Mīļie brāļi un māsas! Man rādīja dažas lietas attiecībā uz draudzi. Man atklāja atsevišķu cilvēku dzīvi, kas daudzējāda ziņā līdzīgi daudziem citiem cilvēkiem. Starp tiem bija arī māsa A un viņas vīrs. Kungs viņus ir pārliecinājis par patiesību. Viņam ļoti patika patiesības harmoniskums un tās gars, un, to atzīstot, viņš saņēma svētības. Tomēr sātans nāca pie viņa ar kārdināšanām ēstkāres apmierināšanas ziņā.
Br. A jau ilgāku laiku bija ļāvies tieksmei uz kairinošiem līdzekļiem, kas aptumšoja un novājināja prātu un samazināja tikumiskos spēkus. Prāts un sprieduma spējas nonāca samaitātās, nedabīgās iekāres kalpībā, un savas pirmdzimtības tiesības, Dieva doto vīrišķību viņš upurēja nesavaldītiem ieradumiem. Ja br. A būtu rūpīgi mācījies Dieva Vārdu un ļāvies, lai
Tas viņu vada, ja viņš būtu uzticējies Dievam un lūdzis žēlastību uzvaras panākšanai, tad Jēzus Vārdā viņam būtu bijis spēks cīnīties pret kārdinātāju.
Tomēr br. A nekad nav pilnīgā izjutis Dieva augstās prasības. Izlaidība, ēšanas un dzeršanas ieradumi novājinājuši viņa tikumiskās spējas. Pieņemot patiesību, viņam bija jā-veido Debesīm līdzīgs raksturs. Dievs gribēja viņu pārbaudīt. Viņam bija darāms darbs pašam priekš sevis, kuru neviens cits viņa vietā nevarēja padarīt. Ar visas savas dzīves rīcību viņš ir pazaudējis daudzus dārgā pārbaudes /29/ laika gadus, kuros viņš būtu varējis iegūt pieredzi reliģiskās lietās un atziņas par Kristus dzīvi un par bezgalīgi lielo upuri, ko pienesa cilvēka labā, lai viņu atbrīvotu no sātana pinekļiem, kuros tas viņu bija sasaistījis; un tikai tad viņš spētu pagodināt Dieva Vārdu.
Kristus dārgi maksāja par cilvēka atpirkšanu. Kārdināšanas tuksnesī Viņš izcieta visasākās izsalkuma mokas; un, gavēņa novājinātam, Viņam piestājās sātans ar savām daudzveidīgajām kārdināšanām, lai uzbruktu Dieva Dēlam un, izmantojot Viņa vājumu, To uzvarētu. Tā sātans būtu izjaucis pestīšanas plānu. Bet Kristus bija nelokāms. Viņš uzvarēja cilvēces dēļ, lai izglābtu to no krišanas pazemojuma. Mums jāmācās no Kristus piedzīvojumiem. Viņa piemērs, uzvarot ēstkāri, rāda ceļu tiem, kas grib būt Viņa sekotāji un beidzot sēdēt ar Viņu uz Viņa troņa.
Kristus cieta izsalkumu vārda vispilnīgākajā nozīmē. Cilvēku bērniem parasti ir viss nepieciešamais dzīvības uzturēšanai. Tomēr līdzīgi mūsu pirmajiem vecākiem viņi vēlas to, ko Dievs viņiem negribētu dot, jo tas priekš viņiem nav vislabākais. Kristus cieta izsalkumu, trūkstot nepieciešamajam uzturam, un atsita sātana kārdināšanas ēstkāres jautājumā. Nesavaldīgas ēstkāres piekopšana kritušajā cilvēkā rada nedabīgas alkas pēc lietām, kas beidzot izsauks viņa bojāeju.
Dieva rokas veidoja cilvēku ar pilnīgām gara un miesas spējām; pilnīgi šķīstu, tāpēc arī pilnīgi veselu. Bija vajadzīgi vairāk nekā divi tūkstoši gadu, lai, padodoties ēstkārei un nesavaldītām kaislībām, cilvēka organismā samazinātos dzīvības spēki. Katra nākošā paaudze slīdēja uz leju daudz ātrāk. Ēstkāres apmierināšana kopā ar kaislībām noveda cilvēku pie pārmērībām un varas darbiem; izvirtība un citu riebumu izsaucošu dziņu apmierināšana novājināja spēkus un nesa cilvēcē visāda veida slimības, līdz pazuda pirmo paaudžu spēks un godība. Jau trešajā paaudzē pēc Ādama cilvēks sāka uzrādīt pagrimuma pazīmes. Nākošās paaudzes pēc ūdensplūdiem izvirta daudz straujāk. /30/
Visu šo sāpju un ciešanu smagumu var saistīt ar padošanos ēstkārei un kaislībām. Grezna dzīve un vīna lietošana samaitā asinis, sakairina kaislības un izsauc visāda veida slimības. Bet ar to vēl ļaunums nebeidzas. Vecāki slimības atstāj kā mantojumu saviem bērniem. Tas ir kā likums, ka katrs nesavaldīgs vīrs, kas uzaudzina bērnus, saviem pēcnācējiem nodod savas tieksmes, ļaunās iegribas un slimības ar
savām sakairinātajām un samaitātajām asinīm. Nesavaldība, slimības un gara vājums kā briesmīgs mantojums pāriet no tēva uz dēlu un no paaudzes uz paaudzi, un tas ienes pasaulē sāpes un ciešanas, un tas nav nekad mazāks kā cilvēka krišanas atkārtojums.
Pastāvīga dabas likumu pārkāpšana ir arī pastāvīga Dieva likumu pārkāpšana. Tagadējais ciešanu un sāpju slogs, kas izjūtama visās malās, kroplums, sabrukums, slimības un vājprātība, kas tagad pārplūdina pasauli, dara to par slimnīcu. Bet ņemsim vērā, kāda tā būtu varējusi būt un kādai tai pēc Dieva nodoma vajadzētu būt. Tagadējā paaudze ir vāja garīgi, tikumiski tāpēc ka kritušais cilvēks pārkāpj Dieva likumus. Jo nepareizas ēstkāres apmierināšana izsauc vissmagākos noziegumus. Viss šis posts ir krājies no paaudzes paaudzē,
Piekoptā tieksme uz riebīgo, netīro indi - tabaku izsauc vēlēšanos pēc stiprākiem kairinātājiem kā alkohols, ko iedzer viena vai otra iemesla dēļ, vai nu pret kādu iedomātu vājumu, vai arī lai izsargātos no kādas iespējamas slimības. Un tā izveidojas nedabīga kāre pēc šiem kaitīgajiem, uzbudinošajiem kairinātājiem. Šī kāre arvien ir pastiprinājusies, līdz mūsu paaudzē nesātība pieaugusi līdz satraucošiem apmēriem. Dzērājus, alkoholiķus var redzēt visur. Viņu saprāts un morāliskie spēki ir novājināti, jūtas notrulinātas, Dieva un Debesu prasības viņi nesaprot, un mūžīgas lietas viņi nenovērtē. Bībele paskaidro, ka neviens dzērājs neiemantos Debesu valstību.
Tabaka un alkohols notrulina un demoralizē. Bet /31/ tas vēl nav viss ļaunums. To lietotājs savu sakairināto dabu, netīrās asinis, novājināto prātu un zemos tikumiskos spēkus nodod bērniem un līdz ar to ir atbildīgs par visu ļaunumu, kam viņa nesavaldīgā un nepareizā dzīve ir bijusi par iemeslu kā ģimenē, tā sabiedrībā. Cilvēce nopūšas un vaid zem iepriekšējo paaudžu
grēku sakrātā sāpju svara. Tomēr tagadējās paaudzes vīri un sievas par to domā un rūpējas reti vai gandrīz nemaz. Viņi nododas nesātībai ēšanā un dzeršanā un tā nākošajām paaudzēm mantojumā atstāj slimības, novājinātu prātu un netīru tikumību.
Jebkura veida nesātība ir visļaunākais savtīguma veids. Kas patiesi bīstas Dievu un tur Viņa baušļus, tie uz šīm lietām raugās saprāta un reliģijas gaismā. Kā vīrietis vai sieviete var turēt Dieva likumus, kuri prasa mīlēt tuvāko kā sevi, tomēr nodoties nesātībai ēstkārei, kas paralizē smadzenes, novājina saprašanu un piepilda miesu ar slimībām? Nesātība aizdedzina kaislības un palaiž grožus iekārēm. Un šo zemisko kaislību ietekmē akla kļūst sirdsapziņa un prāts.
Mēs jautājam: ko māsas A vīrs grib darīt. Vai viņš līdzīgi Ēsavam grib pārdot savu pirmdzimtību par kādu virumu? Vai viņš grib pārdot savu dievišķo vīrišķību, lai apmierinātu samaitātās tieksmes, kas var nest tikai nelaimi un pazemojumu? "Grēka alga ir nāve." Vai šim brālim trūkst morāliskas drosmes aizliegt iekārei? Viņa ieradumi nav bijuši saskaņā ar patiesību un norājošām liecībām, kuras Dievs atradis par vajadzīgu dot Saviem ļaudīm. Viņa sirdsapziņa vēl nav pilnīgi mirusi. Viņš zina, ka nevar kalpot Dievam un ļauties savai iekārei. Viņš ir padevies sātana kārdināšanām, kas bija par stiprām, lai savā spēkā tās atsistu. Viņu pievarēja. Intereses trūkumu par patiesību viņš pieraksta citiem iemesliem, bet ne patiesajam, lai ar to slēptu savus vājos centienus un īsto atkāpšanās iemeslu no Dieva, kas ir nesavaldīta ēstkāre.
Daudzi šai jautājumā maldās; viņi svārstās starp aizliegšanos ēstkārē un citās iegribās un to apmierināšanu, /32/ līdz beidzot ienaidnieks viņus pārvar, un viņi atsakās no patiesības, savu rīcību attaisnojot ar neticību Liecībām. Izmeklējot atklājas patiesība, ka viņiem ir daži grēcīgi ieradumi, ko Dievs Liecībās nosoda. Tagad paceļas jautājums: vai viņi grib atstāt savus elkus, kurus Dievs nosoda, vai grib turpināt apmierināt nepareizās iekāres un atmest Dieva dāvāto gaismu, kas norāj tieši tās lietas, kas viņiem patīk? Jautājums, kas viņiem jāizšķir, ir sekojošais: Vai nu aizliegt pašam sevi un pieņemt Liecības, kas norāj manus grēkus, kā no Dieva nākošas, vai arī atmest Liecības, tāpēc ka tās norāj manus grēkus?
Daudzos gadījumos Liecības pieņem pilnībā, atmet grēkus un atsaka savām iegribām, un tūlīt saskaņā ar Debesu doto gaismu sākas reformācija. Citos gadījumos grēcīgās tieksmes turpina lolot tālāk, Liecības atmet un, lai citu priekšā atvainotu Liecību noraidīšanu, izgudro nepatiesus iemeslus, patieso iemeslu neizpauž. Lai atteiktos no kaitīgajiem ieradumiem, aptrūkst tikumiska spēka un drosmes, gribas, ko stiprinātu un pārvaldītu Dieva Gars.
Nav viegli pārvarēt nostiprinājušos tieksmi uz narkotiskām un kairinošām vielām. Tikai Kristus Vārdā var gūt šo lielo uzvaru. Viņš cilvēces labā uzvarēja gandrīz sešas nedēļas ilgajā gavēnī kārdināšanas tuksnesī. Viņš jūt līdzi cilvēku vājībām. Viņš tik ļoti mīlēja kritušo cilvēku, ka pienesa bezgalīgo upuri,
lai sasniegtu viņu viņa pazemojumā un lai caur Savu dievišķo spēku beidzot paceltu viņu līdz Savam tronim. Bet vai Kristus Savu darbu pie cilvēka izdarīs, ko Viņš pilnībā spējīgs darīt, tas atkarājas no paša cilvēka.
Vai cilvēks satvers dievišķo spēku un noteikti, neatlaidīgi pretosies sātanam, kā Kristus viņam rādījis priekšzīmi cīņā ar ienaidnieku kārdināšanas tuksnesī? Dievs nevar glābt cilvēku no sātana viltību spēka pret viņa paša gribu. Cilvēkam jādarbojas ar savu cilvēcīgo spēku, kuru atbalstīs Kristus dievišķais spēks, un tad jāturas pretī un jāpanāk uzvara par katru cenu pašam priekš sevis. /33/ Īsi sakot, cilvēkam jāuzvar, kā Kristus ir uzvarējis. Un tad uzvarot, kas iespējams Visspēcīgā Jēzus Vārdā, viņš var kļūt par Dieva mantinieku un Jēzus Kristus līdzmantinieku. Cilvēks tāds nevar kļūt, ja uzvaru izcīnītu vienīgi Kristus. Cilvēkam jādara sava daļa; Kristus dotajā spēkā un žēlastībā viņam pašam jākļūst par uzvarētāju. Cilvēkam jābūt Kristus līdzstrādniekam uzvaras darbā, un tad viņš būs arī Kristus līdzdalībnieks Viņa godībā.
Mēs esam iesaistījušies svētā darbā. Apustulis Pāvils pamudina brāļus: "Kad nu mums ir tādas apsolīšanas, mīļie, tad lai paši šķīstamies no visas apgānīšanas pie miesas un pie gara un lai esam pilnīgi svēti Dieva bijāšanā." Mūsu svēts pienākums ir uzturēt sevi tīru - par templi Svētajam Garam; to mēs esam Dievam parādā. Ja sirds un prāts ir nodoti kalpošanai Dievam, paklausot visiem Viņa baušļiem, mīlot Viņu no visas sirds, ar visu spēku un prātu un savu tuvāko kā sevi, tad mēs būsim godīgi un uzticīgi pret Debesu prasībām.
Apustulis vēl saka: "Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstamās miesās, paklausot tās kārībām." Viņš spiedoši aicina brāļus nopietni un neatlaidīgi censties pēc skaidras un svētas
dzīves: "Un katrs, kas cīkstas, savaldās visās lietās. Viņi - lai iegūtu iznīcīgu kroni, bet mēs - neiznīcīgu.
“