Brāļi C un D nav palīdzējuši darbam — tā, kā viņiem vajadzēja palīdzēt. Ja viņi abi pie darba būtu ķērušies pazemībā, Dieva bijībā un būtu stāvējuši labos darbos kā draudzē, tā birojā, tad viņi Dieva darbam būtu bijuši par lielu svētību. Ja par savu bērnu audzināšanu viņi būtu izjutuši atbildību Dieva priekšā, tad viņi būtu cienīgi paraugi citiem. Šiem bērniem bija vajadzīga ne tikai skola iegūstamā izglītība, bet gan arī mājās, lai, atbilstoši vingrināti, samērīgi attīstītos viņu garīgie un tikumiskie spēki. Pareizi līdzsvarota rakstura izveidošanai jāattīsta kā /198/ fiziskie spēki, tā arī prāta un gara spējas.
Lai to panāktu, tad par bērniem jābūt nomodā, viņi jāsavalda un jāaudzina. Lai pareizi veidotu mazo bērnu, ir vajadzīga prasme un pacietīgas pūles. Redzamās ļaunās tieksmes rūpīgi jāapspiež un maigi jānorāj, prāts jāierosina patiesības virzienā. Bērns jāiedrošina pašsavaldīšanās mēģinājumos, un tas viss jādara saprātīgi, vai arī vēlamo mērķi neaizsniegs.
Vecāki tiešām var jautāt! "Kas ir šim darbam pietiekoši derīgs?" Šim vecāku darbam spējīgs ir vienīgi Dievs, un, ja šinī lietā viņi To atstāj, nemeklē Viņa palīdzību un Viņa padomu, tad tiešām viņu darbs ir bezcerīgs. Tomēr lūdzot, pētot Bībeli un no savas puses nopietni cenšoties, viņi var gūt cēlus
panākumus šajā svarīgajā pienākumā, un izlietotais laiks un pūles viņiem simtkārtīgi atmaksāsies. Bet tenkošana un raizes par ārējo izskatu ir aizņēmušas dārgo laiku, kuru vajadzēja veltīt lūgšanām pēc gudrības un spēka no Dieva, lai varētu izpildīt savu vissvētāko uzdevumu. Vecāki, kas ir gudri uz pestīšanu, tā veidos savu apkārtni, ka viss viņiem palīdzēs
attīstīt pareizu raksturu saviem bērniem. Tas gandrīz vienmēr ir viņu spēkos. Gudrības avots ir atvērts, un no tā viņi var smelt visas nepieciešamās zināšanas šajā virzienā.
Bībelei, bagātīgajam pamācību krājumam, vajadzētu būt viņu rokasgrāmatai. Audzinot savus bērnus saskaņā ar tās priekšrakstiem, vecāki ne tikai noliek savu bērnu kājas uz pareiza ceļa, bet arī paši mācās un izglītojas saviem vissvētākajiem pienākumiem. Jauniešu prātā atstātais iespaids ir grūti izdzēšams. Cik svarīgi tad, lai šie iespaidi būtu pareizi, kas ievadītu jauniešu vēl viegli veidojamās spējas pareizā virzienā.
Dažas ģimenes ir atnākušas uz — ar saviem bērniem un ir nodevušas viņus draudzei, it kā ar to atteikdamās uz priekšu no visas atbildības par bērnu tikumisko un reliģisko audzināšanu. Br. un māsa C un br. un māsa D ir pielaiduši noteiktu kļūdu savu bērnu audzināšanā, kā arī paši savas dzīves izveidojumā. Bērni līksmojas savā brīvībā, darīdami, /199/ kas vien viņiem patīk. Viņi ir atbrīvoti no pienākumiem mājās un nicina ierobežojumus. Lietderīga dzīve viņiem šķiet līdzināmies verga dzīvei. Vaļīga valdīšana mājās viņus padarījusi nederīgus jebkurai vietai, un dabīgas sekas ir sacelšanās pret skolas disciplīnu. Vecāki, uzklausot un ticot viņu sūdzībām, kā arī jūtot līdzi viņu iedomātajās bēdās, vēl vairāk viņus iedrošina nepareizai rīcībai. Šie vecāki daudzos gadījumos ir ticējuši noteiktai nepatiesībai, jo viņu viltīgie bērni viņus piekrāpuši. Nedaudzu tādu nesavaldīgu un liekulīgu bērnu rīcība ir atstājusi dziļu iespaidu, iznīcinot visu autoritāti skolā un demoralizējot jauniešus mūsu draudzē.
Debesīs valda pilnīga kārtība, pilnīga vienprātība un saskaņa. Ja vecāki ir tik nolaidīgi savu bērnu pakļaušanā pareizai autoritātei šeit, kā gan viņi var cerēt, ka viņus uzskatīs par piemērotiem biedriem svētajiem eņģeļiem miera un saticības pasaulē? Iecietīgie vecāki, attaisnojot savu bērnu nepareizo rīcību, rada tādu elementu, kas ienesis nesaskaņas sabiedrībā un izpostīs autoritāti kā skolā, tā draudzē.
Bērniem vajadzīga tik vērīga gādība un rūpīga vadība kā nekad agrāk; jo sātans cenšas iegūt virsvaldību pār viņu prātu un sirdi un izdzīt ārā Dieva Garu. Briesmīgais mūsu laikmeta jaunatnes stāvoklis ir viena no spēcīgākajām zīmēm, kas liecina, ka dzīvojam pēdējās dienās; bet daudzu cilvēku bojāejas iemesls ir tieši viņu vecāku nepareizā rīcība. Kurnēšanas gars pret rājieniem ir laidis saknes un nes nepaklausības augļus. Kaut arī vecākiem nepatīk viņu bērnu rakstura veidojums, tomēr viņi nesaskata maldus, kas viņu bērnus padara par tādiem, kādi viņi ir.
Elus pamācīja savus dēlus, tomēr nekavējoties nerīkojās, lai viņus savaldītu. Dievs bija brīdinājis šo ērtības un mieru mīlošo tēvu, ka nevērībai sekos atmaksa; bet pat /200/ tad viņš vēl neizprata, cik ļoti vajadzīgs, lai Izraēls tūlīt atstātu riebīgos ļaunumus. Viņam pašam tūlīt būtu vajadzējis rīkoties, bet tā vietā ar ievērības cienīgu padevību viņš sacīja: "Viņš ir Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam." Ja viņš pilnībā uzmostos no savas nevērības nozieguma, tad Izraēls vēl varētu tikt pasargāts no pazemojošās sakāves, un Dieva šķirsts nebūtu kritis ienaidnieka rokās.
Dievs nosoda tādu nevērību, šo mīlināšanos ar grēku un noziegumu un nejūtību, kas ir kūtra atklāt postošos grēkus to ģimenēs, kas sevi atzīst par kristiešiem. Dievs lielā mērā no vecākiem prasa atbildību par vigu pēcnācēju kļūdām un neprātu. Ar Savu lāstu Dievs piemeklēja ne tikai Elus dēlus, bet arī pašu Elu, un šim briesmīgajam piemēram vajadzēja brīdināt šī laika vecākus.
Raugoties uz mūsu jaunatnes bīstamo stāvokli un redzot, cik vienaldzīgi ir vecāki par savu bērnu labklājību, mana sirds stipri pagura; eņģeļi apbēdināti raudāja. Jaunatne aiziet pasaulē un sātana rokās. Dieva žēlastības jaukajam iespaidam viņi kļūst arvien mazāk pieejami, viņi kļūst drošāki un izaicinošāki, un viņu nevērība pret mūžības interesēm pieaug. Es redzēju sātanu iespraužam karogu to cilvēku mājvietās, kas sevi atzīst par Dieva izredzētajiem; tomēr tiem, kas staigā gaismā, vajadzētu spēt izšķirt starpību starp pretinieka melno karogu un asinīm slacīto Kristus karogu.
Bērni jāmāca ar priekšrakstiem un piemēru. Ar bailēm un drebēšanu vecākiem jāpilda savi ļoti nopietnie un atbildīgie pienākumi. Vajadzētu upurēt dedzīgas lūgšanas pēc dievišķa spēka un vadības šajā darbā. Daudzās ģimenēs uzpūtības un savtības sēkla ir sēta bērnu sirdīs gandrīz vai no viņu pirmajām dienām. Bērnu viltīgie mazie vārdi un darbi tiek pārspriesti un slavēti viņu klātbūtnē un pārspīlēti atstāstīti citiem. Mazie to ievēro un uzpūšas savā iedomībā; viņi uzdrošinās pārtraukt sarunas un kļūst nekautrīgi un nekaunīgi. Glaimi un lutināšana pastiprina viņu /201/ uzpūtību un ietiepību, līdz pats jaunākais nereti vien valda pār visu ģimeni, tēvu un māti ieskaitot.
Šāda veida audzināšanā iegūtais raksturs, bērnam pieaugot un viņa spriedumam nobriestot, nav noliekams. Tas aug līdz ar bērnu, un, kas pie bērna šķita tikai viltīga gudrī-ba, vīrā un sievā tas kļūst nicināms un ļauns. Tādi bērni cenšas valdīt pār saviem bērniem; ja kāds atsakās pakļauties viņu iegribām, tad viņi jūtas apbēdināti un apvainoti. Iemesls ir lutināšana bērnībā, kas nākusi viņiem pašiem par ļaunu. Tās vietā viņus vajadzēja pamācīt par pašaizliegšanos vajadzību dzīves grūtību un bēdu panešanai.
Vecāki bieži vien lutina un izdabā saviem bērniem, jo tāda rīcība viņiem šķiet vieglāka un ērtāka. Daudz mazāk vecākiem jāpūlas, ļaujot bērniem iet savu ceļu, nekā apstādinot viņu nevaldāmās tieksmes, kas tik spēcīgi mostas viņu krūtīs. Tomēr šāda rīcība ir gļēvulība. Šāda izvairīšanās no atbildības ir ļaunums, jo nāks laiks, kad šie bērni, kuru nesavaldītās tieksmes būs nostiprinājušās skaidri redzamos trūkumos, atnesīs kaunu un negodu paši pār sevi un pār ģimenēm. Viņi iziet dzīves darbā, nesagatavoti priekšā stāvošajām kārdināšanām, nespējīgi panest grūtības un bēdas, kaislīgi, uzpūtīgi un nedisciplinēti viņi cenšas citus pakļaut savai gribai, un, tam neizdodoties, viņi domā, ka pasaule viņiem padarījusi pārestību, un viņi vēršas pret to.
Ko bērnībā esam mācījušies labu vai sliktu, to neesam mācījušies veltīgi. Raksturs - labs vai slikts - attīstās jaunībā. Mājās var atskanēt uzslavas un nepatiesi glaimi, bet pasaulē katram jāstāv pašam savā vērtībā. Tur lutekļi, kuriem pakļāvās visa mājas autoritāte, ik dienas ir padoti pazemojumiem un apbēdinājumiem, jo viņi ir spiesti padoties citiem. Daudzus šīs praktiskās dzīves mācības iemāca ieņemt savu īsto vietu. Noraidījumi, vilšanās un skaidra valoda no augstāk stāvošo puses norāda viņiem viņu īsto līmeni. Pazemoti tagad viņi izprot un ieņem savu pareizo stāvokli. Tomēr šis pārbaudījums ir smags un bargs, un pareiza audzināšana jaunībā to varētu novērst. /202/
Lielākais vairums no šiem slikti audzinātiem bērniem ieiet dzīvē, nesaprazdami pasauli. Tāpēc vigi cieš neveiksmes tur, kur viņiem varēja būt panākumi. Viņos mostas jūtas, ka pasaule pret viņiem izturas nenovēlīgi, jo tā neglaimo un viņus neglāsta, un viņi tai atriebjas, savukārt izturoties nelabvēlīgi un izaicinoši pret pasauli. Apstākļi reizēm piespiež viņus izrādīt pazemību, kuru viņi neizjūt; patiesu jaukumu viņi tā neiegūst, un agrāk vai vēlāk noteikti parādīsies viņu īstais raksturs.
Ja šādiem cilvēkiem ir pašiem savas ģimenes, tad mājas dzīvē viņi kļūst par patvaļīgiem valdniekiem un parāda savu savtīgo un citus neizprotošo raksturu, kuru daļēji viņi spiesti slēpt no ārējās pasaules. No viņiem atkarīgie cilvēki visā pilnībā izjūt agrākās audzināšanas kļūdas. Kāpēc gan vecāki grib audzināt savus bērnus šādā veidā, lai viņi nostātos kara stāvoklī pret visiem, ar kuriem viņi nonāk saskarē?
Reliģiska dzīve veidojas no bērnībā saņemtās audzināšanas. Nepatīkamie un nopietnie pārbaudījumi, kas ir tik bīstami draudzes labklājībai un kas neticīgiem liek piedauzīties un šaubās un neapmierinātībā novērsties, parasti ceļas no nesavaldīta un nepaklausīga gara, kas izaudzis vecāku lutināšanas dēļ agrā jaunībā. Cik daudz ir izpostītu dzīvju, cik daudz padarītu noziegumu ātri pamodušos dusmu iespaidā, ko varēja apspiest bērnībā, kad prāts ir uzņēmīgs, kad sirds viegli iespaidojama par patiesību un ir pakļaujama mīlošas mātes gribai. Neprasmīga audzināšana bērnībā atrodama ļoti daudzu tikumiski izpostītu dzīvju pamatos.