Jeremijam jau bija atņemta brīvība, tāpēc ka viņš gribēja paklausīt Dievam un vēstīt ķēniņam un citiem Izraēla atbildīgajiem vīriem brīdinošus vārdus, kurus viņš bija saņēmis no Dieva mutes. Izraēls negribēja ievērot šos rājienus, ne arī pieļaut iespējamību šaubīties par savas rīcības pareizību. Viņi iedegās dusmās un nonievāja rājienus un pār viņiem nākošo pravietoto sodību, ja viņi turpinātu sacelties pret Kungu. Lai gan Izraēls negribēja uzklausīt dievišķā padoma vārdus, tad tomēr tāpēc šo vārdu spēks nemazinājās, ne arī Dievs mitējās norāt un brīdināt, ka, atsakoties paklausīt Viņa prasībām, viņi iemantos Viņa nelabvēlību un saņems sodu.
Kungs Jeremijam norādīja sacīdams: "Ņem sev grāmatu un raksti tanī visus vārdus, ko Es uz tevi esmu runājis pret Izraēlu un pret Jūdu un pret visām tautām, kamēr Es uz tevi esmu runājis, no Jozijas dienām līdz šai dienai. Varbūt Jūdas nams liks vērā visu to ļaunumu, ko Es viņiem domāju darīt, un atgriezīsies no sava ļaunā ceļa, lai Es piedodu viņu noziegumus un viņu grēkus.”
Šeit ir parādīta Kunga lielā nevēlēšanās atmest Savus grēcīgos ļaudis. Un, kaut arī Izraēls tik ļoti bija nonievājis Viņa rājienus un brīdinājumus, ka ļāvis tiem pat izgaist no savas atmiņas, Kungs tomēr atliek Savu sodību pār viņiem un dod viņiem pilnīgu viņu nepaklausības un smago grēku sarakstu, sākot no Jozijas dienām līdz viņu pašu /177/ dienām, un arī atkārto pasludināto sodību par viņu pārkāpumiem. Tā viņiem vēlreiz tiek dota izdevība ieraudzīt savu noziedzību, nožēlot to un atgriezties. Te redzam, ka Dievs nepriecājas, ja Viņa ļaudīm ir jācieš; ar līdzjūtību, kas ir dziļāka par tēva rūpēm par savu stūrgalvīgo bērnu, Viņš aicina un lūdz Savus maldīgos ļaudis atgriezties un paklausīt Viņam.
Pravietis Jeremija, paklausīdams Dieva pavēlei, diktē viņam dotos Kunga vārdus Barukam, savam rakstītājam, kurš tos uzraksta grāmatu rullī (Jer.36:4.). Šī vēsts bija pār-metums daudzajiem Izraēla grēkiem un brīdinājums par sekām, kas nāks, ja vēl tālāk turpināsies viņu ļaunā rīcība. Tā nopietni viņus lūdza atteikties no saviem grēkiem. Kad grā-mata bija uzrakstīta, Jeremija, būdams cietumnieks, sūtīja savu rakstītāju, lai viņš lasa grāmatas rulli visiem ļaudīm, kas bija sapulcējušies "Kunga namā gavēņa dienā". Pravietis sacīja: "Var būt, ka viņi metīsies zemē un pielūgs Kunga priekšā un atgriezīsies ikviens no sava ļaunā ceļa, jo tā dusmība un bardzība ir liela, ko Kungs ir runājis pret šiem ļaudīm.”
Rakstītājs paklausīja pravietim, un grāmata tika lasīta visu Jūdas, ļaužu priekšā. Bet tas vēl nebija viss; viņu uzaicināja lasīt to arī lielkungu priekšā. Viņi klausījās ar lielu interesi, un bailes parādījās viņu sejās, kad viņi Barukam jautāja par šo savādo rakstu. Viņi apsolījās teikt ķēniņam visu, ko bija dzirdējuši par viņu un viņa ļaudīm, bet rakstītājam deva padomu apslēpties, jo baidījās, ka ķēniņš var atraidīt caur Jeremiju doto liecību un meklēt nokaut ne tikai pravieti, bet arī viņa rakstītāju.
Kad lielkungi ķēniņam stāstīja, ko Baruks bija lasījis, viņš nekavējoši pavēlēja atnest grāmatu un lasīt viņam priekšā. Bet tā vietā, lai ņemtu vērā brīdinājumus un drebētu par briesmām, kas draudēja viņam un viņa ļaudīm, viņš ārprātīgās dusmās to iesvieda ugunī, lai gan daudzi augstu stāvoši viri lūdza, lai viņš to nesadedzinātu. Tad šī /178/ ļaunā monarha dusmas iedegās pret Jeremiju un viņa rakstītāju, un viņš tūlīt lika viņus saņemt. "Bet Kungs viņus apslēpa." Kad ķēniņš bija sadedzinājis svēto rulli, Kunga Vārds notika uz Jeremiju sacīdams: "Ņem sev atkal citu grāmatu un raksti tanī visus tos pašus vārdus, kas bija tai pirmajā grāmatā, jo Jojaķims, Jūdas ķēniņš, sadedzināja. Un saki par Jojaķimu, Jūdas ķēniņu: tā saka Kungs, tu šo grāmatu esi sadedzinājis un sacījis: kāpēc tu tanī esi rakstījis un sacījis: Bābeles ķēniņš nāktin nāks un izpostīt šo zemi un no tās izdeldēs cilvēkus un lopus.”
Žēlsirdīgais Dievs, laipns un žēlastības pilns, bija brīdinājis ļaudis viņu pašu labā. Līdzjūtīgais Radītājs sacīja: "Var būt, ka Jūdas nams lika vērā visu to ļaunumu, ko Es viņiem domāju darīt, un atgriezīsies no sava ļaunā ceļa, lai Es piedodu viņu noziegumus un grēkus." Dievs jūt līdzi cilvēku aklumam un viņu stūrgalvībai; viņu aptumšotajiem prātiem Viņš sūta gaismu ar rājieniem un brīdinājumiem, lai viņi labāk un dziļāk izprastu savu nezināšanu un nožēlotu savas kļūdas. Viņš pašapmierinātajos grib izraisīt neapmierinātību ar sevi, savām zināšanām, saviem sasniegumiem un likt viņiem meklēt lielākas svētības, cieši jo cieši savienojoties ar Debesīm.
Dieva plānā nav paredzēts sūtīt vēstnešus, kas izpatiktu un glaimotu grēciniekiem. Viņš nesniedz miera vēstis, lai nesvētotos ieaijātu miesīgā drošībā. Viņš vainīgā sirdsapziņai uzkrauj smagu nastu un caururbj viņa dvēseli ar asām vainu pierādošām bultām. Kalpojošie eņģeļi viņam skaidri atklāj briesmīgo Dieva spriedumu, lai padziļinātu izjūtu par viņa lielo vajadzību un liktu viņam no sirds dziļumiem kliegt: "Kas man jādara, lai es tiktu glābts?" Tā pati roka, kas cilvēku pazemo līdz pīšļiem, kas norāj grēkus un pārvērš lepnumu un godkāri kaunā, arī paceļ grēkus nožēlojošo, sasisto un visdziļākajā līdzjūtībā viņam jautā: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?”
Kad cilvēks grēkojis pret svēto un žēlsirdīgo Dievu, tad viņam nav neviena cita cēlāka ceļa, kā asarās un dvēseles rūgtumā nožēlot savus grēkus un atzīt savas vainas. Dievs to no viņa prasa; Viņš nepieņems neko mazāku par /179/ salauztu sirdi un sagrauztu garu. Bet ķēniņš un viņa lielkungi augstprātīgi un lepni atraidīja Dieva aicinājumu atgriezties; viņi negribēja ņemt vērā brīdinājumu un nožēlot savus grēkus. Šī laipni piedāvātā iespējamība viņiem bija pēdējā.
Dievs bija darījis zināmu, ka, ja viņi atteiksies uzklausīt Viņa balsi, tad Viņš liks pār viņiem nākt briesmīgai atmaksai. Viņi atteicās uzklausīt, un Dievs pasludināja Savu spriedumu pār Izraēlu; ar
sevišķām dusmām Viņš piemeklēja to vīru, kas lepni bija sacēlies pret Visvareno.
"Tāpēc Kungs tā saka par Jojaķimu, Jūdas ķēniņu: viņam nebūs neviena, kas sēdēs uz Dāvida goda krēsla, un viņa līķis nomests gulēs dienas karstumā un nakts aukstumā. Un Es pie viņa un pie viņa dzimuma, un pie viņa kalpiem piemeklēšu viņa noziegumu un vedīšu pār tiem un pār Jeruzalemes iedzīvotājiem, un pār visiem Jūdas vīriem visu to ļaunumu, ko Es pret tiem esmu runājis, bet viņi nav klausījuši.”
Ar grāmatas ruļļa sadedzināšanu vēl viss nebeidzās. Uzrakstīto vārdu varēja daudz vieglāk aizsviest nekā tur ietvertos brīdinājumus un rājienus un ātri tuvojošos sodu, kuru Dievs bija pasludinājis pret nepaklausīgo Izraēlu. Bet uzrakstītais grāmatas rullis uz Kunga pavēli tika vēlreiz atjaunots. Bezgalīgā Dieva vārdi nebija iznīcināmi. "Un Jeremija ņēma citu grāmatu un to deva rakstītājam Barukam Nerijas dēlam, un viņš no Jeremijas mutes tanī rakstīja visus tās grāmatas vārdus, ko Jojaķims, Jūdas ķēniņš, bija sadedzinājis ar uguni, un pie tiem vēl tika pielikti daudzi tādi pat vārdi.”
Dievs nepielaiž Saviem ļaudīm sodību, iepriekš viņus nebrīdinājis nožēlot grēkus. Viņš izlieto katru līdzekli, lai vestu tos atpakaļ pie paklausības, un nepiemeklē viņu noziegumus ar sodu, pirms tiem nav devis plašas iespējas nožēlot grēkus un atgriezties. Cilvēka dusmas centās aizkavēt Dieva pravieša darbu, atņemot viņam brīvību; bet Dievs var runāt uz cilvēkiem caur cietuma sienām un vēl pat palielināt Savu kalpu lietderību tieši tad un tādā veidā, kādā viņu vajātāji cenšas viņu iespaidu ierobežot. /180/
Daudzi tagad nicina uzticīgos pārmetumus, kurus Dievs viņiem dod liecībās. Man rādīja, ka daži šinīs dienās ir pat gājuši tik tālu, ka līdzīgi ļaunajam Izraēla ķēniņam sadedzinājuši viņiem rakstītos norājošos un brīdinošos vārdus. Tomēr pretošanās Dieva brīdinājumiem neaizkavēs to piepildīšanos. Nepadošanās Kunga vārdiem, kas runāti caur Viņa izredzēto rīku, tikai izaicinās Viņa dusmas un beidzot nesīs vainīgajam grēciniekam noteiktu bojā eju. Grēcinieka sirdī bieži iedegas īgnums pret darba rīku, kuru Dievs izraudzījis pārmetumu izteikšanai. Tā ir bijis vienmēr, un tas pats gars valda arī šodien, kas par paklausību Kunga Vārdam iemeta cietumā Jeremiju.
Cilvēkiem, kas negrib ņemt vērā atkārtotos brīdinājumus, labi patīk viltus mācītāji, kas glaimo viņu tukšumam, viņu uzpūtībai un stiprina viņu netaisnību, bet kas viņiem nevarēs palīdzēt lielo bēdu dienā. Dieva izredzētajiem kalpiem drosmīgi un pacietīgi ir jāpanes katrs pārbaudījums un visas ciešanas, kas nāk pār viņiem pārmetumos, nevērībā vai sagrozījumos, tāpēc ka viņi uzticīgi pildījuši Dieva uzlikto pienākumu. Viņiem vajadzētu atcerēties, ka pravieši senatnē un pasaules Pestītājs pacieta Vārda dēļ apvainojumus un vajāšanas. Viņiem jāsagaida tieši tāda pat pretestība, sadedzinot pēc Dieva prāta uzrakstīto grāmatu rulli.
Kungs sagatavo ļaudis Debesīm. Rakstura trūkumi, stūrgalvība griba, savtīga elku kalpība, kļūdu meklēšanas piekopšana, naids un sacensība izaicina Dieva dusmas, un ļaudīm, kas tur Viņa pavēles, tas viss ir jānoliek. Tie, kas dzīvo šajos grēkos, ir ļāvušies, lai sātans ar savu viltību viņus piekrāpj un apstulbo. Viņi domā, ka atrodas gaismā, kamēr patiesībā viņi taustās pa tumsu. Tāpat kā senajā Izraēlā, arī mūsu vidū ir kurnētāji. Tie, kas ar negudru līdzjūtību iedrošina cilvēkus uz nepaklausību, kad viņu pašmīlība cieš no pelnītiem pārmetumiem, nav Dieva, lielā norājēja, draugi, Dievs sūtīs pārmetumus un brīdinājumus Saviem ļaudīm tik ilgi, cik ilgi viņi dzīvos virs zemes.
Kas drosmīgi ieņem savu vietu patiesības pusē, /181/ kas pamudina padoties Dieva atklātajai gribai un stiprina citu pūles atstāt katru nepareizību, tie ir patiesie Kunga draugi, Kurš mīlestībā cenšas novērst Savu ļaužu maldīšanos, lai Viņš viņus varētu nomazgāt un, šķīstot tos no katra traipa, sagatavot savai svētajai valstībai.