Valdnieka vietu Jeruzalemē pēc Jojaķima ieņēma Cedeķija. Bet ne jaunais ķēniņš, ne galminieki, ne zemes ļaudis neklausīja caur Jeremiju runātajiem Kunga vārdiem. Kaldeji uzsāka Jeruzalemes aplenkšanu, bet uz laiku viņu atkāpās, lai vērstos pret ēģiptiešiem. Cedeķija sūtīja vēstnesi pie Jeremijas, uzaicinot viņu lūgt Izraēla Dievu viņa dēļ. Tomēr pravieša briesmīgā atbilde vēstīja, ka kaldeju armija atgriezīsies un iznīcinās pilsētu. Ar to Kungs rādīja, cik neiespējami cilvēkam novērst dievišķo sodību. "Tā saka Kungs: nepieviliet savas dvēseles sacīdami: kaldeji tiešām no mums aizies
projām, - jo viņi neaizies. Jo jebšu jūs kaut visu kaldeju spēku, kas pret jums karo, un no viņiem atliktu kādi ievainoti vīri, tad tie celsies katrs savā teltī un sadedzinās šo pilsētu ar uguni.”
Jeremija uzskatīja savu darbu padarītu un mēģināja atstāt pilsētu, bet viņu aizturēja kāda viltus pravieša dēls, apvainojot pārbēgšanas mēģinājumā pie ienaidnieka. Jeremija noliedza melīgo apvainojumu, tomēr viņu aizveda atpakaļ. Lielkungi labprāt gribēja ticēt viltus pravieša dēlam, jo viņi ienīda Jeremiju. Viņiem likās, ka Jeremija ir uzvedis šo postu, kuru viņš bija pravietojis. Dusmās tie viņu sita un iemeta cietumā.
Pēc tam, kad Jeremija pazemes cietumā bija pavadījis vairākas dienas, ķēniņš Cedeķija slepeni sūtīja pie viņa un viņam jautāja, vai ir kāds vārds no Kunga. Jeremija atkal atkārtoja savu brīdinājumu, ka tauta tiks dota Bābeles ķēniņa rokās. /182/
"Un Jeremija sacīja ķēniņam Cedeķijam: ko es esmu grēkojis pret tevi un taviem kalpiem un pret šiem ļaudīm, ka jūs mani esat likuši cietumā? Kur nu ir jūsu pravieši, kas jums sludināja un sacīja: Bābeles ķēniņš nenāks pret jums, nedz pret šo zemi? Tad nu klausi jel, ak kungs un ķēniņ! Lai jel mana lūgšana tavā priekšā ir pieņēmīga un neved mani atpakaļ rakstītāja Jonatana namā, ka es tur nemirstu. Tad ķēniņš Cedeķija pavēlēja, lai Jeremiju tur cietuma pagalmā, un viņam ik dienas tika dots viens maizes rieciens no cepēju ielas, tiekams visa maize pilsētā bija apēsta. Tā Jeremija palika cietuma pagalmā.”
Bezdievīgais ķēniņš neuzdrīkstējās atklāti parādīt ticību Jeremijam, tomēr bailes viņu dzina meklēt informāciju no Jeremijas. Bet viņš bija par vāju, lai, pretojoties augstmaņu un ļaužu domām, pakļautos pravieša paziņotajam Dieva prātam. Beidzot varasvīri, kurus saniknoja Jeremijas neatlaidīgie ļaunuma pravietojumi, gāja pie ķēniņa un sacīja, ka, kamēr pravietis dzīvos, viņš nemitēsies pravietot postu. Viņi centās pārliecināt, ka pravietis ir tautas ienaidnieks un ka viņa vārdi vājinājuši ļaužu mokas un nesuši nelaimi; viņi vēlējas pravieša nāvi.
Gļēvais ķēniņš zināja, ka šie apvainojumi ir nepareizi, bet, lai pielabinātos tiem, kas ieņēma augstas un ietekmīgas vietas, izlikās, ka tic viņu meliem, un atdeva Jeremiju viņu rokās, lai dara ar viņu, kā viņiem patīk. Viņi pravieti saņēma un iemeta "Malķijas, ķēniņa dēla, bedrē, kas bija cietuma pagalmā, un Jeremiju nolaida ar virvēm, bet tai bedrē nebija ūdens, bet dubļi, un Jeremija iegrima dubļos". Bet Dieva pamodināja priekš viņa draugus, kas lūdza ķēniņu viņa labā, un viņu atkal novietoja cietuma pagalmā.
Vēlreiz ķēniņš slepeni sūtīja pie Jeremijas un /183/ pavēlēja viņam atklāti (godīgi) pateikt Dieva nodomu pret Jeruzalemi. "Tad Jeremija sacīja uz Cedeķiju: kad es tev to sacīšu, tad tu mani kautin nokausi, un, kad es tev padomu došu, tad tu tomēr mani neklausīsi. Un ķēniņš Cedeķija Jeremijam zvērēja paslepeni un sacīja: tik tiešām kā Kungs dzīvo, Kas mums šo dvēseli radījis, es tevi nenokaušu un tevi nenodošu šiem vīriem rokā, kas tavu dvēseli meklē. Tad Jeremija atkal lika skanēt Kunga brīdinošajiem vārdiem ķēniņa ausīs. Viņš sacīja: "Tā saka Kungs, Dievs Cebaots, Izraēla Dievs: ja tu iet iziesi pie Bābeles ķēniņa lielkungiem, tad tava dvēsele dzīvos, un šī pilsēta netiks ar uguni sadedzināta, un tad tu dzīvosi, tu un tavs nama. Bet ja tu neiziesi pie Bābeles ķēniņa lielkungiem, tad šī pilsēta kaldejiem taps dota rokās, un tie to sadedzinās ar uguni, un tu no viņu rokas neizspruksi. Un ķēniņš Cedeķija sacīja Jeremijam: es bīstos no jūdiem, kas kaldejiem piekrituši, ka mani nenodod viņu rokās un viņi mani neapmēda. Un Jeremija sacīja: tevi nenodos: klausi jel Kunga balsi, ko es uz tevi runāju, tad tev labi klāsies un tava dvēsele dzīvos.”
Šeit atklāta Dieva pacietīgā, lēnprātīgā žēlastība. Pat šinī pēdējā stundā, ja ļaudis pakļautos Dieva prasībām, viņu dvēseles būtu saudzētas un pilsēta pasargāta no uguns. Bet ķēniņš domāja, ka ir gājis par tālu, lai atkāptos. Viņš baidījās no jūdiem, baidījās no apsmiekla, baidījās par savu dzīvību. Likās pārāk pazemojoši šinīs pēdējās dienās teikt ļaudīm: "Es pieņemu Kunga Vārdu, kā tas ir runāts caur pravieti Jeremiju. Es neuzdrošinos riskēt ar karu pret ienaidnieku un neņemt vērā šos brīdinājumus.”
Ar asarām acīs Jeremija lūdza ķēniņu glābt sevi un ļaudis. Garīgi ciezdams, viņš apgalvoja, ka ķēniņš neizglābs savu dzīvību un ka viss, kas viņam pieder, kritīs Bābeles ķēniņa rokās. Ķēniņš varēja glābt pilsētu, ja to būtu gribējis. Bet viņš bija uzsācis iet nepareizu ceļu un /184/ negribēja griezties atpakaļ. Viņš nolēma paklausīt viltus praviešu un to vīru padomam, kas tiešām viņu nicināja un smējās par viņa
rakstura vājumu, kad viņš tik viegli pakļāvās viņu gribai. Viņš atteicās no vīrišķīgi cēlās brīvības un padevās kā nožēlojams vergs sabiedriskajai domai. Viņam nebija nekāda noteikta ļauna nodoma, bet viņš arī neapņēmās drosmīgi nostāties par taisnību. Pārliecinātam par Jeremijas teikto patiesību, viņam trūka morāliska spēka paklausīt viņa padomam. Viņš turpināja iet nepareizā virzienā.
Viņš bija pat tik ļoti vājš, ka nevēlējās, lai galminieki un ļaudis uzzinātu par viņa apspriedi ar pravieti; tik tālu viņa dvēseli bija pārņēmušas bailes no cilvēkiem. Ja šis gļēvais valdnieks būtu droši nostājies ļaužu priekšā un paziņojis, ka viņš tic pravieša teiktajiem vārdiem, kas pa
pusei jau bija piepildījušies, kāds posts tad būtu novērsts! Viņam vajadzēja sacīt: "Es gribu paklausīt Kungam un glābt pilsētu no pilnīgas bojā ejas. Es nedrīkstu neievērot Kunga pavēles, baidoties no cilvēkiem vai meklējot viņu labvēlību. Es mīlu patiesību, es ienīstu grēku un gribu paklausīt Izraēla Visvarenā Dieva padomam." Tad ļaudis būtu cienījuši viņa drošsirdību, un tie, kas svārstījās starp ticību un neticību, būtu stingri nostājušies par taisnību. Tieši šādas rīcības bezbailīgums un taisnīgums viņa pavalstniekos būtu izsaucis apbrīnošanu un godbijīgu padevību. Viņš būtu saņēmis plašu atbalstu, un Izraēls būtu pasargāts no neaprakstāmā uguns posta, asins izliešanas un bada.
Bet Cedeķijas vājums bija tāds noziegums, par kuru viņš saņēma briesmīgu sodu. Ienaidnieks nāca kā nepaturama lavīna un izpostīja pilsētu. Ebreju armijas atsita, un tās ne-kārtībā atkāpās. Tauta bija uzvarēta. Cedeķiju ielika cietumā un viņa dēlus nokāva viņa acu priekšā. Tad kā gūstekni viņu veda prom no Jeruzalemes, un viņam bija jādzird savu nelaimīgo ļaužu izbaiļu kliedzieni un liesmu trakošana, kas aprija viņu mājas. Viņa acis tika izdurtas, un, sasniedzis Bābeli, viņš nožēlojamā kārtā aizgāja bojā. Tas bija /185/ sods par neticību un paklausību bezdievīgiem padomiem.
Arī šinīs dienās ir daudz viltus praviešu, kuriem grēks nešķiet sevišķi pretīgs. Viņi sūdzas, ka Dieva vēstnešu rājieni un brīdinājumi nevajadzīgi traucē ļaužu mieru. Paši viņi ar izlīdzinošām un maldinošām mācībām grēcinieku dvēseles ieaijā liktenīgā bezrūpībā. Seno Izraēlu tāpat savaldzināja samaitāto priesteru glaimojošās vēstis. Viņu pravietotā labklājība bija daudz patīkamāka nekā īsto praviešu vēsts, kas aicināja uz grēku nožēlu un padošanos Dieva prātam.
Dieva kalpiem jābūt maigiem un līdzjūtīgiem, un viņiem jāparāda, ka savā rīcībā ar ļaudīm viņi nevadās ne no kādiem personīgiem motīviem un ka viņi neizjūt prieku, sniedzot Kunga vārdā dusmības vēsti. Tomēr viņi nekad nedrīkst izvairīties no grēku uzrādīšanas, kas samaitā Dievu atzīstošos ļaudis, ne arī mitēties cīnīties iespaidot viņus novērsties no maldiem un paklausīt Kungam.
Kas cenšas noslēpt grēku un vainīgā priekšā samazina tā smagumu, tie dara viltus pravieša darbu, un tādas rīcības rezultātā var sagaidīt atmaksājošās Dieva dusmas. Kungs ne-kad nepiemēros Savus ceļus cilvēku samaitātajām iegribām. Viltus pravietis nosodīja Jeremiju par to, ka viņš ar savu stingro vainu uzrādīšanu apbēdina ļaudis, un, apsolot viņiem labklājību, centās viņus par jaunu nomierināt, domādams, ka nabaga ļaudīm nevajadzētu pastāvīgi atgādināt viņu grēkus un piedraudēt ar sodību. Šāda rīcība ļaudis pamudināja pretoties īstā pravieša padomam un pastiprināja viņu ienaidu pret to.
Dievam nav nekādas patikas pie ļauna darītājiem. Viņš nevienam nedod tiesības labvēlīgi iztulkot Viņa ļaužu grēkus, ne arī saukt: "Miers, miers!" kad Dievs paziņojis, ka ļaunajiem miera nebūs. Kas pamudina uz nepaklausību un sacelšanos pret Dieva kalpiem, kurus Viņš sūtījis darīt zināmu Viņa vēsti, tie patiesībā saceļas pret Kunga Vārdu.