Dieva Gars nepaliks tur, kur starp tiem, kas tic patiesībai, valda nesaticība un strīdi. Pat ja šīs jūtas neizpaužas atklāti, tās tomēr satrauc sirdi un aizdzen mieru un mīlestību, kam vajadzētu raksturot kristīgo draudzi. Šis ļaunums var parādīties pārspīlētas pašcieņas formā. To var izsaukt arī pārmērīgas ilgas pēc citu cilvēku atzinības, kaut arī šī atzinība būtu iegūta nepelnīti. Tiem, kas apgalvo, ka mīl Dievu un tur Viņa baušļus, jāatsakās no pašu paaugstināšanās, vai arī lai viņi negaida Viņa dievišķās labvēlības svētības.
Lai saņemtu Debesu atzinību, tad Veselības institūta morālajam un reliģiskajam iespaidam ir jāpaaugstinās. Savtīguma piekopšana noteikti apbēdinās Dieva Garu un liks Tam atstāt šo vietu. Ārstam, pārvaldniekam un kalpotājam jāstrādā saticīgi Kristus Garā, vienam otru vērtējot augstāk par sevi.
Apustulis Jūda saka: "Par citiem apžēlojieties, darīdami izšķirību." Šī izšķirība nav ievērojama favorītisma garā. Nekad nedrīkst sekot garam, kas čukst: "Ja tu vēli labu /222/ man, tad es vēlēšu labu tev." Tā ir nesvēta pasaules gudrība, Dievam nepatīkama. Tā palīdz un apbrīno peļņas nolūkos. Cerot no atsevišķām personām nodrošināt sev kādu labumu, cilvēki pret viņiem kļūst neobjektīvi. Izdabājot mēs cenšamies iegūt viņu labvēlību, lai viņi mūs vērtētu augstāk par citiem mums pilnīgi līdzvērtīgiem cilvēkiem. Ļoti grūti ir ieraudzīt pašam savas kļūdas; tomēr ikvienam jāsaprot, cik nežēlīgs un cietsirdīgs ir skaudības, sacensības, neuzticības, kļūdu meklēšanas un nesaticības gars.
Mēs Dievu saucam par savu Tēvu; mēs prasām, lai mūs atzīst par vienas ģimenes locekļiem - bērniem; bet, ja pastāv vēlēšanās izcelt sevi, samazinot otra iespaidu un cieņu, tad mēs patīkam ienaidniekam un apbēdinām Viņu, Kuram mēs sakāmies sekojam. Maigumam un žēlastībai, ko Jēzus atklāja Savā cēlajā dzīvē, jābūt mūsu paraugam, pēc kura mums jāvērtē savas attiecības pret mums līdzīgām būtnēm un sevišķi pret tiem, kas ir mūsu brāļi Kristū.
Dievs pastāvīgi dara mums labu, bet mēs esam pārāk vienaldzīgi pret Viņa labvēlību. Mēs esam mīlēti
ar bezgalīgu maigumu, tomēr daudziem no mums ir pavisam maz mīlestības vienam uz otru. Mēs esam pārāk bargi pret tiem, kuri pēc mūsu domām maldās, un esam pārāk jūtīgi pret vismazāko nopēlumu vai mūsu pašu rīcības apšaubījumu.
Viens otru asi kritizē vai izmet slepenus mājienus; tomēr tanī pat laikā tie, no kuru mutes izskan šie mājieni un kritiskās piezīmes, neredz paši savus trūkumus. Citi var redzēt viņu maldīšanos, bet viņi paši neredz savas kļūdas. Ik dienas mēs saņemam Debesu dāvanas, un mūsu sirdīs vajadzētu atplaukt mīlošai pateicībai pret Dievu, kurai jāizraisa mūsos līdzjūtība pret mūsu tuvāko un jādara viņa intereses par mūsējām. Pārdomas par Dieva laipnību pret mums noslēgtu dvēseles pieejas sātana iedvesmojumiem.
Dieva mīlestība pret mums atklājas ikdienā; tomēr mēs nedomājam par Viņa labvēlību un esam vienaldzīgi pret Viņa lūdzošajiem aicinājumiem. Viņš cenšas mūs iespaidot ar Savu maigo laipnības garu, ar Savu mīlestību un pacietību; bet mēs reti izprotam Viņa laipnības redzamās pazīmes un maz domājam par mīlestības mācību, kuru Viņš vēlas mums mācīt. /223/ Daži līdzīgi Amanam aizmirst Dieva labvēlību, tāpēc ka viņu priekšā ir Mardakajs un ka tas nav pazemots; tāpēc viņu sirdis pilda nesaticība un naids, bet ne mīlestība, mūsu mīļā Pestītāja Gars, Kurš par Saviem ienaidniekiem at-
deva Savu dārgo dzīvību. Mēs apgalvojam, ka mums Ir viens un tas pats Tēvs, ka mūs saista vienas un tās pašas mūžīgās mājas, ka priecājamies vienā un tanī pašā svinīgi nopietnajā ticībā un ka ticam vienai un tai pašai pārbaudošai vēstij, tomēr daudzi atrodas savstarpējā strīdā, līdzīgi ķildīgiem un nesaticīgiem bērniem. Dažiem, kas strādā vienā un tanī pašā darba nozarē, nav saskaņas savā starpā un tāpēc nav arī saskaņas ar Kristus Garu.
Mīlestība uz uzslavu ir samaitājusi daudzas sirdis. Ar Veselības institūtu saistītie, apskatot nospriestos plānus, reizēm ir parādījuši kļūdu meklēšanas garu, un sātans viņiem deva atbalstu citos cilvēkos, kas viņus uzskatīja par nevainīgiem, bet nepareizības apvainoja citus, pilnīgi ne-vainīgus. Tas ir ļauns lepnums, kas priecājas pats par saviem niecīgajiem darbiem, kas lielās ar savām izcilajām spējām, cenšoties nostādīt citus zemāk, lai izceltu pats sevi, pieprasot sev vairāk slavas, nekā šī augstā sirds ir labprātīga dot Dievam. Kristus mācekļi ņem vērā Kunga norādījumus. Viņš mums ir pavēlējis mīlēt vienam otru, kā Viņš mūs ir mīlējis. Reliģijas pamatā ir mīlestība uz Dievu, kas mūs vada arī uz savstarpēju mīlestību. Tā ir bagāta ar pateicību, pazemību un iecietību. Tā ir uzupurīga, panesoša, žēlojoša, piedodoša. Tā svēto visu dzīvi un atstāj savu iespaidu uz citiem.
Kas mīl Dievu, tie nevar lolot naidu un skaudību. Kad mūžīgās mīlestības debešķīgie pamatlikumi pilda sirdi, tad šī mīlestība plūdis arī uz citiem, ne tikai tāpēc, ka no viņiem var nākt kāds labums, bet gan tāpēc, ka mīlestība ir visas rīcības noteicēja, tā veido raksturu, savalda impulsus, pārvalda kaislības, apspriež skaudību un paceļ un dara cēlākas visas jūtas. Šī mīlestība neaprobežojas sevī ar domu: "Man un mans," bet tā ir tik plaša kā visa pasaule, tik augsta kā debesis un harmonē ar kalpojošo eņģeļu mīlestību. Ja dvēselē kopš šādu mīlestību, tad tā dara jauku un /224/ patīkamu visu dzīvi un visapkārt izplata savu skaidrojošo iespaidu. Kam ir šī mīlestība, tas vienmēr būs laimīgs, neskatoties uz to, vai viņam uzsmaida labklājība, vai dzīve rādīs apmākušos vaigu. Ja mēs no visas sirds mīlam Dievu, tad mums jāmīl arī Viņa bērni. Šī mīlestība ir Dieva Gars. Tā ir debešķīga rota, kas dvēselei piešķir patiesu cēlumu un cieņu un dara mūsu dzīvi līdzīgu mūsu Kunga dzīvei. Nav nekādas nozīmes, cik daudz labu īpašību mums arī būtu, par cik godājamiem un skaidriem mēs paši sevi uzskatītu, bet, ja dvēselē nav debešķīgās mīlestības daiļuma pret Dievu un vienam pret otru, tad mums tomēr trūkst patiesās laipnības un mēs esam nederīgi Debesīm, kur viss ir mīlestība un vienprātība.
Daži, kas agrāk mīlēja Dievu un pavadīja savas dienas, priecājoties par Viņa labvēlību, tagad pastāvīgi jūtas satraukti. Viņi staigā tumsā un izmisuma pilnā grūtsirdībā, jo viņi kopj un lolo paši savu es. Viņi tik ļoti meklē savu labumu, ka šīs domas aprij visus citus apsvērumus. Dieva aizgādība ir paredzējusi, ka neviens nevar sev nodrošināt laimi, dzīvojot tikai sev. Mūsu Kungs priecājās, panesot grūtības un kaunu, lai palīdzētu citiem. Mēs varam būt laimīgi, tikai sekojot Viņa piemēram un dzīvojot par svētību mūsu līdzcilvēkiem.
Kungs mūs uzaicina ņemt uz sevis Viņa jūgu un nest Viņa nastu. To darot, mēs varam būt laimīgi. Ņemot uz sevis pašuzlikto jūgu un nesot mūsu pašu nastas, mēs mieru neatradī-sim; bet, nesot Kristus
jūgu, dvēsele baudīs mieru. Kas vēlas darīt kādu lielu darbu Kungam, tie to var atrast tieši tur, kur viņi ir, darot labu, aizmirstot sevi, uzupurējoties, atceroties citus un nesot saules starus visur, kur vien viņi iet.
Vienmēr un visur ļoti vajadzīgs Kristus žēlastības pilnais maigums, bet ne akla līdzjūtība, kas grēku nosauktu par labu un kas ļauniem darbiem apkaunotu Dieva lietu. Ir vajadzīga mīlestība, kas pārvalda visu dzīvi, kas labdarībā dabīgi izplūst uz citiem, atceroties, ka Kristus ir teicis: "Ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši." /225/
Darbs Veselības institūtā ir svarīgs. Savā zemes dzīves laikā Kristus sevišķi rūpējās par slimajiem un apbēdinātajiem. Izsūtot Savus mācekļus, Viņš viņus pilnvaroja dziedināt slimos, kā arī sludināt evaņģēliju. Izsūtot septiņdesmitus, Viņš viņiem pavēlēja dziedināt slimos un tad tikai mācīt, ka Dieva valstība viņiem ir tuvu pienākusi. Lai sagatavotu ceļu pasludināmās patiesības uzņemšanai, apustuļiem vispirms vajadzēja rūpēties par šo cilvēku fizisko veselību.
Pasaules Pestītājs veltīja vairāk laika un pūļu mirstošo dziedināšanai nekā sludināšanas darbam. Viņa pēdējā pavēle apustuļiem, Saviem pārstāvjiem virs zemes, bija - uzlikt rokas slimajiem, lai tie atspirgtu. Kungam atnākot, uzslavu saņems tie, kas būs apmeklējuši slimniekus un atvieglojuši apbēdināto vajadzības.
Mēs esam pārāk kūtri izprast sīkumu vareno iespaidu un to nozīmi dvēseļu pestīšanas darbā. Tiem, kas vēlas būt misionāri, Veselības institūtā ir plašas iespējas darbam. Dievs negrib, lai kādi no mums sastādītu kādu priviliģētu mazākumu, kurus cienītu vairāk, kamēr pret citiem izturētos nevērīgi. Jēzus bija Debesu Majestāte; tomēr Viņš pazemojās, lai kalpotu viszemākajiem cilvēkiem, neievērojot cilvēku vaigu vai stāvokli.
Kas ar visu sirdi ies pie darba, tie Veselības institūtā atradīs pietiekoši daudz iespēju strādāt priekš sava Kunga, atvieglojot viņu gādībai uzticēto ciešanas. Vispazemojošākajā veidā kalpojis Saviem mācekļiem, mūsu Kungs viņiem pavēlēja sekot Viņa priekšzīmei. Viņš vēlējās, lai mācekļos neizgaistu doma, ka viņi nedrīkst justies pārāki par vissmagāko no svētajiem.
Kas apliecina mūsu augsto ticību, kas tur Dieva baušļus un gaida mūsu Kunga drīzo atnākšanu, tiem jābūt skaidriem un jāatšķiras no apkārtējās pasaules. Tiem jābūt /226/ īpašiem ļaudīm, kas ir čakli labos darbos. Starp tām īpatnībām, kam Dieva ļaudis šinīs pēdējās dienās vajadzētu atšķirt no pasaules, ir viņu pazemība un lēnprātība. Kristus sacīja: "Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm." Šādā veidā ir atrodama dusa, pēc kuras tik daudzi ļoti ilgojas un velti izšķiež laiku un naudu, lai to iegūtu. Mums nav jākāro godā un stāvoklī līdzināties citiem vai pat tos pārspēt, bet gan jācenšas būt pazemīgiem, uzticīgiem Kristus kalpiem. Šis sevis izcelšanas gars radīja strīdus un sacensību apustuļu vidū pat tad, kad Kristus vēl bija ar viņiem. Viņi strīdējās, kurš viņu starpā lielākais; Jēzus apsēdās un, pieaicinājis divpadsmitus, viņiem sacīja: "Ja kas vēlas būt pirmais, tas lai ir pēdējais un visu kalps.”