Pāvils mums attēlo garīgo cīņu un tās atalgojumu pretstatā dažādajām spēlēm, kuras pagāni rīkoja par godu saviem dieviem. Uz šīm spēlēm sagatavoja jaunekļus, ievērojot stingru pašaizliegšanos un visstingrāko disciplīnu. Aizliegta bija katras tieksmes apmierināšana, kas varētu vājināt fiziskos spēkus. Kas trenējās, tiem nebija atļauts lietot vīnu un izšķērdīgu, baudu sniedzošu barību, jo tā vājinātu, bet ne stiprinātu dalībnieku enerģiju, veselīgu rosmi, rakstura stingrību un izturību. Tādos sarīkojumos /34/ bija daudz skatītāju, ķēniņi un dižciltīgi ļaudis. Vienkārša vainaga iegūšanu, kas novīta dažu stundu laikā, uzskatīja kā visaugstāko godu. Ja šī iznīcīgā kroņa tīkotāji bija ievērojuši stingru atturību un paļāvušies nelokāmai disciplīnai, lai iegūtu spēku un enerģiju, cerot kļūt par uzvarētājiem, pat tad viņi nebija droši par godalgu. Godalgu varēja piešķirt tikai vienam. Daži varēja būt pūlējušies tikpat enerģiski kā citi un varēja būt pielikuši pēdējos spēkus vainagojošā goda iegūšanai, bet tad, kad viņi izstiepa roku pēc godalgas, kāds cits par acumirkli ātrāk varēja satvert kāroto dārgumu.
Tā tas nav kristieša cīņā. Šajā skrējiena visi var piedalīties un var būt droši arī par uzvaru un nemirstīgu godu, ja tikai būs pakļāvušies nosacījumiem. Pāvils saka: "Tad skrieniet tā, ka jūs to iegūstat." Un tad viņš paskaidro nosacījumus, kas jāievēro, ja grib gūt panākumus. "Ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās.”
Ja pagāni, ko nevadīja apgaismota sirdsapziņa un kas nebijās Dieva, bija ar mieru kaut ko sev atraut un pakļauties audzinošai disciplīnai, aizliegdami sev katras novājinošas tieksmes apmierināšanu, lai tikai iegūtu kādu iznīcīgu mantu un pūļa aplausus, cik daudz vairāk tad tiem, kas piedalās kristīgo skriešanās cīņā, cerēdami uz nemirstību un Debesu Augstības atzinību, vajadzētu būt labprātīgiem atteikties no neveselīgiem kairinājumiem un tieksmju apmierināšanas, kas pazemo tikumību, novājina saprātu un pakļauj augstākos spēkus dzīvnieciskām iekārēm un kaislībām.
Liels daudzums cilvēku pasaulē noraugās uz šo dzīves spēli, uz kristiešu cīņu. Un tas vēl nav viss. Universa Valdnieks un Debesu eņģeļu miriādes ir šī skrējiena skatītāji. Viņi norūpējušies vēro, lai redzētu, kuri būs laimīgie uzvarētāji un iegūs nevīstošo godības vainagu. Ar sasprindzinātu interesi Dievs un Debesu eņģeļi atzīmē to pašaizliegšanos, uzupurēšanos un mokošo piepūli, kas skrien /35/ kristiešu skrējienu. Katrs cilvēks saņems atalgojumu atbilstoši neatlaidībai, enerģijai un uzticīgai nopietnībai, ar kādu viņš būs pildījis savu daļu šajā lielajā cīņā.
Pieminētajās spēlēs tikai viens varēja iegūt godalgu. Bet par kristieša skrējienu apustulis saka: "Es tad skrienu ne kā uz ko nezināmu." Skrējiena beigās mums nebūs jāpiedzīvo vilšanās. Visiem tiem, kas pilnīgi padodas Dieva Vārdā dotajiem nosacījumiem un jūtas atbildīgi par fiziskā spēka un ķermeņa veiklības saglabāšanu, lai tādā kārtā viņiem būtu pareizi līdzsvarots prāts un veselīga morāle, šī skriešanās nav nedroša. Viņi visi var iegūt godalgu uzvarot un nest nemirstīgās godības vainagu, kas nekad nenovītīs.
Apustulis Pāvils stāsta, ka "mēs esam darīti par skatu spēli pasaulē, cilvēkiem un eņģeļiem". Liels daudzums liecinieku vēro mūsu kristīgo gājumu. "Tad nu arī mēs, kad tāds liels pulks liecinieku ir visapkārt ap mums, lai noliekam ikvienu nastu un to grēku, kas mūs visai apstāj, un ar pacietību lai tekam mums noliktajā cīniņā. Un lai skatāmies uz Jēzu, ticības Iesācēju un Pabeidzēju, Kas, jebšu varēja priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdā-jis un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam.”
Mēs nedrīkstam spriest par savas rīcības pareizību, vērojot pasaules dzīvi. Ļauties ēstkārei, baudot dārgus ēdienus un nedabīgus kairinātājus, ir moderni. Bet tāds dzīves veids stiprina dzīvnieciskās tieksmes un sakropļo morālo spēju attīstību un augšanu. Nevienam no Ādama dēliem un meitām nav nekādas drošības kļūt par uzvarētājiem kristiešu cīņā, ja viņi neapņemas ievērot sātību visās lietās. Ja viņi to darīs, tad viņi necīnīsies, it kā gaisu sizdami.
Ja kristieši valdīs pār savu miesu un ļaus, lai apgaismotā sirdsapziņa pārvalda visas iekāres un kaislības, izjūtot paklausību veselības un dzīvības likumiem par savu /36/ pienākumu, kuru viņi ir parādā Dievam un saviem kaimiņiem, tad viņi baudīs fiziskā un garīgā
spēka svētības. Viņiem būs morālisks spēks cīnīties pret sātanu, un Tā Vārdā, Kas uzvarēja ēstkāri viņu labā, arī viņi var kļūt paši priekš sevis vairāk nekā uzvarētāji. Šī cīņa iespējama visiem, kas tikai grib tajā iesaistīties.
Man rādīja br. B dzīvi, ka viņu apņem tumsas mākonis. Viņa dzīvoklī nav Debesu gaismas. Lai gan viņš apliecina ticību patiesībai, tomēr viņa ikdienas dzīve nav paraugs patiesības svētojošam iespaidam uz sirdi. Dabīgi viņa raksturs nav labsirdīgs, laipns, sirsnīgs un uzmanīgs. Viņa temperaments sagādā ciešanas viņam pašam, ģimenei un draudzei, kam jāizjūt tā iespaids. Viņam darāms darbs pašam priekš sevis, ko neviens cits viņa vietā nevar padarīt. Viņam vajadzīgs Dieva Gara pārveidojošais spēks. Apliecinot sevi par Kristus sekotājiem, mūs saista pienākums pārbaudīt savus ceļus un rīcību, salīdzinot to ar mūsu Pestītāja priekšzīmi. Mūsu garam un izturēšanās veidam jāsaskan ar Pestītāja doto paraugu.
Brālim B nav tāds raksturs, kas ienestu saules gaismu viņa ģimenē. Tieši šeit viņam jāiesāk darbs. Viņš vairāk līdzinās mākonim nekā gaismas staram. Viņa ir par savtīgu, lai izteiktu atzinību savas ģimenes locekļiem, sevišķi vienam, kuram vairāk kā visiem citiem būtu vajadzīga viņa mīlestība un maiga cienība. Viņš ir saīdzis, valdonīgs, pavēlošs; viņa vārdi bieži ir griezīgi un atstāj rētas, kuras viņš necenšas dziedināt; klusinot savu garu, atzīstot savas kļūdas un nepareizo rīcību, viņš necenšas nākt pie gaismas. Nav manāms, ka viņš pārbaudītu savu sirdi, motīvus, garastāvokli, valodu un izturēšanos, lai redzētu, vai viņa dzīve līdzinās dotajam paraugam. Dieva likumus viņš nepiemēro savai dzīvei un raksturam kā savas rīcības vadītājus. Kungs Savā priekšā vēlas redzēt godīgus un taisnus ļaudis.
Māsai B ir daudz pārbaudījumu un arī viņas pašas dabisko vājību, ar kurām jācīnās, un viņas daļu (likteni) nevajadzētu ne ar ko padarīt smagāku, kā tikai ar to, kas noteikti nepieciešama. Brālim B vajadzētu kļūt maigākam; viņam jāpierod būt smalkjūtīgam un uzmanīgam. Viņam vajadzētu /37/ būt ļoti maigam un mīļam pret savu sievu, kas viņam visādā ziņā ir līdzīga; nevajadzētu izteikt nevienu vārdu, kas mestu ēnu viņas sirdī. Reformācijas darbs jāiesāk mājās; viņam jāattīsta mīlestība un jāpārvar rakstura raupjums, skarbums, neiejūtīgums un augstsirdības trūkums; Šīs īpašības viņā arvien vairāk nostiprinās. Lai mēs, nabaga mirstīgie, aizsniegtu Debesis, mums jāuzvar, kā Kristus uzvarēja. Mums jābūt Viņam līdzīgiem; mūsu raksturam jābūt bez vainas.
Man rādīja, ka br. B nav augstas izpratnes par kristietim nepieciešamā rakstura pilnveidojumu. Viņš pareizi nesaprot savu pienākumu pret līdzcilvēkiem. Viņam draud bries-mas vispirms domāt par savām interesēm, ja rodas kāda izdevība, neņemot vērā, vai kaimiņiem viņa rīcība nesīs zaudējumu vai ieguvumu. Sava labklājība viņam ir ārkārtīgi sva-rīga, bet viņš nemaz neinteresējas par savu kaimiņu
laimi vai nelaimi, kā Kristus prasa no Saviem sekotājiem.
Ar niecīgu peļņu sātans viņu var novilt no godīguma. Un tas aptumšo viņa dvēseli un nes tumsu pār draudzi. "Viss tas tev piederēs," saka sātans, "ja tu atteiksies no sava stiprā godīguma. Visu to es tev došu, ja tu tikai izpatiksi man šinī lietā, vai arī darīsi un runāsi to." Un pārāk bieži pretinieks ir pievīlis br. B, kaitējot viņam pašam un aptumšojot citu prātu.
Draudzē ir arī daži citi, kuriem ir jāskatās no augstāka redzes viedokļa, pirms viņi var iegūt garīgu izpratni un spēt izšķirt Dieva prātu un Viņa gribu, lai nemestu ēnu uz citiem, bet izplatītu gaismu. Brālim B jāsvaida acis, lai varētu skaidri izšķirt garīgas lietas un arī sātana viltības. Kristietim sasniedzamais stāvoklis ir augsts un cēls. Bet, ak vai, kas saucas par Kristus sekotājiem, tie to ir pazemojuši līdz pašiem putekļiem.
Tev pastāvīgi jābūt modram, brāli B, citādi sātans tevi pārvarēs ar savām kārdināšanām, lai tu dzīvotu sev, būtu greizsirdīgs un skaudīgs, aizdomu pilns un kļūdu meklētājs. Ja tu staigā kurnēdams, tad tu nesper nevienu soli uz priekšu pa ceļu, kas ved uz Debesīm. Ja tu tikai uz brīdi pārtrauksi nopietni pūlēties un ar lūgšanām censties /38/ apspiest un pārvaldīt pats sevi, tad tev draud briesmas no kādas stipras kārdināšanas tikt pārvarētam; tu vari spert negudrus soļus; tu vari atklāt nekristīgu garu, kas sarūgtinās ne tikai tavu dvēseli, bet apbēdinās ari citus. Tu viņiem vari uzkraut grūtību un samulsuma mastu un bēdas, kas apdraudēs viņu dvēseles, un par šo postošo iespaidu tu būsi atbildīgs. Brāli B, ja tu gribi izbēgt postam, kas ir pasaulē caur iekāri, tad kristieša apliecība tev jāizrotā visās lietās.
Tu teiksi, ka tas ir grūts darbs, ceļš ir par šauru, es nevaru pa to iet. Vai šajā vēstulē uzrādītais ceļš ir grūtāks par to, kuru tu redzi skaidri iezīmētu Dieva Vārdā? Debesis ir visas dzīves neatlaidīgas piepūles un nenogurstošu pūļu vērtas. Ja tagad tu atrausies un kritīsi
mazdūšībā, tad tu noteikti zaudēsi Debesis - zaudēsi nemirstības dzīvi un nevīstošo godības vainagu. Kas sēdēs blakus Pestītājam uz Viņa troņa, tie būs tikai no tiem, kas uzvarējuši, kā Viņš uzvarējis. Mīlestība uz šķīsto svētījošo patiesību, uz dārgo Pestītāju atvieglos pūles pēc uzvaras. Viņš labprāt dāvās Savu spēku tiem, kas patiesi pēc tā ilgojas. Ar žēlastību un mieru Viņš vainagos katru neatlaidīgu piepūli, kas darīta Viņa Vārdā.
Ja tu ik dienas mācīsies pagodināt Dievu un apspiest sevi, tad Viņš Savu spēku darīs pilnīgu tavā nespēcībā un tu spēsi dzīvot tā, ka tava sirdsapziņa tevi nenotiesās. Tu vari iegūt labu slavu no tiem, kas ārpusē. Apdomīga dzīve nesīs lielu labumu ne tikai tavai dvēselei, bet tā būs par spožu gaismu, kas apgaismos arī citu tekas un rādīs viņiem ceļu uz Debesīm.