, man rādīja mums draudošās briesmas kļūt par ļaudīm, kas labprātīgāk līdzinās pasaulei nekā Kristum. Tagad mēs atrodamies tieši uz mūžīgās valsts robežām; bet dvēseļu ienaidnieka mērķis ir ierosināt domāt, ka laika noslēgums vēl tālu. Katrā iespējamā veidā sātans uzbruks tiem, kas sevi atzīst par baušļu turētājiem, Dieva ļaudīm, kas gaida uz mūsu Pestītāja otro atnākšanu debess padebešos ar spēku un lielu godību. Viņš daudzus, cik vien tas iespējams, vadīs domāt, ka ļaunā diena vilcinās, lai viņi kļūtu garā līdzīgi pasaulei, atdarinot tās ieradumus. Es jutos ļoti satraukta, redzot, ka pasaules gars valda daudzu cilvēku prātā un sirdī, kas ar vārdiem sevi stipri apliecina par patiesības piekritējiem. Viņi ir savtīgi un sevi lutina, bet patiesu godīgumu un īstu dievbijību nepiekopj.
Dieva eņģelis norādīja uz tiem, kas sevi apliecina par patiesības piekritējiem, un svinīgā balsī atkārtoja šos vārdus: "Sargieties, ka jūsu sirds nekļūst apgrūtināta ar lieku ēšanu un dzeršanu un zūdīšanos pēc uztura (ar šīs dzīves rūpēm - pēc angļu tulk.) un ka šī diena piepeši jums neuzbrūk. Jo tā nāks kā slazda valgs pār visiem, kas dzīvo pa visu zemes virsu. Tāpēc esiet modrīgi vienmēr un lūdziet, lai varat būt cienīgi šim visam izbēgt, kas notiks, un pastāvēt Cilvēka Dēla priekšā.”
Ņemot vērā laika īsumu, mums kā tautai vajadzētu būt modrai un lūgt un nekādā gadījumā nepieļaut, ka tiekam novērsti no svinīgā sagatavošanās darba lielajiem mūsu priekšā stāvošajiem notikumiem. Tāpēc ka laiks šķietami paildzināts, daudzi tapuši bezrūpīgi un vienaldzīgi pret saviem vārdiem un darbiem. Viņi neizprot tiem draudošās briesmas un neredz un nesaprot Dieva žēlastību viņu pārbaudes laika pagarināšanā, lai viņiem būtu laiks veidot raksturu nākošajai nemirstīgajai dzīvei. Katram acumirklim ir milzīga vērtība. Laiks viņiem ir dāvāts, ne lai mācītos, kā sev sagādāt /307/ ērtības un kļūt par šīs zemes iedzīvotāju, bet gan lai to izlietotu sava rakstura trūkumu pārvarēšanai un ar priekšzīmi un personīgām pūlēm palīdzētu citiem ieraudzīt svētuma skaistumu. Dievam virs zemes ir ļaudis, kas ticībā un svētā cerībā seko noteiktajiem pravietojumu piepildījumiem un, paklausot patiesībai, cenšas skaidrot savu dvēseli, lai, Kristum parādoties, viņus neatrastu bez kāzu
drēbēm.
Daudzi, kas sevi sauc par adventistiem, ir bijuši laika pareģotāji. Kristus nākšanai ir likts viens termiņš pēc otra; bet rezultātā atkārtotas tikai kļūdas. Ir pateikts, ka noteiktais mūsu Kunga atnākšanas laiks atrodas ārpus mirstīgā cilvēka redzesloka. Pat eņģeļi, kuri kalpo tiem, kas būs pestīšanas mantinieki, nezina ne dienu, ne stundu. "Bet par to dienu un stundu nezina neviens cilvēks, ne Debesu eņģeļi, kā vien Mans Tēvs." Tāpēc atkārtoti noteiktie laiki ir pagājuši, pasaulē vēl vairāk nostiprinājusies neticība tuvajai Kristus atnākšanai. Ar riebumu skatās uz laika noteicēju kļūdām; un tāpēc, ka daudzi ir atļāvušies tā pievilties, citi nogriezās no Dieva Vārda pierādītās patiesības, ka visu lietu gals ir tuvu.
Kas tik pārdroši sludina noteiktu laiku, tie ar savu rīcību iepriecina dvēseļu ienaidnieku; viņi vairāk sekmē neticību nekā kristietību. Viņi ņem Rakstus, tos nepareizi iztulkojot, norāda uz pierādījumu ķēdi, kas it kā atbalsta viņu nostāju. Bet pielaistās kļūdas rāda, ka viņi ir viltus pravieši, ka inspirēto Vārdu viņi neiztulko pareizi. Dieva Vārds ir patiesība; tikai cilvēks ir sagrozījis tā nozīmi. Šie maldi ir apkaunojuši Dieva patiesību. Adventistus izsmej visu citu konfesiju sludinātāji. Tomēr Dieva kalpi nedrīkst palikt mierīgi un klusi. Visapkārt mums ātri piepildās pravietotās zīmes. Tam vajadzētu pamodināt katru patiesu Kristus sekotāju uz rosīgu darbošanos.
Kas domā, ka jāsludina noteikts laiks, lai tā iespaidotu ļaudis, tie strādā, stāvot uz nepareiziem pamatiem. Var satraukt cilvēku jūtas un atmodināt bailes; bet šie cilvēki /308/ savā rīcībā nevadīsies no pamatlikumiem. Tiek radīts satraukums; tomēr, laikam paejot, kā tas atkārtoti ir noticis, tie, kas uz laiku sakustējās iekrīt atpakaļ aukstumā, tumsā un grēkā, un bez kāda liela uzbudinājuma viņu sirdsapziņu gandrīz vairs nav iespējams pamodināt.
Noasa dienās vecās pasaules iedzīvotāji ar nicināšanu smējās par taisnības sludinātāja, kā viņi teica, māņticīgajām bailēm un nojautām. Viņu apsūdzēja par sapņotāju, fanātiķi un panikas cēlāju. "Itin kā bija Noasa dienās, arī tagad ļaudis atmetis svinīgo brīdinājuma vēsti mūsu dienām. Viņi atsauksies uz tiem viltus mācītājiem, kas jau iepriekš sludinājuši notikumus un noteikuši laikus, un sacīs, ka viņi nevar ticēt mūsu brīdinājumiem, tāpat kā šiem iepriekšē-jiem vīriem. Tāda šodien ir pasaules nostāja. Plaši ir izplatījusies neticība un par Kristus nākšanas sludināšanu smejas un zobojas. Tāpēc vēl vairāk no svara, lai tie, kas tic tagadējai patiesībai, savu ticību paradītu darbos. Patiesībai, kurai viņi sakās ticam, vajadzētu svētot viņus pašus; jo viņi ir dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi.
Noass sludināja sava laika cilvēkiem, ka Dievs viņiem dos simts divdesmit gadus, kad varēs nožēlot grēkus, atgriezties no tiem un atrast patvērumu šķirstā. Cilvēki tomēr atraidīja laipno uzaicinājumu. Viņiem deva pilnīgi pietiekošu laiku, lai novērstos no saviem grēkiem, uzvarētu sliktos ieradumus un attīstītu taisnu, godīgu raksturu. Bet tieksmes uz grēku, kaut arī sākumā pie daudziem vājas, atkārtoti apmierinātas, nostiprinājās un ātri dzina viņus uz nenovēršamu bojāeju. Dieva žēlastības pilnos brīdinājumus viņi atmeta ar vīpsnāšanu, izsmieklu un zobošanos, tāpēc viņus atstāja tumsā, lai viņi turpinātu iet pa to ceļu, kuru viņu grēcīgās sirdis bija izvēlējušās. Viņu neticība tomēr neaizkavēja iepriekš paziņotos notikumus. Tie nāca; un lielas bija dusmas, ko varēja skatīt vispārējā bojāeja.
Sekojošiem Kristus vārdiem vajadzētu iespiesties visu to sirdis, kas tic tagadējai patiesībai: "Bet sargieties, /309/ ka jūsu sirds nekļūst apgrūtināta ar lieku ēšanu un dzeršanu un ar zūdīšanos pēc uztura (ar šīs dzīves rūpēm - pēc angļu tulk.) un ka šī diena piepeši jums neuzbrūk." Kristus pats rāda mums draudošās briesmas. Viņš zināja, ar kādām briesmām mums būs jāsastopas šais pēdējās dienās, un vēlējās, lai mēs sagatavotos. "Itin kā bija Noasa dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās." Viņi ēda un dzēra, dēstīja un cēla ēkas, precējās un devās laulībā un neko neņēma vērā līdz tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā, bet viņus aizskaloja plūdi. Dieva diena līdzīgā veidā atradīs cilvēkus, iegrimušus pasaulīgajos darījumos un priekos, dažādos mielastos un rīšanā, nodevušos samaitātām tieksmēm un nepareizai ēst kārei, lietojot spirta dzērienus un tabakas narkotiku, kas cilvēkus aptraipa. Tāds jau ir mūsu pasaules stāvoklis, un savu iegribu apmierināšana atrodama pat starp Dievu atzīstošiem ļaudīm, no kuriem daži seko pasaules ieradumiem un ir līdzdalībnieki tās grēkos. Juristi, mehāniķi, lauksaimnieki, tirgotāji un pat sludinātāji no paaugstinājuma kliedz: "Miers un drošība," kad viņiem neizbēgami tuvojas bojāeja.
Ticība tuvajai Cilvēka Dēla atnākšanai debess padebešos patiesu kristieti nedarīs nolaidīgu un
bezrūpīgu dzīves ikdienas pienākumos. Gaidošie cilvēki, kas raugās uz Kristus drīzo atnākšanu, nebūs kūtri savos darbos, bet gan čakli. Viņu darbs nebūs paviršs un negodīgs, bet gan rūpīgs, precīzs un pilnīgs. Kas sev glaimo, ka bezrūpība nevērība pret šīs dzīves uzdevumiem pierāda viņu garīgumu un viņu atšķir no pasaules, tie sevi ļoti piekrāps. Laicīgā dzīve pārbauda viņu patiesīgumu, uzticīgumu un godīgumu. Ja viņi ir uzticīgi vismazākajā lietā, tad viņi būs uzticīgi arī lielās lietas.
Es redzēju, ka šai ziņā daudzi neizturēs pārbaudi. Savu patieso raksturu viņi attīsta laicīgās dzīves uzdevumu veikšanā. Attiecībās pret saviem līdzcilvēkiem viņi atklāj neuzticību, viltību un negodīgumu. Viņi neņem vērā, ka nākošās, mūžīgās dzīves satveršana atkarīga no tā, kā /310/ viņi pilda šīs dzīves pienākumus, un ka taisna, godīga rakstura veidošanai nepieciešama visnoteiktākā skaidrība. Mūsu rindās viscaur redzams negodīgums, un tas ir
daudzu patiesībai ticīgo remdenības iemesls. Viņi nav vienoti ar Kristu un pieviļ paši savas dvēseles. Man sāpīgi jums atklāt, ka pat Sabata turētāju vidū valda satraucošs godīguma trūkums.
Man norādīja uz Kristus Kalna svētrunu. Šeit mums dota Lielā Skolotāja pavēle: "Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo šī ir bauslība un pravieši." Šī Kristus pavēle ir sevišķi svarīga, un tai vajadzētu noteikti paklausīt. Tā ir kā zelta āboli sudraba traukā. Cik daudz ir to, kas savā dzīvē seko šim Kristus pavēlētajam pamatlikumam un izturas pret otru tieši tā, kā viņš vēlētos, lai līdzīgos apstākļos izturētos pret viņu? Lasītāj, lūdzu, atbildi!
Godīgs vīrs Kristus vērtējumā ir tas, kas parāda nelokāmu taisnīgumu. Maldinoši atsvari un nepareizi svari, kāda veida pasaulē daudzi cenšas pavairot savu bagātību, Dieva acis ir negantība. Tomēr daudzi, kas sevi sauc par Dieva baušļu turētajiem, tirgojas ar nepareiziem atsvariem un nepareiziem svariem. Ja kāds cilvēks tiešām ir vienots ar Dievu un patiesi tur Viņa likumus, tad viņa dzīve atklās šo patiesību; jo visa viņa rīcība būs saskaņā ar Kristus mācī-bām. Savu godu viņš nepārdos ieguvuma dēļ. Viņa dzīvi vadošie pamatlikumi ir celti uz droša pamata, un visa viņa rīcība un darbi laicīgajā dzīvē ir šo pamatlikumu noraksts.
Stingrs godīgums un taisnīgums mirdz kā zelts pasaules sārņu un atkritumu vidū. Krāpšanu, nepatiesību un negodīgumu var iztulkot labvēlīgi un apslēpt cilvēka acīm, bet ne Dieva acīm. Dieva eņģeļi, kas vēro rakstura attīstību un sver morālo vērtību, pieraksta Debesu grāmatās šos mazos darījumus, kas atklāj raksturu. Ja kāds strādnieks ikdienas dzīves aicinājumos ir negodīgs un paviršs darbā, tad /311/ pasaules spriedums nebūs nepareizs, jo tā viņa reliģiskās nostājas augstumu vērtēs pēc viņa rīcības parastajā darbā.