Pēc Mozus nāves par vadoni Izraēlam nozīmēja Jozuu, lai viņš viņus vestu uz apsolīto zemi. Viņš bija pilnīgi piemērots šim svarīgajam uzdevumam. Viņš bija Mozus vistuvāk stāvošais kalps lielākajā Izraēla tuksneša ceļojuma laikā. Viņš bija redzējis brīnišķīgos darbus, ko Dieva spēkā darīja Mozus, un viņš labi izprata ļaužu nostāju un viņu tieksmes. Viņš bija viens no divpadsmit izlūkiem, kurus izsūtīja apsolītās zemes izlūkošanai, un viens no tiem diviem, kuri nodeva patiesīgu liecību par tās bagātībām un kas uzmudināja ļaudis iet un Dieva spēkā to ieņemt.
Kungs apsolīja Jozuam, ka Viņš būs ar viņu, kā Viņš ir bijis ar Mozu, un darīs Kānanu par vieglu ieguvumu, ja /157/ tikai Jozua uzticīgi ievēros visas Dieva pavēles. Jozua bija rūpju nomākts, kā izpildīt doto uzdevumu un ievest ļaudis Kānaanas zemē; bet šis Dieva iedrošinājums atņēma visas bailes. Viņš pavēlēja Izraēla bērniem sagatavoties triju dienu gājienam un karavīriem būt gataviem kaujai. "Tad viņi Jozuam atbildēja sacīdami: "Visu, ko tu mums esi pavēlējis, to mēs darīsim, un visur, kurp tu mūsu sūtīsi, mēs iesim. It kā mēs visās lietās esam klausījuši Mozum, tā tev klausīsim, lai tikai Kungs, tavs
Dievs ir ar tevi, tā kā Viņš bijis ar Mozu. Ikvienam, kas tavai mutei turēsies pretī un kas taviem vārdiem neklausīs visā, ko tu viņam pavēlēsi, jāmirst. Esi tikai stiprs un turi drošu prātu.
Dievs gribēja, lai Izraēla pāriešana pāri Jordānai būtu brīnumdarbs. Jozua pavēlēja ļaudīm svētīties, jo rīt Kungs viņu vidū darīs brīnišķīgas lietas. Norādītā laikā viņš pavēlēja priesteriem ņemt šķirstu ar Dieva likumiem un nest to ļaužu priekšā. "Un Kungs sacīja Jozuam: "Šodien Es sākšu tevi paaugstināt visa Izraēla acīs; lai tie zina, ka Es būšu ar tevi, kā esmu bijis ar Mozu."
“
Priesteri paklausīja sava vadoņa pavēlēm un, nesdami derības šķirstu, gāja ļaužu priekšā. Ebreju pulki izkārtojās gājienam un sekoja dievišķās klātbūtnes simbolam. Varenais mākoņa stabs piepildīja Jordānas krastus, un, līdzko priesteru kājas iegrima pārplūdušajā upē, augšējais ūdens apstājās un lejāk esošais aiztecēja prom, atstājot upes gultni sausu. Priesteri, nesdami Dieva šķirstu, devās uz priekšu, un Izraēls viņiem sekoja. Jordānas vidū priesteriem pavēlēja apstāties upes gultnē, kamēr visi ebreju pulki būs pārgājuši. to darīja, lai vēl stiprāk prātā iespiestu patiesību, ka spēks, kas apturēja Jordānas ūdeņus, bija tas pats, kas četrdesmit gadus atpakaļ viņu tēviem deva iespēju pāriet Sarkano jūru. /158/
Daudzi, kas kā bērni bija gājuši pāri Sarkanajai jūrai, tagad, būdami kaujai sagatavojušies karavīri, pateicoties līdzīgam brīnumam, šķērsoja Jordānu. Pēc visu Izraēla pulku pāriešanas Jozua pavēlēja priesteriem iziet no upes. Un kad viņi, nesot derības šķirstu, jau stāvēja drošībā upes otrajā krastā, tad Dievs atvilka Savu spēcīgo roku, un uzkrājušies ūdeņi kā varens ūdenskritums drāzās lejup upes dabīgajā gultnē. Jordāna atkal turpināja tecēt nepārtrauktā gaitā, applūdinot visus krastus.
Bet, lai šo brīnumdarbu nekad neaizmirstu, pirms priesteri bija izgājuši no upes, Kungs pavēlēja Jozuam no katras cilts izraudzīt vīrus, kas paņemtu akmeņus no tās vietas upes gultnē, kur bija stāvējušas priesteru kājas, un nest tos uz saviem pleciem līdz Ģilgalai un tur uzcelt pieminekli par piemiņu tam, ka Dievs Izraēlam bija licis šķērsot Jordānu pa sausumu. Tam vajadzēja pastāvīgi atgādināt brīnumdarbu, ko Kungs priekš viņiem bija darījis. Gadiem paejot, viņu bērni viņiem jautās par šo pieminekli, un viņi atkal un atkal atstāstīs šo brīnišķīgo notikumu, līdz tas neizdzēšami būs iespiedies arī vēlāko paaudžu prātā.
Kad amoriešu un kānaniešu ķēniņi dzirdēja, ka Kungs Izraēla priekšā bija apstādinājis Jordānas ūdeņus, tad viņu sirds bailēs pagura. Izraēlieši bija nokāvuši divus moabiešu ķēniņus, un viņu brīnišķīgā straujās un uzplūdušās Jordānas pāriešana pildīja ļaudis ar lielām bailēm. Tad Jozua apgraizīja visus ļaudis, kas bija dzimuši tuksnesī. Pēc šīs ceremonijas viņi Jērikas klajumos turēja pasā svētkus. "Un Kungs sacīja uz Jozuu: šodien Es no jums esmu novērsis visu Ēģiptes kaunu.”
Pagānu tautas zaimoja Kungu un Viņa ļaudis, tāpēc ka viņi nebija ieņēmuši Kānaanas zemi, ko bija cerējusi iemantot drīz pēc Ēģiptes atstāšanas. Ienaidnieki līksmojās uzvaras priekā, ka Izraēlam tik ilgi bija jāceļo tuksnesī, /159/ un viņi lepni paaugstinājās pret Dievu, paziņodami, ka Viņš nav bijis spējīgs viņus ievest Kānaanas zemē. Tagad Kungs vareni bija parādījis Savu
spēku un palīdzību, vedot Savus ļaudis sausām kājām pāri Jordānai, un viņu ienaidnieki vairs nevarēja viņus apkaunot. Manna, ko bija saņēmuši līdz šim brīdim, tagad izbeidzās, jo, kad Izraēls gatavojās ieņemt Kānaanu un jau ēda jaukās zemes augļus, pēc tās vairs nebija nekādas vajadzības. Kad Jozua attālinājās no Izraēla armijām, lai visu pārdomātu un izlūgtos Dieva sevišķu tuvumu, viņš ieraudzīja stāvam kādu staltu Vīru karavīra tērpā ar izvilktu zobenu rokā. Jozua Viņā nepazina nevienu no Izraēla karavīriem, un Viņš nelīdzinājās arī ienaidniekam. Savā dedzībā viņš Viņu uzrunāja sacīdams: "Vai Tu esi no mūsējiem vai no mūsu pretiniekiem?" Un Viņš sacīja: "Nē, bet Es esmu Kunga karaspēka Virsnieks, tagad Es esmu nācis." Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un Viņu pielūdza un Viņam sacīja: "Ko mans Kungs saka Savam kalpam?" Tad Kunga karaspēka Virsnieks sacīja Jozuam: "Novelc kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta." Un Jozua tā darīja.
Dieva godība darīja svētnīcu svētu, un tādēļ priesteri nekad neiegāja Dieva klātbūtnes svētītajā vietā ar kurpēm kājās. Tām varēja būt pielipušas putekļu daļiņas, kas sagānītu svēto vietu; tāpēc prasīja, lai priesteri pirms ieiešanas svētnīcā kurpes atstāj pagalmā. Tur blakus saiešanas telts durvīm stāvēja vara mazgājamais trauks, kur priesteri pirms ieiešanas telti mazgāja rokas un kājas, lai atbrīvotos no visiem netīrumiem. No tiem, kas kalpoja svētnīcā, Dievs prasīja sevišķu sagatavošanos, pirms viņi iegāja vietā,
kur atklājās Viņa godība.
Tas bija Dieva Dēls, Kas kā apbruņots karavīrs stāvēja Izraēla vadoņa priekšā. Viņš bija Tas, Kas vadīja ebrejus tuksnesī, ietērpies mākoņa stabā dienā un uguns stabā naktī. Lai pārliecinātu Jozuu, ka Viņš nav nekad mazāks /160/ kā Kristus - Paaugstinātais, Viņš sacīja: "Novelc kurpes no savām kājām." Tad Viņš Jozuam deva norādījumus, kā rīkoties, ieņemot Jeriku. Visiem karavīriem vajadzēja pavēlēt iet apkārt pilsētai reizi dienā sešas dienas pēc kārtas, bet septītajā dienā septiņas reizes.
Saskaņā ar Kunga pavēli Jozua deva rīkojumus priesteriem un ļaudīm. Viņš vadīja Izraēla pulkus vislielākajā kārtībā. Vispirms gāja izlasītu apbruņotu karavīru pulks; šoreiz ne lai parādītu veiklību ieroču lietošanā, bet tikai lai ticētu un paklausītu dotajām pavēlēm. Pēc tam sekoja septiņi priesteri ar bazūnēm. Tad nāca Dieva šķirsts, mirdzēdams zeltā un godības vainaga apņemts, kuru nesa priesteri, tērpušies krāšņās un īpatnējās drēbēs, kas norādīja uz viņu svēto amatu. Viņiem sekoja Izraēla lielā armija pilnīgā kārtībā, katra cilts ar tai atbilstošo karogu. Tā viņi ar Dieva šķirstu gāja apkārt pilsētai. Nebija dzirdama nekāda skaņa, kā vien varenās armijas soļu troksnis un svinīgās bazūnes skaņas, kas atbalsojās apkārtējos kalnos un Jērikas ielās.
Ar izbrīnu un satraukumu bojā ejai nolemtās pilsētas sargi vēroja katru soli un par to ziņoja saviem varasvīriem. Viņi nespēja iedomāties, ko visa šī izrāde nozīmē. Jērika bija izaicinājusi Izraēla armiju un Debesu Dievu. Bet tagad, katru dienu vienu reizi vērojot varenos pulkus soļojam apkārt pilsētai visā greznumā un kareivīgajā majestātiskumā, kam pievienojās vēl svētā šķirsta krāšņums un to pavadošie priesteri, - šī iespaidīgā skata noslēpumainība lika bailēs sažņaugties valdnieku un ļaužu sirdīm. Tad atkal, aplūkojot savu stipro aizsardzību, viņi jutās droši, ka sekmīgi spēs atsist visspēcīgāko uzbrukumu. Daudzi izsmēja domu, ka šīs neparastās ienaidnieka demonstrācijas varētu izsaukt kādu ļaunumu. Bet citos modās godbijība, redzot šo svinīgo majestātiskumu un spožumu, kas katru dienu vijās apkārt pilsētai. Viņi atcerējās, ka četrdesmit gadus atpakaļ šo ļaužu priekšā bija pašķīrusies Sarkanā jūra un ka nupat viņiem bija atvērusies pāreja Jordānas /161/ ūdeņos. Viņi nezināja, kādus vēl brīnumus Dievs priekš viņiem var darīt; bet viņi turēja vārtus rūpīgi noslēgtus un lika tos apsargāt spēcīgiem karavīriem.
Sešu dienu laikā Izraēla lielais pulks ik dienas reizi apgāja apkārt pilsētai. Pienāca septītā diena, un ar pirmajiem gaismas stariem Jozua izkārtoja Kunga karapulkus. Tagad viņiem bija pavēlēts iet septiņas reizes apkārt pilsētai un, atskanot bazūnes spēcīgajām skaņām, kliegt skaņā balsī, jo tad Dievs viņiem būs nodevis pilsētu. Iespaidīgā armija svinīgi soļoja apkārt bojā ejai nolemtajiem mūriem. Mirdzošais Dieva šķirsts, apgaismojot agrā rīta krēslu, priesteri ar spīguļojošajām krūšu plāksnēm un dārgakmeņu urim un tumim un karavīri ar spožajiem ieročiem atstāja krāšņu un varenu iespaidu. Pār visu valdīja nāves klusums, un dzirdama bija tikai vienmērīgā daudzo soļu duna, un atsevišķu bazūņu skaņa iztraucēja agrā rīta mierīgo klusumu. Masīvās stipro akmeņu sienas izaicinoši rēgojās no tumsas pretī tās aplencošajiem cilvēkiem.
Te pēkšņi lielā armija apstājās. Bazūnes atskanēja ar tādu spēku, kas satricināja pašu zemi. Visa Izraēla vienotas balss varenais kliedziens saplosīja gaisu. Varenās akmens sienas ar
masīvajiem torņiem un cietokšņiem grīļojās un sakustējās pašos pamatos un ar tūkstoš pērkoniem līdzīgu troksni sagāzās bezveidīgā drupu kaudzē. Pārsteigti un šausmu pārņemti, pilsētas iedzīvotāji un armija neizrādīja nekādu pretestību, un Izraēls iegāja un ieņēma vareno Jērikas pilsētu.
Cik viegli Debesu kara pulki sagāza sienas, kas tik briesmīgas likās izlūkiem, kuri sniedza nepareizas ziņas! Vienīgais ierocis, kuru pielietoja, bija Dieva Vārds. Izraēla Varenais bija sacījis: "Es esmu devis Jēriku tavās rokās." Ja tikai viens vienīgs karavīrs būtu pielietojis savu spēku pret šīm sienām, tad mazināts būtu bijis Dieva gods un izjaukts Viņa nodoms. Šis darbs bija jāpadara tikai Visvarenajam; un ja arī mūru nocietinājumu pamati būtu bijuši likti zemes centrā un to virsotnes sniegtos līdz debess velvei, tad tomēr iznākums būtu bijis tāds pats, ja /162/ Kunga kara pulku Virsnieks vadītu uzbrukumā Savus eņģeļu leģionus.