Es tev norādu uz Jēzus dzīvi kā uz pilnīgu paraugu. Viņa dzīvi raksturoja nesavtīga labdarība. Dārgais Pestītājs! Kādu upuri Viņš pienesa mūsu labā, lai mēs nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību! Debesis būs pietiekoši lētas, ja arī to iegūšanai mēs atteiksimies no katras savtīgas intereses. Vai mēs varam atļauties iet pa saviem ceļiem un izrauties no Dieva rokām tikai tāpēc, ka miesīgai sirdij tā ir patīkamāk? Dievs prasa pilnīgu nodošanos, pilnīgu paklausību. Mūžīga dzīvībā mums ir par visu vērtīgāka. Tu vari nonākt ciešā savienībā ar Dievu, ja tu ar visiem spēkiem cīnīsies ieiet pa šaurajiem vārtiem.
Tu nekad neapzinātos savus trūkumus, ja tu nenokļūtu apstākļos, kur šie trūkumi attīstās. Tu tos pietiekami neizprati, līdz tu atnāci uz —. Tu pie darba neķeries labprātīgi un no sirds neliki to savā dzīvē pirmajā vietā. Tu juties neatkarīgs, bet tādu noskaņojumu tu nesaglabātu, ja izprastu savu patieso stāvokli, ka šai darbā vēl esi iesācējs, kuram jāmācās, kā vislabāk strādāt, lai Dieva darbs uzplauktu; ka esi skolnieks, kas cenšas iegūt zināšanas jautājumos, ko tu vēl nepazīsti. Tu būtu guvis daudz vairāk sekmju, ja būtu nopietni centies kalpot Dievam kā /219/
iespaidīgs un spējīgs strādnieks.
Tu biji pārāk atturīgs. Tu netuvojies cilvēkiem, kas strādāja darba dažādajos nozarojumos. Tu neapspriedies ar viņiem tik brīvi un draudzīgi, kas bija nepieciešami, lai tu varētu rīkoties saprātīgi. Ja tu būtu tā rīkojies, tad tu spētu laikā palīdzēt. Tu pārāk daudz esi vadījies no sava sprieduma un rīkojies saskaņā ar saviem plāniem un idejām. Kas būtu varējuši tev palīdzēt, tie nevēlējās dalīties ar tevi savās zināšanās sirsnīgas draudzības trūkuma dēļ no tavas puses un arī tādēļ, ka tu tik daudz rīkojies impulsīvi un vadoties no jūtām, tā kā viņi nav uzdrošinājušies tev tuvoties.
Pasaules Pestītāju pielūdza eņģeļi. Viņš bija Valdnieks ķēnišķīgajos Debesu pagalmos; tomēr Viņš atstāja Savu godību un Savu dievišķību ietērpa cilvēcībā. Viņš kļuva par lēnprātīgo, pazemīgo Jēzu. Viņš atstāja Savas bagātības un godību Debesīs un kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Trīs gadus Viņš gāja no vienas vietas uz otru kā ceļinieks, kuram nav māju. Bet savtīgie cilvēki nav apmierināti un kurn, ja viņus aicina Kristus dēļ atstāt savas niecīgās zemes bagātības vai arī strādāt dvēseļu glābšanas darbā, par kurām Viņš atdeva Savu dārgo dzīvību. Ak, kāda nepateicība! Neviens nevar novērtēt pestīšanas svētības, nejūtoties priecīgi, pienesot Kristus mīlestības dēļ jebkuru un katru upuri. Katrs upuris, ko pienesam Kristus dēļ, dara bagātāku pašu devēju, un katras ciešanas un panestais trūkums Mīļotā dēļ palielina uzvarētāja galīgo prieku Debesīs.
Tu pavisam maz pazīsti īstu uzupurēšanos un sevis aizliegšanu. Tev ir bijis pavisam maz piedzīvojumu grūtībās un savu spēku novērtēšanā. Tavas nastas ir bijušas vieglas, kamēr citi tanī pat laikā apkrauti nopietnām atbildībām. Jauneklis, kas jautāja Jēzum, ko viņam darīt, lai iemantotu mūžīgu dzīvību, saņēma atbildi: "Turi baušļus." Viņš pārliecināti, lepni atbildēja? "Visu to esmu turējis no savas /220/ jaunības; kā man vēl trūkst?" Jēzus iežēlojās par šo jau-nekli; Viņš viņu mīlēja, un Viņš zināja, ka vārdi, kurus Viņš teiks, uz visiem laikiem šķirs jaunekli no Viņa. Tomēr Jēzus aizskāra viņa dvēseles sāpīgo
vietu. Viņš viņam sacīja: "Noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un seko Man." Jauneklis vēlējās iegūt Debesis, bet ne tik ļoti, lai spētu nemīlēt savas šīs zemes bagātības. Viņš atteicās pakļauties Dieva prasītajiem nosacījumiem, lai ieietu dzīvība. Viņš ļoti noskuma, jo viņam piederēja lieli īpašumi, kuri pēc viņa domām bija pārāk vērtīgi, lai tos iemainītu, pret mūžīgo atalgojumu. Viņš jautāja, kas viņam jādara, lai tiktu glābts, un viņš saņēma atbildi; tomēr viņa pasaulīgā sirds nespēja upurēt savas bagātības, lai kļūtu par Kristus mācekli. Viņš nolēma atteikties no Debesīm un pieķerties savām zemes bagātībām. Cik daudzi tagad iznes tādu pat lēmumu, kāds izšķīra šī jaunekļa likteni!
Ja kādam no mums ir izdevība kaut ko darīt Kristus labā, dedzīgi tad mums to vajadzētu satvert un ar vislielāko nopietnību darīt visu iespējamo, lai kļūtu par Viņa līdzstrādniekiem. Tieši tās grūtības, kas visnopietnāk pārbauda mūsu ticību un liek domāt, ka Dievs mūs aizmirsis, vada mūs vēl tuvāk Kristum, lai mēs visas savas nastas noliktu pie Viņa kājām un saņemtu mieru, kuru Viņš mums sniegs šo nastu vietā. Tev vajadzīga jauna atgriešanās. Tev jātop svētotam caur patiesību un savā garā jākļūst līdzīgam mazam bērnam, lēnprātīgam un pazemīgam, pilnīgi paļaujoties uz Kristu kā uz savu Pestītāju. Tavs lepnums un neatkarība noslēdz tavu sirdi Dieva Gara svētojošam iespaidam un dara to tik nejūtīgu kā cieti nomītu lielceļu. Tev vēl ir jāmācās lielā ticības mācība. Kad tu pilnīgi pakļausies Dievam, kad tu viss pilnīgi sasists kritīsi uz Jēzu, tad tu tiksi atalgots ar uzvaru, kuras
prieku tu vēl nekad neesi piedzīvojis. Ja tu ar skaidru skatu lūkosies atpakaļ pagātnē, tad tu redzēsi, ka tieši tanī laikā, kad dzīve tev likās sastāvam vienīgi no sarežģījumiem, neziņas un nastām, Jēzus ir stāvējis tev tuvu, cenšoties tevi vadīt gaismā. Tavs Tēvs atradās tev līdzās, noliecies pār tevi neizsakāmā mīlestībā, tevi /221/ apbēdinādams tev pašam par labu, kā kausētājs attīra dārgmetālus. Kad tu domāji, ka esi atstāts un aizmirsts, tad Viņš atradās tavā tuvumā, lai tevi iepriecinātu un atbalstītu. Mēs reti redzam Jēzu tādu, kāds Viņš ir, un nekad mēs neesam tik labprātīgi pieņemt Viņa palīdzību, cik labprātīgi Viņš ir gatavs mums to sniegt.
Kādu uzvaru tu gūsi, kad tu iemācīsies sekot Dieva redzamajai aizgādībai, apņēmīgi un ar pateicības pilnu sirdi dzīvojot vienīgi Viņa godam slimībā vai veselībā, pārpilnībā vai trūkumā! Paša es ir dzīvs, un tas trīc un dreb pie katra pieskāriena. Savu es vajag sist krustā, pirms tu Jēzus vārdā vari uzvarēt un saņemt uzticīgiem novēlēto atalgojumu.