Mums uzticēta liela un svinīga patiesība, par kuru mēs esam atbildīgi. Pārāk bieži šo patiesību pasludina aukstas teorijas veidā. Izskan viena svētruna pēc otras par dažādām teorētiskām mācībām uz ļaudīm, kas nāk un iet un starp kuriem ir daži, kam nebūs vairs citas tik labas izdevības tikt pārliecinātiem un atgriezties pie Kristus. Ar rūpīgi izstrādātām uzrunām, kas izceļ paša es, bet nepaaugstina /314/ Kristu, pazaudē daudz zelta izdevības. Patiesības teorija bez dzīvas dievbijības nevar atbrīvot dvēseli no tumsas, kas to ietin.
Visvērtīgākajiem patiesības dārgakmeņiem, ietērpjot tos gudros vārdos, bieži atņem spēku, jo tajos nav Dieva Gara klātbūtnes. Kristus ar patiesību iepazīstināja skaidri un vienkārši; un Viņš aizsniedz ne tikai augstāk stāvošos, bet arī visvienkāršākos cilvēkus virs zemes. Sludinātājs, kas ir Dieva sūtnis un Kristus pārstāvis virs zemes, kas pats pazemojas, lai paaugstinātu Dievu, tam arī piemitīs patiesas daiļrunības īpašības. īsta dievbijība, cieša savienība ar Dievu un ikdienišķi dzīvi piedzīvojumi Kristus atzīšanā darīs daiļrunīgu pat stostīgu mēli.
Sirds man noskuma, redzot, jauno draudžu trūkumus, redzot un izprotot viņu lielās vajadzības pēc dzīvas dievbijības un patiesiem reliģiskiem piedzīvojumiem. Es zinu, ka tie, kas šīm draudzēm nes patiesības vēsti, pareizi nenorāda tām uz visu, kas svarīgs saskanīga rakstura pilnveidošanai Kristū Jēzū. Šos jautājumus patiesības mācītāji pārāk ilgi ir atstājuši novārtā. Runājot par evaņģēliju, Pāvils saka: "Tam es esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to jūsu dēļ ir novēlējis, lai Dieva Vardu pilnīgi
pasludinu; noslēpums, kas ir bijis paslēpts no mūžīgiem laikiem un no dzimumu dzimumiem, bet tagad skaidri ir paradīts Viņa svētajiem; tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām (griez vērību uz noslēpuma iz-skaidrojumu); tas ir Kristus jūsos, godības cerība; to mēs pasludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu Kristū Jēzū; tāpēc es arī darbojos, cīnīdamies atbilstoši spēkam, kas manī vareni strādā.”
Šajos vārdos Kristus kalpiem skaidri norādīts viņu darbs, viņu tiesības un Dieva žēlastības spēks viņos. Nesen Dievam patika man atklāt, ka daudzos cilvēkos, kas sevi sauc par Kristus pārstāvjiem, valda liels trūkums. īsi sakot, ja viņi ir nepilnīgi ticībā un dzīvas dievbijības izpratnē, tad viņi ne tikai piekrāpj paši savas dvēseles, bet nespēj arī pareizi veikt darbu, kas vajadzīgs katra /315/
cilvēka pilnveidošanai Kristū. Daudziem, kurus viņi ievada patiesībā, nav patiesas dievbijības. Viņi var būt piesavinājušies patiesības teoriju, tomēr viņi nav pilnīgi atgriezti. Viņu sirds ir miesīga; viņi nedzīvo un nepaliek Kristū, un Kristus nepaliek viņos. Sludinātāja pienākums ir
izskaidrot patiesības teoriju, tomēr ar šo darbu vien nepietiek. Viņam vajadzētu sacīt līdz ar Pāvilu: "Tāpēc es arī darbojos, cīnīdamies atbilstoši spēkam, kas manī vareni strādā.”
Ja pastāvēs dzīva savienība ar Virsganu, tad apakšgans varēs pareizi pārstāvēt Kristu un tiešām būs gaisma pasaulei. Ir ļoti svarīgi izprast visus mūsu ticības punktus, bet vēl vairāk vajadzīgs, lai patiesība, ar kuru sludinātājs vēlas apgaismot savu klausītāju sirdsapziņu, būtu svētojusi viņu pašu. Sapulču sērijā nevajadzētu būt nevienai svētrunai, kas sastāvētu tikai no teorētiskās vielas, kā arī nevajadzētu teikt nevienu garu, nogurdinošu lūgšanu. Tādas lūgšanas Dievs neuzklausa. Es esmu dzirdējusi daudzas garlaicīgas, svētrunām līdzīgas lūgšanas, teiktas nevietā un veltīgi. Ar uz pusi mazāk vārdiem, kas upurēti dedzīgi un ticībā, lūdzējs būtu varējis mīkstināt klausītāju sirdis; bet tai vietā es viņus esmu redzējusi pavisam nepacietīgus, it kā ilgojoties, lai katrs nākošais lūgšanas vārds būtu pēdējais. Ja sludinātājs savā istabiņa būtu cīnījies ar Dievu, līdz sajutis, ka viņa ticība var satvert mūžīgo apsolījumu: "Lūdziet un jūs saņemsiet", tad viņš tūlīt teiktu konkrēti, ticībā neatlaidīgi lūdzot to, kas viņam vajadzīgs.
Mums vajadzīga atgrieztu sludinātāju saime; citādi viņu darba rezultātā izveidotās draudzes nespēs pastāvēt vienas pašas, jo tām nebūs sakņu. Uzticīgs Kristus kalps uzņemsies šo nastu. Viņš neslāps pēc popularitātes, Kristīgam sludinātājam nekad nevajadzētu kāpt uz katedras, pirms viņš savā kabinetā nav meklējis Dievu un cieši savienojies ar Viņu. Viņš pazemībā var pacelt savu izslāpušo dvēseli pretī Dievam un saņemt žēlastības rasas atspirdzinājumu, pirms viņam jārunā uz ļaudīm. Ar Svētā Gara svaidījumu, /316/ kas viņam liks izjust nastu par dvēselēm, viņš neatlaidīs sapulcējušos, neparādot viņiem uz Jēzu Kristu, grēcinieku vienīgo Patvērumu, un neizsakot viņiem nopietnu lūgumu un aicinājumu, kas atradīs ceļu pie viņu sirds. Viņš sajutīs, ka pirms lielās Dieva dienas var šos klausītājus vairs nesastapt.
Kungs, Kas viņu izredzējis, Kas pazīst visu cilvēku sirdis, vadīs viņa mēli, lai viņš varētu izteikt vajadzīgos vārdus īstajā laikā un ar spēku. Un tie, kas tiešām pārliecināti par grēku un kurus pievelk un saista Ceļš, Patiesība un Dzīvība, atradīs pietiekoši daudz, ko darīt bez sludinātāja spēju slavēšanas un izcelšanas, augstāk par jebkuru cilvēcīgo darba rīku pagodinās Kristu un Viņa mīlestību. Cilvēks paliks neievērots, jo paaugstināts ir Kristus, un Viņš aizņem visas domas. Daudzi ir atgriezti pie sludinātāja, kas pats nav patiesi atgriezts pie Kristus. Mēs brīnāmies par sastingumu, kas noslāpējis garīgo iejūtīgumu. Trūkst dzīvības spēka. Upurē nedzīvas lūgšanas un pienes liecības, kas nestiprina klausītājus un nepieskaras viņu sirdīm. Katram Kristus kalpam pienākas meklēt šo parādību iemeslu.
Pāvils raksta brāļiem Kolosā: "Tā jūs esat arī mācījušies no Epafras, mūsu mīļā darba biedra, kas ir uzticīgs Kristus kalps priekš jums, kas mums arī stāstījis jūsu mīlestību Garā. (Ne nesvētu sludinātāja uzstāšanos, viņa spēju vai daiļrunības mīlestību, bet mīlestību, kas dzimusi no Dieva Gara, kuru savos vārdos un rakstos pārstāvējis Viņa kalps.) Tāpēc arī mēs no tās dienas, kad to esam dzirdējuši, nemitējamies par jums Dievu lūgt un piesaukt, lai jūs topat piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu visā gudrībā un garīgā saprašanā, lai jūs cienīgi staigājat Kungam par patikšanu, visādos labos darbos augļus nesdami un pieaugdami Dieva atzīšanā; ar visādu spēku spēcīgi būdami pēc Viņa godības varas visā pacietībā un lēnprātībā ar līksmību; pateikdami Tēvam, Kas mūs ir darījis derīgus līdz ar svētiem mantību dabūt gaismā." /317/
Sludinātājiem, kas mācot patiesību, strādā dažādās pilsētās, nevajadzētu justies apmierinātiem un arī uzskatīt savu darbu par pabeigtu, kamēr tie, kas pieņēmuši patiesības teoriju, nav visā īstenībā izjutuši tās svētojošo spēku un nav patiesi atgriezti pie Dieva. Dievam labāk patiktu, ja viņu darba rezultātā būtu seši patiesi pie patiesības atgriezti cilvēki nekā sešdesmit, kas ticību apliecina vārdos, tomēr nav pilnībā atgriezti. Šiem sludinātājiem mazāk laika vajadzētu veltīt svētrunu noturēšanai, bet daļu sava spēka vajadzētu rezervēt ieinteresēto dvēseļu apmeklēšanai un kopīgām lūgšanām, sniedzot tām dievišķas pamācības, kuru mērķis "ikvienu cilvēku nostādīt pilnīgi Kristū Jēzū".
Dieva mīlestībai jāvalda patiesības sludinātāja sirdī, Viņa sirdī jāmājo tai dziļajai un sirsnīgajai mīlestībai, kāda bija Kristum; tad tā plūdīs uz citiem. Sludinātājiem vajadzētu mācīt, ka katru dienu jāpraktizē pašuzupurēšanās; ka jāatstāj daudz no tā, kas līdz šim kopts un iemīļots, ka jāpilda daudzi pienākumi, lai arī cik nepatīkami tie rādītos. Darba intereses, sabiedriskā popularitāte, ērtības, gods, slava, īsi sakot, viss jāpakļauj pārākajām, vienmēr augstāk stāvošajām Kristus prasībām. Sludinātāji, kas nav vīri ar dzīvu dievbijību, kas izraisa interesi ļaudīs, bet pilnīgi savu darbu nepadara, atstāj aiz sevis sevišķi grūtu darba lauku, kurā jāiet citiem un jānobeidz viņu nepabeigtais darbs. Šie vīri tiks pārbaudīti; un ja viņi savu darbu
nedarīs uzticīgāk, tad pēc vēl tālākiem pārbaudījumiem viņi tiks atmesti kā veltīgi zemes aizņēmēji, kā neuzticīgi sargi.
Dievs nevēlas, ka par mācītājiem iziet ļaudis, kas nav čakli mācījušies un kas negrib turpināt mācīšanos, lai katru tagadējās patiesības punktu varētu izskaidrot saprotami un cilvēkiem pieņemami. Līdz ar teorētiskajām atziņām viņiem pastāvīgi vajadzētu apgūt aizvien pilnīgāku Jēzus Kristus atzīšanu. Priekšraksti un studijas ir nepieciešami, /318/ bet tos vajadzētu apvienot ar nopietnām lūgšanām, lai varētu palikt uzticīgs, neceļot uz pamata koku, sienu vai salmus, ko aprīs pēdējās dienas uguns. Lūgšanām un mācībām vajadzētu iet roku rokā. Ja kādu sludinātāju slavē un tam aplaudē, tad tas vēl nepierāda, ka viņš runājis Gara iespaidā.
Pārāk bieži gadās, ka jaunatgrieztie, ja to neuzmana, vairāk pieķeras savam sludinātājam nekā savam Pestītājam. Viņi domā, ka no sludinātāja darba viņi guvuši lielu labumu. Viņi pieņem, ka sludinātājam piemīt visjaukākās īpašības un viscēlākās spējas un ka neviens cits nav spējīgs strādāt tik labi kā viņš; tāpēc viņi cilvēkam un viņa darbam piešķir nepienācīgi lielu nozīmi. Šāda uzticība viņus noskaņo dievināt cilvēku un vairāk raudzīties uz viņu nekā uz Dievu. Tā rīkojoties, viņi nepatīk Dievam un arī nepieaug dievišķajā žēlastībā un jaukumā. Viņi nodara lielu ļaunumu sludinātājam, sevišķi, ja viņš ir jauns un vēl veidojas par daudz apsološu evaņģēlija darbinieku.
Šie sludinātāji, ja viņi ir īsti Dieva vīri, saņem savus vārdus no Dieva. Viņu uzrunas veids var būt kļūdains un stipri labojams, tomēr, ja Dievs caur viņiem runā inspirētus vārdus, tad tas nav cilvēka spēks, bet Dieva. Gods un sirsnīga pieķeršanās pienākas Devējam, bet sludinātāju vajadzētu cienīt, mīlēt un vērtēt tāpēc, ka viņš ir Dieva kalps, nesdams grēciniekiem žēlastības vēsti. Dieva Dēlu bieži vien aptumšo cilvēks, nostādamies starp Viņu un ļaudīm. Cilvēku slavē, mīl un izceļ, bet Jēzu ļaudis tik tikko uz bridi ierauga, lai gan dārgie gaismas stari, kurus at-staro sludinātājs, nāk no Jēzus un tiem vajadzētu aizēnot visu apkārtesošo.
Kristus kalps, kuru piepilda Kunga Gars un mīlestība, strādās tā, lai vispilnīgākajā un skaidrākajā veidā atklātos Dieva un Viņa Dēla raksturs. Viņi centīsies, lai viņu klausītāji pareizi izprastu Dieva raksturu, lai virs zemes atzītu Dieva godību un Viņa slavu. Cilvēks nav atgriezts, pirms viņa sirdī nav dzimusi vēlēšanās darīt zināmu citiem, kādu dārgu draugu viņš ir atradis Jēzū; glābjošā, /319/ svētījošā patiesība nav noslēpjama viņa sirdī. Dvēseli apgaismojošais Kristus Gars ir attēlots ar gaismu, kas aizdzen visu tumsību, tas ir salīdzināts ar sāli tā konservējošo īpašību dēļ un ar raugu, kura pārveidojošais spēks iedarbojas neredzami.