Kad divu dēlu māte lūdza viņas dēliem parādīt sevišķu labvēlību, ka tie Viņa valstībā sēdētu viens pie Viņa labās rokas un otrs pie kreisās, tad Jēzus viņiem izskaidroja, ka gods un slava Viņa valstībā ir pilnīgi pretēji šīs pasaules godam un slavai. Kas grib būt liels, tas lai ir kalps, tā kā Dieva Dēls bija cilvēku bērnu Sulainie un Kalps.
Mūsu Pestītājs Savus mācekļus mācīja nerūpēties par stāvokli un vārdu. "Jūs netapsiet saukti rabi, ... un neliecieties saukties par mācītājiem. ... Bet lielākais no jums lai ir jūsu kalps; un, kas pats paaugstināsies, tas taps pazemots." Rakstu mācītājam Jēzus citēja Sīnaja kalnā doto svēto likumu kodeksu: "Dievu, savu Kungu, mīli no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava spēka, un no visa sava prāta, un savu tuvāko kā sevi pašu." Viņš viņam sacīja, ka, tā dzīvojot, viņš ieies dzīvībā.
"Savu tuvāko kā sevi pašu." Radās jautājums: "Kas tad ir mans tuvākais?" Jēzus atbilde ir ietverta līdzībā par žēlsirdīgo samarieti, kura mums māca, ka katra cilvēcīga būtne, kurai vajadzīga mūsu līdzjūtība un mūsu laipnie pakalpojumi, ir mūsu tuvākais. Visu šķiru cietēji un nabadzīgie ir mūsu
tuvākie; un, uzzinot par viņu vajadzībām, /227/ mūsu pienākums ir tās atvieglot, cik tālu vien iespējams. Šajā līdzībā ir izcelts pamatlikums, kuru Kristus sekotājiem būtu vēlams pieņemt. Vispirms atbildi uz trūkumcietēju laicīgajām vajadzībām, atvieglo viņu trūkumu un ciešanas, un tad būs atvērtas pieejas pie sirds, kurā jūs varētu sēt tikumības un reliģijas labo sēklu.
Lai būtu laimīgi, tad mums jācenšas iegūt Kristum līdzīgu raksturu. Viena no Kristus raksturīgākajām īpašībām bija pašaizliegšanās un labdarība. Viņš nenāca, lai meklētu Savu labumu. Viņš gāja apkārt, labu darīdams, un tas bija Viņa ēdiens un dzēriens. Sekojot Viņa priekšzīmei, mēs varam dzīvot svētā vienībā ar Viņu; un, ik dienas atdarinot Viņa raksturu un sekojot Viņa priekšzīmei, mēs būsim par svētību pasaulei, jutīsimies apmierināti un beidzot sev nodrošināsim mūžīgu atalgojumu.