Bērni, kuriem atļauts pašiem izvēlēties savu ceļu, nav laimīgi. Neuzvarēta sirds nav mierīga un apmierināta. Prāts un sirds ir jāaudzina un jāpakļauj pareiziem ierobežojumiem, lai raksturs saskaņotos ar gudrajiem likumiem, kas pārvalda mūsu būtni. Nepacietība un neapmierinātība ir lutināšanas un savtīguma augļi. Sirds zeme līdzīgi dārza zemei /203/ nesīs nezāli un dadžus, ja tur neiesēs dārgu un vērtīgu puķu sēklas, kuras ir jākopj un jāaudzina. Ko redzam dabā, tas notiek arī cilvēka dvēselē.
Jaunatnes stāvoklis — ir ļoti biedējošs. Laikā, kad daži draudzes vidū sev ir uzkrāvuši rūpes par tiem, kas atrodas atbildīgās vietās, ir meklējuši kļūdas un kurnējuši pret pārmetumiem, likdami manīt savas šaubas un tenkodami par citu darbu un dzīvi, tumsa ir ietinusi viņu pašu dvēseles, un viņu bērni pārmantojuši savu vecāku garu. Šāda rīcība noārda ierobežojumus un autoritātes. Šie vecāki ir Dieva priekšā atbildīgi par viņu aizgādībā nodotās jaunatnes ļaunumu un pretošanās garu.
Sātana plāni brīnišķīgi ir piepildījušies. Piedzīvojuši vīri, ģimeņu tēvi, kas stūrgalvīgi aizstāv savus uzskatus un rīcību, skaidri rāda, ka viņi nevar vai arī negrib savaldīt paši sevi. Un tad kā gan viņi var gūt panākumus savu bērnu savaldīšanā, kas iet viņu pēdās un saceļas pret viņu autoritāti un visiem citiem ierobežojumiem, tāpat kā viņi paši ir sacēlušies pret draudzes autoritāti un organizācijām, ar kurām viņi ir saistīti? Daži no šiem vārda kristiešiem ir atradušies
sātana rokās un kļuvuši par viņa darba rīkiem. Ar savu nepaklausību un nepacietīgo neapmierinātību viņi iespaido dvēseles pret patiesību.
Apliecinādami patiesību, viņi izaicina Visvareno; un, pirms viņi apjēdz sava grēka briesmīgumu, tie jau ir piepildījuši pretinieka nodomu. Iespaids jau ir atstāts, tumsas ēnas jau ir izkaisītas, sātana bultas savu mērķi jau ir atradušas. Tiešām nedaudz rauga ir saraudzējis visu mīklu. Neticība ielien sirdī un nostiprinās prātos, kuri būtu varējuši pilnībā pieņemt patiesību.
Tanī pat laikā šie cilvēki, kas laiku pa laikam strādā sātana labā, nevainīgi noraugās uz skepticismā iestigušajiem, kurus nevar izkustināt ne pārmetumi, ne lūgumi; un, iedami neticībā tālāk, nekā pat šie cilvēki to uzdrošinājušies, viņi glaimo, ka, salīdzinot ar šiem, viņi ir /204/ daudz labāki un taisnāki. Viņi nesaprot, ka tie ir viņu pašu nesavaldītās mēles un ļaunās nepaklausības bēdīgie rezultāti, ka šie kārdinātie cilvēki ir krituši, pateicoties viņu ļaunajam iespaidam. Viņi ir grūtību iemesls, viņi izsēj anarhijas un neticības sēklu.
Nevienai ģimenei, kurā bērni neatrodas zem vecāku virsvaldības, nav attaisnojoša iemesla ievest tos —. Ja viņu vecāki nav ņēmuši vērā Dieva Vārdu pamācīšanas un audzināšanas jautājumos, tad tiem nav — vietas. Viņi tikai demoralizēs šīs vietas jauniešus un ienesīs nesaskaņas tur, kur vajadzētu valdīt mieram un labklājībai. Lai šie vecāki uzņemas novārtā atstāto bērnu ierobežošanas un stingras audzināšanas darbu, pirms viņi uzdrīkstas tos uzkraut — draudzei.
Daudzi nevērībā pret bērniem ir tikpat vainīgi kā Elus, un Dieva sods tikpat noteikti nāks pār viņiem, kā tas nāca pār Elu. Brāļa E gadījums bija sevišķi zīmīgs. Atmaksājošās dusmās Dievs Savu roku bija izstiepis ne tikai pār viņa bērniem, bet arī pār viņu pašu. Dieva Vārds bija skaidrs, tomēr Viņa biedinājumus mina kājām; viņu brīdināja, norāja, tomēr viss palika neievērots, un lāsts nāca pār viņu. Atstāt novārtā bērnu audzināšanu ir briesmīga lieta. Rezultātā pazudīs ne tikai bērni, bet arī paši vecāki, kas tik tālu ir aizgājuši no Dieva, ka pazaudējuši visu izpratni par savu svēto pienākumu, un arī mūžīgā dzīvība ir stipri apdraudēta.
Mīlošie vecāki, kas lutināt savus bērnus, ļaujiet man norādīt uz pavēli, kas dota Bībelē, lai jūs pamācītu, kā jāizturas pret nepaklausīgo dēlu: "Kad kādam vīram ir stūrgalvīgs un neklausīgs dēls, kas neklausa sava tēva un savas mātes balsij, un tie viņu ir pārmācījuši, tomēr viņš neklausa, tad viņa tēvam un mātei viņš jāsagrābj un jāizved pie pilsētas vecajiem un pie savas pilsētas vārtiem, un viņiem jāsaka uz savas pilsētas vecajiem: šis mūsu dēls ir stūrgalvīgs un neklausīgs, viņš neklausa mūsu balsij, /205/ viņš ir rijējs un dzērājs. Tad visiem viņa pilsētas ļaudīm viņš jānomētā akmeņiem, ka mirst. Tā tev jāizdeldē ļaunums no tava vidus, ka viss Izraēls to dzird un bīstas.”
Kā jaunam tā vecam, kas saistīti ar biroju, vajadzētu rūpīgi raudzīties, lai viņa iespaids nedarbotos tieši pretī biroja spraustajam mērķim. Ja kādu darbinieku iespaids vada prom no Dieva patiesības, tad ne mirkli nevajadzētu šaubīties par viņu lietā speramajiem soļiem. Viņus tūlīt vajadzētu atšķirt no biroja; viņi nevis sakrāj ar Kristu, bet izkaisa. Viņi ir ļoti labi kalpi sātanam.
Ja ar biroju ir saistīti jaunieši, kas necienī vecāku autoritāti, nav valdāmi mājās un kas nicina padomus un ierobežojumus, tad pār tādiem nāks Dieva lāsts; tas negulsies tikai uz viņiem vien, bet arī uz biroju, ja viņu pakalpojumus vēl pieņemtu un viņiem tiktu dotas tālākas izdevības samaitāt jauniešus, ar kuriem viņi nonāk saskarē. Kas ieņem birojā atbildīgas vietas, tiem jādod norēķins par tur valdošo iespaidu. Ja viņi ir vienaldzīgi pret nepaklausīgo un savus grēkus nenožēlojošo personu rīcību, kas
nodarbināti pie viņiem, tad tie kļūst par līdzdalībniekiem viņu grēkos.
Ir notikusi noziegumu slēpšana —. Dievs aicina uz citādu kārtību. Rūpīgi jāskatās, izvēloties jauniešus, ko varētu saistīt ar Kunga darbu. Savienojoties ar Dieva darbu, viņiem jākļūst labākiem, tīrākiem, cēlākiem. Uzticīgi un ļoti noteikti vīri ir vajadzīgi visos pienākumu posteņos, sevišķi lielajā darba centrā. Kas atzīst patiesību, tiem līdzīgi modriem sargkareivjiem vajadzētu aizsargāt darba intereses birojā; viņiem svēti jāsargā pašiem sevi un vienam otru no garīgas aptraipīšanās.
Kas sevi uzņēmuši neatkarības garu un atnākuši uz — kā mūsu skolas audzēkņi, domādami visās lietās rīkoties pēc savas patikas, tiem ātri vajadzētu atvērt acis un tos pakļaut pareizai audzināšanai. Bet sevišķi jauniešus, /206/ kas apmetušies uz dzīvi —, jāpakļauj visstingrākajiem priekšrakstiem, lai viņi sargātu savu skaidrību un tikumību. Ja viņi atsakās
paklausīt šiem priekšrakstiem, tad viņus vajadzētu no skolas izslēgt un izraidīt no sabiedrības, kuru viņi ar savu slikto piemēru demoralizē.
Tālu dzīvojoši vecāki sūta savus bērnus uz —, lai viņi šeit iegūtu izglītību. Vecāki ir pilnīgi pārliecināti, ka bērni šeit saņems pareizu morālu audzināšanu un nebūs pakļauti ļauniem iespaidiem, mūsu skolu vadītāju pienākums ir rūpēties, lai morālā atmosfēra tur būtu skaidra. Daļā jauniešu — ir attīstījies pieklājības trūkums un stingras tikumības necienīšana. Dažiem no viņiem ir zems morāliskais līmenis, un viņi iespaido jaunos audzēkņus, kas atbraukuši no tālienes un kuriem trūkst vecāku padoma un aizsardzības. To tūlīt vajadzētu ņemt vērā, jo šis ir ļoti nopietns un svarīgs jautājums.
Dažu jauniešu iespaids -- ir demoralizējošs. Viņi lepojas ar neatkarību un nievājošu izturēšanos pret vecāku autoritāti. Pāvils šādus jauniešus pareizi apraksta sekojošiem vārdiem: "Bet tas tev jāzina, ka pēdējās dienās briesmīgi laiki nāks. Jo cilvēki būs pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, bez mīlestības, nesaderīgi, apmelotāji, kas nesavaldās, kas briesmīgi, kas labu nemīl, nodevēji, uzpūsti, kas vairāk mīl kārības nekā Dievu.”
Šādu jauniešu iespaids — ir nodarījis lielu ļaunumu. Viņu sarunas un priekšzīme ir necienīgi zemas. Jaunieši, kuru tikumībai ir stiprs pamats un kuru garam un prātam ir augstāks raksturs, viņu sabiedrībā neatradis neko pievilcīgu un tāpēc atradīsies ārpus viņu iespaida robežām. Bet ir arī jaunieši un jaunietes, kuri priecājas, atrodoties tieši šādu personu sabiedrībā. Sātans guvis ievērojamus panākumus, notrulinot garīgo izpratni dažiem cilvēkiem, kas ir /207/ ticējuši patiesībai, un viņam ir izdevies ar nepareiziem uzskatiem aptumšot viņu prātu, līdz viņi vairs nav spējīgi izšķirt taisnību no netaisnības. Pēc tam viņus ierosina neuzticēties Dieva izredzētiem kalpiem un tā viņus aizvada pilnīgā neticībā.
Ja jaunieši izvēlētos to cilvēku sabiedrību, kuru dzīve pagodina viņu ticības apliecību, tad viņi izbēgtu daudzām nopietnām briesmām. Sātans pastāvīgi cenšas pazudināt tos, kas nepazīst viņa plānus un kas tomēr neizjūt sevišķu vajadzību pēc lūgšanām un pēc pieredzējušu un dievbijīgu draugu padoma. Daudzi jaunieši, kas uz — atnāk ar labiem apņēmieniem dzīvot kristīgu dzīvi, nokļūst tādu jauniešu sabiedrībā, kas viņus ņem pie rokas un zem draudzības maskas ved viņus tieši sātana cilpās. Ienaidnieks ne vienmēr nāk kā rūcošs lauva; viņš bieži parādās kā gaismas eņģelis un, pieņemdams draudzīgu izskatu, pasniedz sevišķas kārdināšanas, kurām pretoties nepiedzīvojušiem ir grūti. Reizēm viņš nepiesardzīgo pievils, pamodinot viņā līdzjūtību, stādīdamies viņam priekšā kā taisna būtne, kas bez iemesla tiek vajāta.
Sātans sava darba veikšanai atrod labprātīgus darba rīkus. Viņš šajā virzienā strādā ar daudzu gadu piedzīvojumos pilnveidojušos meistarību. Savu ļaunprātīgo nodomu izvešanai dzīvē viņš izlieto gadsimtos sakrātās zināšanas. Nezinošā jaunatne rotaļādamies atdod sevi sātana rokās par viņa darba rīkiem, lai vadītu dvēseles bojā ejā. Kas ļaujas sātana varai, tie tādā veidā neiegūst laimi. Viņi nekad nav apmierināti vai mierīgi. Viņi ir saīguši, neapmierināti, viegli uzbudināmi, nepateicīgi, nepaklausīgi. Tāds ir jaunietis, par kuru pašlaik domāju. Tomēr Dievs viņu žēlos, ja viņš sirsnīgi nožēlos savus grēkus un atgriezīsies. Viņa grēkus var nomazgāt ar Jēzus salīdzinošajām asinīm.
Pasaules Pestītājs piedāvā maldīgajiem mūžīgās dzīvības dāvanu. Viņš vēro un gaida atbildi savam mīlestības un grēku piedošanas piedāvājumam ar daudz maigāku līdzjūtību nekā tā, kas šīs zemes vecāku sirdīm liek piedot stūrgalvīgajam, /208/ savus grēkus nožēlojošajam, cietošajam dēlam.
Maldošos Viņš uzaicina: "Atgriezieties pie Manis, tad Es atgriezīšos pie jums." Ja grēcinieks tomēr atsakās ņemt vērā žēlastības balsi, kas viņu aicina maigā, līdzcietīgā mīlestībā, tad viņa dvēsele tiks atstāta tumsā. Ja viņi nevērīgi izturas pret viņiem piedāvātajām izdevībām un turpina savu ļauno gaitu, tad Dieva dusmas uzbruks viņam negaidītā brīdī. "Kas bieži ir norāts, tomēr nocietina savu kaklu, tas pēkšņi tiks iznīcināts un bez dziedināšanas." Šis jauneklis vieglprātīgi ir izturējies pret sava tēva autoritāti un ir nicinājis ierobežojumus. Kunga bijāšana ir gudrības iesākums. Tā ir pareizas audzināšanas pamats. Kas, pastāvot labvēlīgiem apstākļiem, tomēr neiemācās šo lielo pirmo mācību, tie ir ne tikai nepiemēroti kalpošanai Dieva darbā, bet nes noteiktu ļaunumu arī tai draudzei, kurā viņi dzīvo. Zālamans pamāca jauniešus: "Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību; jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam. Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi..." "Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi. Tā izsaucas, kur ļaužu