Draudze cieš nesavtīgu, kristīgu strādnieku trūkuma dēļ. Ja visi, kas parasti nav spējīgi pretoties kārdināšanām un ir par vājiem, lai pastāvētu vieni paši, aizietu no —, tad tur būtu daudz tīrāka garīgā atmosfēra. Kas pārtiek no /199/ citu kļūdu un trūkumu sēnalām un kas sevī uzņem neveselīgo, smirdošo barību - savu kaimiņu nolaidību, paši sevi darot par draudzes atkritumu aizvācējiem, tie nenes nekādu labumu sabiedrībā, kuras sastāvdaļa viņi ir, bet ir tiešām par nastu draudzei, kurā viņi ienākuši.
Draudzei vajadzīgas ne nastas, bet gan nopietni un čakli strādnieki, ne kļūdu meklētāji, bet Ciānas cēlāji. Lielajā darba centrā tiešām ir vajadzīgi misionāri, - vīri, kas aizstāvētu un noturētu šo cietoksni, kuri uzticīgi kā tērauds sargātu to cilvēku cieņu, kurus Dievs nolicis darba priekšgalā, vīri, kuri būtu gatavi darīt visu iespējamo, lai uzturētu darbu visos tā nozarojumos, pat upurējot savas intereses un, ja būtu vajadzīgs, arī dzīvību. Tomēr man rādīja, ka tikai nedaudz ir to, kas patiesību ir ienesuši savas dvēseles dziļumos un kas spētu izturēt Dieva rūpīgo pārbaudi. Daudz ir tādu, kas pieķērušies patiesībai, bet kurus nav satvērusi patiesība, lai pārveidotu viņu sirdi un šķīstītu viņus no visa savtīguma. Tiem, kas nāk uz —, lai palīdzētu darbā, kā arī daudziem no vecajiem locekļiem, kuru dzīve ir pašmīlīga un nesvēta, būs jādod Dievam briesmīgs norēķins par darba aizkavēšanu.
Reliģijai nav nekādas glābjošas vērtības, ja to cilvēku raksturs, kas apliecina šo reliģiju, neatbilst viņu ticības apliecībai. Dieva žēlastība un laipnība dāvinājusi lielu gaismu Viņa ļaudīm—, bet arī sātans strādā, un savu spēku viņš liek visvairāk izjust mūsu darba lielajā centrā. Viņš satver savtīgus, nesvētus vīrus un sievas un dara tos par saviem sargposteņiem, lai viņi vērotu Dieva uzticīgos kalpus, lai apšaubītu viņu vārdus, viņu darbus un motīvus un lai meklētu kļūdas un kurnētu par viņu izteiktajiem pārmetumiem un brīdinājumiem. Caur tiem sātans rada aizdomas, izsauc greizsirdību un par prieku nesvētajiem cenšas vājināt uzticīgo un godīgo strādnieku drosmi, lai Dieva kalpu darīto darbu padarītu par neko.
Sātanam ir liela vara pār vecākiem caur viņu pašu slikti audzinātajiem bērniem. Vecāku pienākumu nepildīšanas grēks skaidri redzams daudzos Sabatu turošos tēvos un mātēs. Tenkošanas un mēlnesības gars ir sevišķs rīks sātana rokās, /195/ lai sētu nesaskaņas un strīdus, lai šķirtu draugus un daudzos izpostītu ticību mūsu nostājas patiesīgumam. Brāļi un māsas ir pārāk labprātīgi runāt par kļūdām un vainām, kuras viņi iedomājas redzam citu dzīvē un sevišķi cilvēkos, kuri nav izvairījušies nest Dieva dotās norājošās un brīdinošās vēstis.
Šo apsūdzētāju un kurnētāju bērni klausās atvērtām ausīm un uzņem sevī neapmierinātības indi. Tā vecāki, paši to neapzinādamies, noslēdz pieeju, caur kuru būtu aizsniedzama bērnu sirds. Cik daudzas ģimenes papildina savas ikdienas maltītes ar šaubām un aizdomām. Viņi izanalizē savu draugu raksturu un pasniedz to kā gardu saldo ēdienu. Dārgie apmelojumu kumosi iet apkārt galdam, un par tiem spriež ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Tā apkauno Dievu. Jēzus sacīja: "Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazā-kajiem bērniem, to jūs Man esat darījuši." Tāpēc, kas apmelo un ceļ neslavu Kristus kalpiem, tie nonievā un nozākā tieši Kristu.
Dieva izredzētos kalpus neciena un dažos gadījumos pat nicina, un to dara personas, kuru pienākums būtu viņus atbalstīt. Bērni nav bijuši nevērīgi un ir dzirdējuši savu vecāku nicinošās piezīmes par Dieva kalpu svinīgajiem pārmetumiem un brīdinājumiem. Viņi ir sapratuši izsmejošos jokus un kritizējošās sarunas, kas laiku pa laikam skārušas viņu ausis, un rezultāta svētās un mūžīgās intereses viņiem šķiet stāvam vienā līmenī ar pasaulīgajām lietām. Kādu gan darbu dara šie vecāki, jau bērnībā pārvēršot savus bērnus par neticīgajiem! Šādā veidā bērniem māca būt negodbijīgiem un sacelties pret Debesu sniegtajiem grēka norādījumiem. Kur valda šāds ļaunums, tur sagaidāma tikai garīga lejupeja. Šie paši tēvi un mātes, ienaidnieka apstulboti, brīnās, ka viņu bērni ir tik neticīgi un apšauba Bībeles patiesības. Viņi brīnās, ka tie tik grūti aizsniedzami tikumiskiem un reliģiskiem iespaidiem. Ja viņi spētu redzēt garīgi, tad viņi uzreiz saprastu, ka šis nožēlojamais stāvoklis /196/ ir viņu pašu mājas iespaidu
rezultāts, viņu pašu greizsirdības un neuzticības auglis. Tā neticīgos var izaudzināt ģimenēs, kas sevi atzīst par kristiešiem.
Daudz ir tādu, kas atrod sevišķu baudu trūkumu iztirzāšanā, kurus viņi redz vai arī iedomājas redzam pie tiem, kas nes smagas atbildības Dieva darba dažādajās organizācijās. Viņi neredz labo, kas jau padarīts, ieguvumus, kas sekojuši smagajam darbam un neatlaidīgai
sevis padošanai; viņi savu uzmanību piesaista šķietamajām kļūdām un dažām lietām, par kurām, kad tās jau padarītas un ir nākušas attiecīgas sekas, viņi domā, ka tās būtu iespējams padarīt labāk un ar izdevīgākiem rezultātiem; patiesībā, ja viņiem šis darbs būtu atstāts, viņi vai nu būtu vispār atteikušies no darba, pamatojoties uz drosmi atņemošajām grūtībām, kas to pavadīja, vai arī būtu to veikuši vēl neapdomīgāk par tiem, kuri izgājuši darbā, vadoties no Dieva aizgādības pavērtajām iespējām.
Bet šie nevaldāmie runātāji grib pieķerties pie darba nepatīkamākajām pusēm, tieši tāpat kā ķērpis pieķeras pie klints nelīdzenuma, šīs personas garīgi sakropļojusi pastāvīga kavēšanās pie citu kļūdām un vājībām. Viņi morāli ir nespējīgi izprast labu un cēlu rīcību, nesavtīgu cenšanos, patiesu varonību un pašuzupurēšanos. Viņi nekļūst cēlāki un augstāki savā dzīvē un savās cerībās, ne arī augstsirdīgāki un plašāki savās domās un plānos. Viņi nav kopuši mīlestību un labdarību, kas raksturo kristieša dzīvi. Viņi ar katru dienu grimst arvien zemāk un savos ieskatos kļūst arvien šaurāki un aizspriedumaināki. Zemiskums ir viņu elements, un atmosfēra ap viņiem ir mieram un laimei indīga.
Lielais grēks pastāv gaismas necienīšanā, kuru Dievs viņiem devis caur Saviem kalpiem. Kristus apustuļiem sacīja: "Kas uzņem to, ko Es esmu sūtījis, tas uzņem Mani; un, kas uzņem Mani, tas uzņem To, Kurš Mani sūtījis." Šeit skaidri pateikts, ka tie, kas atraida Dieva kalpa vēsti, atraida ne tikai Dēlu, bet arī Tēvu. /197/
Atkal Viņš sacīja: "Bet kurā pilsētā jūs ieejat un tie jūs neuzņem, tad, izgājuši uz tās ielām, sakiet: arī pīšļus, kas mums no šīs pilsētas pielīp, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu klāt nākusi. Bet Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā tādai pilsētai. Vai tev, Koracina! Vai tev, Betsaīda! Jo ja Tīrā un Sidonā tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos. Tomēr Tīrai un Sidonai vieglāk būs tiesas dienā nekā jums. Un tu, Kapernauma, kas līdz debesim esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogrūsta. Kas jūs dzird, tas Mani dzird; un, kas jūs nicina, tas Mani nicina; bet, kas Mani nicina, tas nicina To, Kas Mani sūtījis.”
Cik sevišķi svinīgi ir šie vārdi! Cik svarīgi, lai mēs nebūtu starp tiem, kas atmet Dieva brīdinājumus un Viņa brīdinošās pamācības, kuras Viņš sniedz caur Saviem pazemīgajiem darba rīkiem; jo, nicinoši izturoties pret gaismu, ko nes Viņa vēstneši, mēs nicinām pasaules Glābēju, godības Ķēniņu.
Daudzi iedrošinās tik briesmīgi riskēt un tādā veidā izsauc pār sevi Dieva sodu. Visvarenais nepieļaus, ka ar Viņu spēlējas un jokojas, Viņš arī nepieļaus, ka Viņa balss neievērošana paliktu nesodīta.