1875.gada 3. janvārī man rādīja, ka tiem, kas dzīvo Kalifornijā un apliecina ticību patiesībai ir darāms liels darbs, pirms Dievs var strādāt ar viņiem. Daudzi sev glaimo, ka Dieva priekšā viņi stāv pareizi, lai gan patiesības pamatlikumi neatrodas viņu sirdī. Šie cilvēki var kļūt darba spējīgi tikai tad, ja viņi čakli, neatlaidīgi un nopietni ievēros Uzticīgā Liecinieka padomus. Viņi ir auksti, formāli, atkrituši. Uzticīgais Liecinieks viņus uzrunā: "Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts! Kad tu nu esi remdens, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Jo tu saki: es esmu bagāts un pārpārēm bagāts, un man nekā nevajag, un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, un nabags, un
akls, un kails. Es tev dodu padomu, ka tev no Manis jāpērk zelts, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, - un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts un tavas kailības kauns /228/ nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, ka tu vari redzēt. Ko Es mīlu, to Es pārmācu, tad nu iekarsies un atgriezies.”
Br. G, Dievam ir prasības pret tevi, uz kurām tu neatsaucies. Tavs garīgais stiprums un pieaugšana žēlastībā būs proporcionāli mīlestības un labdarības darbiem, kurus tu priecīgi darīsi priekš sava Pestītāja, Kas netaupīja neko, pat ne Savu dzīvību, lai varētu tevi glābt. Tu zini apustuļa pavēli: "Nesiet cits cita nastas, un tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību. Ar ticības apliecināšanu Dieva baušļiem vien nepietiek; tev jābūt darba darītājam. Bet tu esi Viņa bauslības pārkāpējs. Tu nemīli Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli, spēku un prātu, un tu arī nepaklausi sešiem pēdējiem baušļiem un nemīli savu tuvāko kā sevi. Tu pats sevi mīli vairāk kā Dievu un tuvāko. Dieva baušļu turēšana no mums prasa vairāk, nekā tu esi labprātīgs darīt. Dievs no tevis prasa labus darbus, pašaizliedzību, uzupurēšanos, nodošanos citu labā, lai caur tavu starpniecību dvēseles pievestu patiesībai.
Mūsu labākie darbi paši par sevi nevienu no mums nevar izglābt, tomēr bez labiem darbiem mēs nevaram tikt izglābti. Un pie tam, kad mēs esam darījuši visu iespējamo Jēzus Vārdā un spēkā, mums jāsaka: "Mēs esam nelietīgi kalpi." Mēs nedrīkstam domāt, ka esam pienesuši lielus upurus un ka mums par mūsu vājajām pūlēm būtu jāsaņem liela atlīdzība.
Paštaisnība un miesīga pašpaļāvība tevi ir saistījušas kā ar tērauda saitēm. Tev jākļūst čaklam un jānožēlo savi grēki. Tu biji nelaimīgs, jūtot līdzi neapmierinātajiem, kuru rīcība bija pretēja Kunga kalpu darbam šajā malā. Tava līdzjūtība piederēja netaisniem cilvēkiem. Tāpēc ka tava sirds nebija patiesa pret Dievu, tu nepieņēmi Viņa tev sūtīto gaismu. Tu stūrgalvīgi pretojies rājieniem, kurus Kungs tev mīlestībā sniedza. Tu ļoti labi izprati savu patieso stāvokli, bet centies pret to aizvērt acis. Vai nu tu /229/ ievēro norājošo balsi un brīdinājumus, kurus tev Dievs sūta, vai nē; vai nu tu reformējies vai paturi sava rakstura trūkumus, tomēr kāda dienā tu sapratīsi, ka tu esi zaudējis, nostājoties izaicinošā stāvoklī un garā cīnoties pret Dieva kalpiem. Izbrīnu rada tavs rūgtums pret vecāko H. Viņš ir cietis, upurējis un pūlējies, lai šajā krastā darītu Dieva darbu. Bet savā aklumā, nesvēts sirdī un dzīvē, tu kopā ar I un J esi uzdrīkstējies cietsirdīgi izturēties pret Dieva kalpu. Dievs saka: "Neaizskariet Manu svaidīto un nedariet ļauna Maniem praviešiem." Sacelties pret vīriem, kurus Dievs ir sūtījis ar gaismu un patiesību pie ļaudīm, kā tu to esi darījis, nav maza lieta. Ņem vērā, kā tavs iespaids novērš dvēseles no patiesības, kuru Dievs, sūtot Savus kalpus, ir licis pasludināt; smags "vai" karājas pār tevi.
Sātans tevi ir izlietojis kā savu darbinieku, lai izteiktu šaubas un atkārtotu dažādus mājienus un sagrozījumus, kas radušies tavā nesvētajā dzīvē, kuru Dievs gribētu tīrīt un nomazgāt tās traipus. Bet tu neļaujies pamācīties, neļaujies labot sevi, tu atmet rājienus un seko pats savai gribai un ej pats pa saviem ceļiem. Šī rūgtā sakne ir aptraipījusi dvēseles, un apšaubītāju un kurnētāju darbības dēļ Dieva sūtītās norājošās liecības vairs nevar šīs dvēseles aizsniegt. Atbildība par šo dvēseļu asinīm gulsies uz
tevis un tā gara, ar kuru tu esi savienojies.
Dievs mums kā Saviem kalpiem ir devis mūsu darbu. Viņš mums ir devis vēsti, kas jānes Viņa ļaudīm. Jau trīsdesmit gadus mēs saņemam Dieva Vārdu un sakām to Viņa ļaudīm. Mēs drebam par savu atbildību, kuru esam uzņēmušies ar daudz lūgšanām un pārdomām. Mēs esam stāvējuši kā Dieva sūtņi, Kristus vietā lūdzot dvēseles, lai tās salīdzinātos ar Dievu. Mēs esam brīdinājuši no draudošajām briesmām, jo Dievs mums ir atklājis Viņa ļaužu bīstamo stāvokli. Mūsu darbu mums devis Dievs. Kāds tad būs to cilvēku stāvoklis, kas atsakās uzklausīt Dieva sūtītos Vārdus tikai tāpēc, ka tie šķērso viņu ceļu vai arī norāj viņu netaisnību? Ja /230/ tu esi pilnīgi pārliecināts, ka Dievs caur mums nav runājis, kāpēc tad tu nerīkojies saskaņā ar savu ticību un pavisam neatsakies no ļaudīm, kas tik ļoti ir piekrāpti kā viņi? Ja tava rīcība ir bijusi saskaņā ar Dieva Gara norādījumiem, tad tev ir taisnība, un mēs maldāmies. Dievs vai nu māca Savu draudzi, norāj tās nepareizības un stiprina tās ticību, vai arī Viņš to nedara. Mans darbs šajos trīsdesmit gados nes vai nu Dieva vai ienaidnieka zīmogu, šai darbā nevar būt vidusceļa. Liecības ir vai nu no Dieva Gara vai no velna. Saceļoties pret Dieva kalpiem, tu strādā vai nu priekš Dieva vai arī velnam. "Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet." Kādu zīmogu nes tavs darbs? Būtu vērts kritiski apskatīt tavas rīcības rezultātus.
Ne jau pirmo reizi pieviļ cilvēku visgudrākais krāpnieks un nostāda pret Dievu. Apsver kritiski savu rīcību, pirms tu uzdrošinies iet vēl tālāk pa ceļu, kuru tu tagad ej. Jūdi paši sevi piekrāpa. Viņi atmeta Kristus mācības, jo tās norādīja un atklāja viņu sirds noslēpumus un norāja viņu grēkus. Viņi nevēlējās nākt gaismā, baidīdamies, ka viņu darbi var tikt nopelti. Viņi labāk
izvēlējās tumsu nekā gaismu. Kristus sacīja: "Šī ir tā sodība, ka gaisma nākusi pasaulē, un cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu, jo viņu darbi bija ļauni." Jūdi turpināja iet savu, Kristu atmetošo, ceļu, līdz, paši sevi piekrāpuši un pievīluši, viņi domāja, ka, sitot Jēzu krustā, kalpo Dievam. Tādas bija sekas gaismas atmešanai. Tev draud briesmas tikt līdzīgi piekrāptam. Tavas dvēseles labad, br. G, būtu ieteicams labi apdomāt, kur nobeigsies tavs tagad ietais ceļš. Dievs var iztikt bez tevis, bet tu nevari atļauties iztikt bez Viņa. Viņš nevienam cilvēkam neuzspiež ticību. Viņš cilvēku priekšā noliek gaismu, bet sātans piedāvā savu tumsu. Tanī pašā laikā, kad krāpnieks pastāvīgi kliedz: "Te ir gaisma, te ir patiesība," Jēzus saka: "Es esmu patiesība, Man ir /231/ mūžīgās dzīvības Vārdi. Kas Man sekos, nestaigās tumsā." Dievs mums visiem dod pietiekošus pierādījumus, lai savu ticību nosvērtu par labu patiesībai. Ja mēs paļausimies Dievam, tad izvēlēsimies gaismu un atmetīsim tumsu. Vēloties paturēt dabīgās sirds neatkarību un atsakoties ievērot Dieva rājienus, mēs līdzīgi jūdiem stūrgalvīgi izvedīsim dzīvē savus nodomus un idejas, spītēdami visskaidrākajiem pierādījumiem, un mums draudzēs briesmas tikpat stipri pievilties, kā jūdi pievīlās; un savā aklajā stulbumā mēs varam noiet tikpat tālu kā viņi, tomēr glaimot paši sev, ka darām Dieva darbu.
Br. G, tu ilgi nepaliksi tur, kur tu pašlaik atrodies. Ceļš, pa kuru tu esi sācis iet, atšķiras no īstā ceļa un atdala tevi no ļaudīm, kurus Dievs pārbauda, lai viņus šķīstītu gala laika uzvarai. Tu vai nu saskaņosies ar draudzi un nopietni strādāsi, atbildot uz Kristus lūgšanu, vai arī kļūsi arvien neticīgāks. Tu sāksi apšaubīt draudzes pārbaudītās ticības vienu punktu pēc otra, tapsi vēl ietiepīgāks savos uzskatos un arvien neskaidrāka kļūs tava izpratne par Dieva darbu šinī laikā, līdz tu gaismu uzskatīsi par tumsu un tumsu par gaismu.
Sātanam ir liels spēks sasaistīt dvēseles savos tīklos, apmulsināt tos, kas rūpīgi nesargā gaismu un neizmanto aizgādības piešķirtās priekšrocības. Prāts, kad pakļauts sātana kontrolei, pastāvīgi tiek vadīts prom no gaismas tumsā un maldos. Ja tu sātanam dosi vismazākās izdevības, tad viņš prasīs vēl vairāk un novēros tavas dvēseles priekšposteņus, lai katrā gadījumā iegūtu sev vislabvēlīgāko stāvokli un iznīcinātu tavu dvēseli.
Br. un māsa G, jūs neviens nestāvat drošībā. Jūs nicināt rājienus. Ja norājošo vārdu vietā būtu teikti mierīgi vārdi, ja tie jums glaimotu un jūs slavētu, tad jūsu nostāja attiecībā uz ticību Liecībām būtu pavisam savādāka. Šais pēdējās dienās ir sastopami cilvēki, kuri kliedz: "Runājiet uz mums mierīgi; pravietojiet viltu." Bet tas nav mans darbs. Dievs man licis norāt Viņa ļaudis; un no tiem, /232/ kuriem šī vēsts ir dota, Viņš tikpat noteikti prasīs atbildību par veidu, kādā viņi izturas pret vēsti, cik pārliecinoši ir tas, ka Viņš man uzticējis šo smago nastu. Ar Dievu nevar jokoties, un tie, kas nicina Viņa darbu, saņems pēc saviem darbiem. Es pati neesmu izvēlējusies šo nepatīkamo darbu. Šis darbs man nesagādā cilvēku labvēlību un uzslavu. Šo darbu vērtē pavisam zemu. Bet kas ar saviem sa-
grozījumiem, greizsirdīgajām aizdomām un neticību cenšas manu darbu padarīt otrtik smagāku, radot cilvēku prātā aizspriedumus pret Liecībām, kuras Dievs man devis, ierobežodami manu darbu, tiem par savu rīcību būs jāatbild Dievam, kamēr es iešu uz priekšu, par cik Aizgādība un mani brāļi pavērs man ceļu. Sava Pestītāja Vārdā un Viņa spēkā es darīšu visu, ko vien spēšu. Es brīdināšu, došu padomus, norāšu un stiprināšu, kā Dieva Gars pavēlēs, neskatoties uz to, vai cilvēki uzklausīs šos vārdus vai atteiksies no tiem. Mans pienākums nav izpatikt sev, bet darīt mana Debesu Dieva prātu, Kas man ir devis manu darbu.