Atnāca sūtņi no minētajām tautām, lai apspriestos ar Jūdas ķēniņu par kara uzsākšanu pret Bābeles ķēniņu. Bet Dieva pravietis, nesdams uzvarētā simbolus, darīja zināmu šīm tautām Kunga vēsti, pavēlēdams sūtņiem to nonest saviem dažādajiem ķēniņiem. Šis bija visvieglākais sods, kādu žēlsirdīgais Dievs varēja uzlikt tik ļoti nepaklausīgajiem ļaudīm; bet, ja viņi nostāsies pret šo kalpošanas pavēli, tad viņiem būs jāizjūt viss sodības bargums. Viņi uzticīgi tika brīdināti neklausīties uz viltus mācītājiem, kas pravietoja melus. /170/
Bezgalīgs bija sapulcējušos tautu padomes pārsteigums, kad Jeremija, nesdams uzvarētā jūgu ap savu kaklu, paziņoja viņiem Dieva prātu. Bet Kananija, viens no viltus praviešiem, no kuriem Dievs brīdināja Savus ļaudis caur Jeremiju, pacēla savu balsi pret paziņoto pravietojumu. Velēdamies iegūt ķēniņa un galminieku labvēlību, viņš apgalvoja, ka Dievs viņam ir devis jūdu tautai iedrošinošus vārdus. Viņš sacīja: "Vēl būs divi pilni gadi, tad Es atkal uz šo vietu atvedīšu visus Kunga nama rīkus, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, ir paņēmis no šīs vietas un aizvedis uz Bābeli. Un Jekaniju, Jojaķima dēlu, Jūdas ķēniņu, un visus no Jūdas aizvestos, kas uz Bābeli nākuši, Es atvedīšu uz šo vietu, saka Kungs, jo Es salauzīšu Bābeles ķēniņa jūgu.”
Jeremija visu priesteru un ļaužu klātbūtnē sacīja, ka tā ir viņa sirds viskarstākā vēlēšanās, lai Dievs parādītu tik lielu labvēlību Saviem ļaudīm, ka Kunga nama trauki un gūstekņi tiktu atvesti atpakaļ no Bābeles; tomēr tas varēja notikt tikai ar nosacījumu, ja ļaudis nožēlotu grēkus un atgrieztos no saviem ļaunajiem ceļiem pie paklausības Dieva likumiem. Jeremija mīlēja savu zemi un karsti vēlējās, lai ļaudis pazemojoties novērstu pravietoto izpostīšanu; tomēr viņš zināja, ka tas nenotiks. Viņš vienīgi ilgojās, lai Izraēlu sodītu, cik vien iespējams, viegli; tāpēc viņš nopietni viņus lūdza pakļauties Bābeles ķēniņam uz laiku, kuru Kungs bija minējis.
Viņš lūdza viņus uzklausīt viņa teiktos vārdus. Viņš viņiem stāstīja par praviešu Ozejas, Abakuka, Cefanijas un citu pravietojumiem, kuru norādošās un brīdinošās vēstis līdzinājās viņa paša sniegtajai vēstij. Viņš atsaucās uz notikumiem no viņu pašu vēstures, kad bija piepildījusies pravietotā atmaksa par nenožēlotajiem grēkiem. Reizēm, kā arī šinī gadījumā, bija cēlušies vīri pret Dieva vēsti un bija pravietojuši mieru un labklājību, lai apklusinātu ļaužu bailes un iegūtu augsti stāvošo vīru labvēlību. Bet katrreiz pagātnē Dieva sods bija nācis pār Izraēlu, /171/ atbilstoši uzticīgo praviešu norādījumiem. Viņš sacīja: "Bet pravietis, kas mieru sludina, kad šī pravieša vārds notiek, tiks atzīts par pravieti, ko Kungs tiešām sūtījis." Ja Izraēls izvēlēsies riskēt, tad nākošie notikumi skaidri rādīs, kurš ir bijis viltus pravietis.
Bet Kananija, šo vārdu saniknots, ņēma jūgu no Jeremijas kakla un to salauza. "Un Kananija runāja priekš visu ļaužu acīm un sacīja: "tā saka Kungs: tāpat Es salauzīšu Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, jūgu no visa laužu kakla, pirms divi gadi būs pagalam." Un pravietis Jeremija gāja savu ceļu. Viņš savu darbu bija padarījis; viņš ļaudis bija brīdinājis no draudošajām briesmām; viņa tiem bija norādījis vienīgo rīcības veidu, kā viņi atkal varēja iegūt Dieva labvēlību. Un, lai gan viņa vienīgais noziegums bija tas, ka viņš neticīgajai tautai uzticīgi bija sniedzis Dieva vēsti, viņi tomēr izsmēja viņa vārdus; un atbildīgās vietās stāvošie vīri nepareizi apsūdzēja viņu un centās sakūdīt pūli, lai tie viņu nonāvētu.
Tad Jeremijam deva citu vēsti: "Ej un runā uz Kananiju un saki: tā saka Kungs: koka jūgus tu esi salauzis, bet to vietā taisījis dzelzs jūgus. Jo tā saka Kungs Cebaots, Izraēla Dievs: dzelzs jūgu Es visiem šiem ļaudīm esmu licis ap kaklu, ka viņiem būs jākalpo Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, un tie viņam kalpos, jo ir zvērus laukā Es viņam esmu devis. Un pravietis Jeremija sacīja uz pravieti Kananiju: klausi jel, Kananija! Kungs tevi nav sūtījis, un tevis dēļ šie ļaudis paļaujas uz meliem. Tādēļ Kungs tā saka: redzi, Es tevi atmetīšu no zemes virsas; šinī gada tu
mirsi, jo tu esi mācījis atkāpties no Kunga. Tā pravietis Kananija nomira tanī gadā septītajā mēnesi.”
Viltus pravietis bija stiprinājis ļaužu neticību pravietim Jeremijam un viņa vēstij. Viņš negodīgi bija paziņojis pats sevi par Kunga vēstnesi, un sava briesmīgā nozieguma dēļ viņam bija jāmirst. Piektajā mēnesī Jeremija pravietoja Kananijas nāvi, un septītajā mēnesi viņa nāve pierādīja /172/ pravieša vārdu pareizību.
Dievs bija teicis, ka Viņa ļaudis tiks glābti, ka jūgs, ko Viņš tiem gribēja uzlikt, būs viegls, ja viņi bez sūdzēšanās paklausīs Viņa plānam. Viņu kalpošana bija attēlota ar koka jūgu, kas bija viegli nesams, bet pretojoties viņi saņēma atbilstoši bargāku sodu, ko attēloja dzelzs jūgs. Dievs bija apņēmies uzraudzīt Bābeles ķēniņu, lai neviens nezaudētu dzīvību un nenokļūtu pārāk smagos spaidos; bet brīdinājumu un pavēļu nonicināšanas sekas bija nežēlīga verdzība. Ļaudīm daudz labāk patika viltus pravieša vēsts, kas pravietoja labklājību; tāpēc arī to pieņēma. Pastāvīga viņu grēku turēšana viņu acu priekšā ievainoja viņu lepnumu; viņi labāk vēlējās uz tiem nemaz neskatīties. Viņi atradās tādā tikumiskā tumsā, ka nespēja izprast savas vainas briesmīgumu, ne arī pareizi novērtēt Dieva doto brīdinošo un norājošo vēsti. Ja viņi būtu pareizi izpratuši savu nepaklausību, tad būtu atzinuši Dieva rīcības taisnīgumu un Viņa pravieša autoritāti. Dievs viņus aicināja un lūdza nožēlot savus grēkus, lai Viņš viņiem varētu aiztaupīt pazemojumu un lai Viņa vārdā nosauktie ļaudis nekļūtu par meslu maksātājiem pagānu tautai. Viņi tomēr izsmēja šo padomu un sekoja viltus praviešiem.
Tad Kungs lika Jeremijam rakstīt vēstules virsniekiem, vecajiem, priesteriem, praviešiem un visiem ļaudīm, kas kā gūstekņi bija aizvesti uz Bābeli, pavēlot viņiem pašiem sevi nepiekrāpt, domājot, ka viņu atbrīvošana ir tuvu, bet mierīgi padoties tiem, kas viņus gūstā veduši, darīt savus darbus un iekārtot klusus mājokļus uzvarētāju vidū. Kungs pavēlēja, lai neļauj sevi piekrāpt praviešiem vai pareģiem ar viltus cerībām. Bet Jeremijas teiktajos vārdos Viņš viņiem arī apgalvoja, ka pēc septiņdesmit gūstniecības gadiem viņi tiks atbrīvoti un atgriezīsies Jeruzalemē. Viņš uzklausīs viņu lūgšanas un viņiem palīdzēs, kad viņi pie Viņa atgriezīsies ar visu savu sirdi. "Un Es jums ļaušos atrasties, saka Kungs, un novērsīšu jūsu gūstniecību un jūs /173 /sapulcināšu no visām tautām, kurp Es jūs esmu aizdzinis, saka Kungs, un jūs vedīšu atkal uz to vietu, no kurienes Es jūs esmu licis aizvest.”
Ar kādu maigu līdzcietību Dievs Saviem sagūstītajiem ļaudīm dara zināmu Savu plānu attiecībā uz Izraēlu. Viņš zināja, kādas ciešanas un bēdas viņiem būs jāpiedzīvo, ja viņos valdīs ticība drīzai atbrīvošanās un atgriešanās iespējai uz Jeruzalemi, saskaņā ar viltus praviešu pravietojumiem. Viņš zināja, ka tāda ticība darīs viņu stāvokli ļoti grūtu. Katra sacelšanās no viņu puses pamodinātu ķēniņa modrību un bardzību, un rezultātā sekotu viņu brīvības ie-robežošana. Dievs vēlējās, lai viņi mierīgi pakļautos savam liktenim un darītu savu kalpošanu pēc iespējas patīkamāku.
Bija vēl divi pravieši Akabs un Cedeķija, kas Kunga vārdā pravietoja melus. Šie vīri paziņoja, ka viņi ir svēti mācītāji, tomēr viņu dzīve bija samaitāta, un viņi bija grēcīgu prieku gūstekņi. Dieva pravietis bija nosodījis šo vīru ļauno rīcību un viņus brīdinājis par viņiem draudošajām briesmām, bet nožēlas un reformēšanās vietā viņi dusmojās uz viņu grēku uzticīgo norājēju un centās kavēt pravieša darbu, mudinot ļaudis neticēt viņa vārdiem un rīkoties pretēji Dieva padomam attiecībā uz pakļaušanos Bābeles ķēniņam. Kungs caur Jeremiju liecināja, ka šie viltus pravieši tiks nodoti Bābeles ķēniņa rokās un nokauti viņa acu priekšā, un savā laikā šis pravietojums arī piepildījās.
Vēl pacēlās cits viltus pravietis, lai sētu apjukumu ļaudīs, liekot viņiem nepaklausīt caur Jeremiju dotajām dievišķajām pavēlēm. Pār šiem vīriem tika pasludināts Dieva spriedums, jo, aicinot ļaudis sacelties pret Dievu, viņi bija smagi noziegušies.
Tieši tādi vīri ceļas šinīs dienās, izraisot sajukumu un sacelšanos to ļaužu vidū, kas sakās paklausām Dieva likumiem. Bet tieši tā, kā dievišķais sods nāca pār pieminētajiem viltus praviešiem, tā arī šie ļaunie strādnieki /174/ noteikti saņems pilnu atmaksas mēru; jo Kungs nav mainījies. Kas sludina melus, tie iedrošina ļaudis raudzīties uz grēku kā uz mazu lietu. Kad parādās viņu nozieguma briesmīgie rezultāti, tad tie, ja vien iespējams, par savām grūtībām atbildīgu dara to, kas viņus ir uzticīgi brīdinājis, tieši tāpat kā jūdi, kas savā ļaunajā liktenī vainoja Jeremiju.
Kas iet pa sacelšanās un nepaklausības ceļu, tie vienmēr atradis viltus praviešus, kuri attaisnos viņu rīcību un glaimos viņiem viņu bojā ejai par labu. Meli bieži vien rada daudz draugu, kā to redzam notikumā ar Akabu un Cedeķiju. Šie viltus pravieši savā liekulīgajā
centībā Dieva labad atrada daudz
vairāk piekritēju un sekotāju nekā patiesais pravietis, kas sniedza vienkāršo un skaidro Kunga vēsti.