Lielie Izraēla pulki uzvarošā priekā atstāja Ēģipti, viņu ilgās un nežēlīgās kalpības vietu. Ēģiptieši negribēja viņus atbrīvot, līdz piedzīvoja Dieva sodības sevišķus brīdinājumus. Eņģelis - atriebējs bija apmeklējis katra ēģiptieša māju un katrā ģimenē nonāvējis pirmdzimto.
Neviens nebija izbēdzis, sākot ar faraona mantinieku līdz pazemes cietumā atrodošā gūstekņa vecākajam dēlam. Arī lopu pirmdzimtie saskaņā ar Kunga pavēli bija nokauti. Tomēr Izraēla /21/ bērnu mājām nāves eņģelis aizgāja garām, tur neiegriezdamies.
Faraons, šausmu pārņemts mocību dēļ, kas bija nākušas pār viņa ļaudīm, nakti aicināja Mozu un Aronu savā priekšā un pavēlēja viņiem atstāt Ēģipti. Viņš bija ļoti norūpējies, lai viņi bez vilcināšanās dotos prom; jo viņš un ļaudis baidījās, ka, ja Dievs Savu lāstu no viņiem nenoņems, zeme var kļūt par milzīgu kapsētu.
Izraēla bērni priecīgi uzņēma ziņas par brīvību un steigšus gatavojās atstāt verdzības zemi. Bet ceļš bija nogurdinošs, un drosme beidzot saplaka. Ceļš gāja pār neauglīgiem pakalniem un kailiem līdzenumiem. Trešajā naktī viņi atradās, no visām pusēm kalnu ieslēgti, un Sarkanā jūra bija viņu priekšā. Viņi bija apmulsuši un ļoti nožēloja savu stāvokli. Viņi vainoja Mozu, ka viņš viņus atvedis uz šo vietu, jo domāja, ka ir iets nepareizs ceļš. Viņi sacīja: "šis noteikti nav ceļš uz Sinaja tuksnesi, ne ari uz Kānaanas zemi, kas apsolīta mūsu tēviem. Mēs nevaram iet tālāk; mums tagad jāiet Sarkanās jūras ūdeņos vai arī jāgriežas atpakaļ uz Ēģiptes zemi.”
Un tad, it kā lai piepildītu bēdu kausu, redzi, ēģiptiešu karaspēks dzenas viņiem pakaļ. Vareno armiju vadīja pats faraons, kas tagad nožēloja, ka atlaidis ebrejus, un baidījās, ka viņš viņus ir aizsūtījis prom, lai viņi kļūtu par lielu, viņam naidīgu tautu. Kāda apjukuma un bēdu pilna nakts tā bija Izraēlam! Kāds pretstats slavas pilnajam rītam, kad viņi atstāja Ēģiptes kalpību un, priekā līksmodamies, devās uz tuksneša pusi. Cik bezspēcīgi viņi jutās varenā ienaidnieka priekšā! Baiļu pārņemto sievu un bērnu raudāšana, sajaucoties ar izbiedēto lopu maurošanu un aitu blēšanu, vēl pievienojās klāt briesmīgajai stāvokļa neskaidrībai.
Bet vai Dievs bija mitējies rūpēties par Saviem /22/ ļaudīm, viņus atstādams bojā ejai? Vai Viņš viņus nebrīdinātu par viņiem draudošajām briesmām un viņus neatbrīvotu no viņu ienaidniekiem? Dievam nepatika Viņa ļaužu apjukums. Viņš pats bija Tas, kas Mozum deva norādījumu apmesties pie Sarkanās jūras, un tālāk Viņš Mozum bija paskaidrojis: "Faraons sacīs par Izraēla bērniem - šie ir apmaldījušies šai zemē, tuksnesis viņiem ir visapkārt. Un Es apcietināšu faraona sirdi, ka viņš viņiem dzīsies pakaļ, un Es pagodināšos pie faraona un pie viņa spēka, tā kā ēģiptiešiem nāksies atzīt, ka Es esmu Kungs.”
Jēzus atradās lielā Izraēla pulka priekšgalā. Padebeša stabs dienā un uguns stabs naktī liecināja par dievišķo Vadoni. Bet ebreji pacietīgi neizturēja Kunga pārbaudi, Viņu balss pacēlās pārmetumos un apvainojumos pret Mozu, viņu redzamo vadoni, ka viņš viņus ievedis šinīs lielajās briesmās. Viņi neuzticējās Dieva sargājošajam spēkam un arī neizprata, ka Viņa roka ir Tā, Kas aiztur visapkārt esošo nelaimi. Savās bezprātīgās bailēs viņi bija aizmirsuši zizli, ar kuru Mozus Nīlas ūdeni bija pārvērtis asinīs, un visu postu, kam Dievs bija licis nākt pār ēģiptiešiem, tāpēc ka viņi bija vajājuši Viņa izredzētos ļaudis. Viņi bija aizmirsuši visu brīnišķīgo Dieva iejaukšanos viņu labā.
Viņi kliedza: "Ak, cik daudz labāk mums būtu bijis palikt kalpībā! Labāk dzīvot kā vergiem, nekā mirt no bada un noguruma tuksnesī vai tikt apkautiem no ienaidniekiem." Viņi vērsās pret Mozu ar rūgtu pārmetumu, tāpēc ka viņš viņus nebija atstājis tur, kur viņi bija, bet bija izvedis, lai ietu bojā.
Mozu ļoti satrauca ļaužu neuzticība, sevišķi tāpēc, ka viņi vairākkārtīgi bija redzējuši Dieva spēka atklāšanos. Viņš jutās apbēdināts, ka viņi savās grūtībās un briesmās apvainoja viņu, kaut gan viņš vienkārši bija paklausījis skaidrajām Dieva pavēlēm. Tomēr viņš stipri ticēja, ka Kungs viņus izvedīs drošībā; viņš uzklausīja ļaužu pārmetumus un bailes un klusināja tās, pat pirms pats spēja izprast
glābšanās plānu. /23/
Tiešām viņi atradās vietā, no kuras nebija iespējams izkļūt, ja Dievs pats neiejauktos, lai viņus glābtu; tomēr šinīs grūtībās viņi bija nonākuši, paklausot dievišķām pavēlēm, un Mozus nebaidījās par sekām. Viņš sacīja ļaudīm: "Nebīstieties, pastāviet un lūkojiet Kunga pestīšanu, ko Viņš šodien jums darīs. Jo tos ēģiptiešus, ko jūs šodien redzat, jūs mūžam vairs neredzēsiet. Kungs karos par jums, un jūs būsiet mierā.”
Nebija viegli Izraēla pulkus noturēt Kunga priekšā, gaidot uz Viņa palīdzību. Visi bija satraukti un baiļu pārņemti. Viņi nepazina disciplīnu un pašsavaldīšanos. Šausmīgā stāvokļa iespaidā viņi kļuva nikni un neprātīgi. Viņi sagaidīja, ka drīz atkal kritīs savu apspiedēju rokās, tāpēc skaļas un dziļas bija vaimanas un savstarpējie apvainojumi. Brīnišķīgais padebeša stabs pavadīja viņus ceļojumā un kalpoja, aizsargājot viņus no dedzinošajiem saules stariem. Visu dienu tas krāšņi gāja viņu priekšā, neļaujot pār viņiem nākt ne saules stariem, ne
vētrām; bet naktī tas kļuva par uguns stabu, lai apgaismotu ceļu. Viņi tam bija sekojuši kā Dieva zīmei iet uz priekšu; bet tagad viņi savstarpēji apjautājās, vai tas nevar būt kāda briesmīga posta rēgs, kam drīz jānāk pār viņiem, jo vai tas nebija viņus atvadījis kalnu nepareizajā pusē un ievedis tālāk neejamā ceļā? Tā Dieva eņģelis viņu piekrāptajiem prātiem likās par lielas nelaimes vēstnesi.
Bet tagad, kad ēģiptiešu karapulki tuvojās, domādami, ka viņi būs viegls laupījums, mākoņa stabs majestātiski pacēlās debesīs, pārlidoja pāri Izraēlam un nolaidās starp viņiem un ēģiptiešu karapulkiem. Starp vajātiem un vajātājiem nostājās tumsas siena. Ēģiptieši vairs nevarēja saredzēt ebreju nometni un bija spiesti apstāties. Tomēr, nakts tumsai padziļinoties, mākoņa siena ebrejiem kļuva gar lielu gaismu, apgaismodama visu nometni ar dienas spožumu.
Tad Izraēla sirdīs radās glābšanās cerība. Un /24/ Mozus pacēla savu balsi uz Kungu, Tad Kungs sacīja uz Mozu: "Ko tu brēc uz Mani? Saki Izraēla bērniem, lai dodas ceļā. Un tad pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķir to, ka Izraēla bērni var iziet pa jūtas vidu kā pa sausumu.”
Tad Mozus, paklausīdams dievišķai pavēlei, izstiepa zizli, un ūdeņi sadalījās, nostājoties kā siena katrā pusē un atstājot Izraēla bērniem platu ceļu pa jūras dibenu. Uguns staba gaisma apspīdēja putām rotātās viļņu galotnes, apgaismojot ceļu, kas līdzīgi varenai vagai bija izcirsts Sarkanās jūras ūdeņos, līdz tas pazuda pretējā krasta tumsā.
Visu nakti skanēja Izraēla pulku dimdas, šķērsojot Sarkano jūru; bet mākonis viņus slēpa no ienaidnieka skata. Ēģiptieši, ātrā gājiena noguruši, naktī apmetās uz krasta. Viņi ebrejus bija redzējuši pavisam tuvu, un, tā kā likās, ka viņiem nebija iespējams izbēgt, tad ēģiptieši nolēma pa nakti atpūsties un rītā gūt vieglu laupījumu. Nakts bija stipri tumša. Likās, ka mākoņi tos ietina kā kāda taustāma viela. Dziļš miegs pārņēma nometni, bet sargi snauda savos posteņos.
Beidzot taures skaņas atmodina nometni. Mākoņi sāk izklīst. Ebreji dodas uz priekšu. Balsis un soļu troksnis nāk no jūras puses. Vēl ir tik tumšs, ka nevar saredzēt bēgošos ļaudis, tomēr atskan pavēle gatavoties uz pakaļdzīšanos. Dzirdama ieroču žvadzoņa, ratu rīboņa, virsnieku komandas un zirgu zviegšana. Beidzot ir nostājušies gājienam un lēnām tumsā dodas uz priekšu bēgošo pulku virzienā.
Tumsā un apjukumā viņi vajājot drāžas uz priekšu, nezinādami, ka iegājuši jūras gultnē un ka no abām pusēm viņus iežogo pārkārušās ūdens sienas. Viņi ilgojas, kaut migla /25/ un tumsa pazustu un atklātu viņiem ebrejus un vietu, kur viņi paši atrodas. Rata riteņi dziļi grimst mīkstajās smiltīs, zirgi pinas iejūgos, kļūst nevaldāmi. Visur sajukums, tomēr viņi spiežas uz priekšu, juzdamies droši par uzvaru.
Beidzot noslēpumainais mākonis viņu izbrīna pilno acu priekšā pārvērtās par uguns stabu. Dārd pērkoni, liesmo zibeņi, apkārt trako viļņi, un lielas bailes pārņem viņu sirdi. Šausmās un apjukumā ugunīga draudoša gaisma pārsteigtajiem ēģiptiešiem atklāj pa labo un pa kreiso roku esošās briesmīgās ūdens masas. Viņi redz plato ceļu, ko Kungs sagatavojis Saviem ļaudīm mirdzošajās smiltīs, un redz līksmojošo Izraēlu drošībā uz tālā krasta.
Viņus pārņem apjukums un izbailes. Trakojošā stihijā viņi dzird dusmojošā Dieva balsi un cenšas
griezties atpakaļ, bēgt uz krastu, no kura bija aizgājuši. Bet Mozus izstiepj zizli, un sakrājušās ūdens masas, šņākdamas, kaukdamas un kārodamas laupījuma, gāžas pāri ēģiptiešu armijai. Lepno faraonu un viņa leģionu, izgreznotos ratus un mirdzošos ieročus, zirgus un jātniekus - visu aprij vētrainā jūra. Varenais Izraēla Dievs ir atbrīvojis Savus ļaudis, un viņu pateicības dziesma paceļas uz Debesīm, ka Dievs tik brīnišķīgi ir darbojies viņu labā.
Izraēla bērnu vēsture uzrakstīta par pamācību un biedinājumu visiem kristiešiem. Kad Izraēlam uzbruka briesmas un grūtības un viņu ceļš likās šķērsots, tad viņi mitējās ticēt un kurnēja pret Dieva nozīmēto vadoni. Izraēlieši pārmeta, ka viņš viņus ievedis briesmās, lai gan Mozus bija tikai paklausījis Dieva balsij.
Dievišķā pavēle skanēja! "Ejiet uz priekšu!" Viņiem nebija jāgaida, līdz ceļu nolīdzinātu un viņi spētu saprast visu atsvabināšanas plānu. Dieva darbs ir uz priekšu ejošs, un Viņš Saviem ļaudīm pavēra ceļu. Vilcināšanās un kurnēšana ir neuzticības parādīšana Izraēla Svētajam. Dieva aizgādība noveda ebrejus kalnu cietoksnī, kur priekšā atradās Sarkanā jūra, lai varētu viņus atsvabināt un uz visiem laikiem atbrīvot no viņu ienaidniekiem. Viņš būtu varējis viņus glābt arī kādā citā veidā, bet Viņš izvēlējās šo ceļu, lai pārbaudītu viņu ticību un stiprinātu Izraēla uzticēšanos Viņam.