Kungs deva Jeremijam pārmetumiem pilnu vēsti Saviem ļaudīm, norādot uz viņu vainu - pastāvīgu Dieva padoma atmešanu: "Es uz jums esmu runājis vienmēr vienā runāšanā, un jūs Mani neesat klausījuši. Un Es pie jums esmu sūtījis tikuši vienā sūtīšanā visus Savus kalpus, praviešus un sacījis: "Atgriezieties jel ikviens no sava niknā ceļa un dariet labus darbus un nedzenieties citiem dieviem pakaļ, tiem kalpot, tad jūs paliksiet tai zemē, ko esmu devis jums un jūsu tēviem.”
Dievs atkārtoti viņus lūdza ar savas sirds un roku darbiem neizaicināt Viņa dusmas, tomēr viņi neklausīja. Tad Jeremija pravietoja, ka sods par Kunga Vārda neievērošanu būs jūdu aizvešana gūstniecībā. Kaldejus izlietoja kā līdzekli, ar ko Kungs sodīja Savus nepaklausīgos ļaudis. Sodam vajadzēja būt proporcionālam viņu saprašanai un /165/ nonicinātajiem brīdinājumiem. Kungs ilgi bija novilcinājis soda izpildījumu, negribēdams pazemot Savus izredzētos ļaudis; bet tagad Viņš gribēja likt viņiem izjust Savu nepatiku, jo tā bija pēdējā iespēja apstādināt viņus viņu ļaunajā ceļā.
Arī mūsu dienās Kungam nav nekādu jaunu plānu Savu ļaužu skaidrības saglabāšanai. Kā senatnē Viņš lūdz un aicina maldīgos cilvēku bērnus, kas apliecina Viņa Vārdu, nožēlot grēkus un atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem. Tagad, tāpat kā tad, caur Savu izredzēto kalpu muti Viņš jau iepriekš ziņo par draudošajām briesmām. Viņš liek atskanēt brīdinošai balsij un tikpat uzticīgi rāj grēkus kā Jeremijas dienās. Bet mūsu laika Izraēls, tāpat kā senais Izraēls, tiek kārdināts nonievāt rājienus un ienīst padomu. Viņi pārāk bieži pagriež kurlas ausis pret tiem vārdiem, ku-rus Dievs devis Savam kalpam to cilvēku labā, kas atzīst patiesību. Lai gan Kungs žēlastībā uz laiku aiztur atmaksu par grēkiem kā Jeremijas dienās, tomēr vienmēr Viņš neatturēs Savu roku, bet piemeklēs netaisnību ar taisnīgu spriedumu.
Kungs pavēlēja Jeremijam stāvēt Kunga nama pagalmā un teikt jūdu ļaudīm, kas tur gāja Dievu lūgt, visu, ko Viņš gribēja uz viņiem runāt, neizlaižot nevienu vārdu, lai ļaudis dzirdētu un atgrieztos no saviem ļauniem ceļiem. Tad arī Dievam paliktu žēl tā soda, ar kuru Viņš tos gribēja piemeklēt viņu ļaunuma dēļ.
Šeit spilgti parādīta Dieva nevēlēšanās pārmācīt Savus maldīgos ļaudis. Viņš attur Savu spriedumu; Viņš lūdz tos atgriezties un būt uzticīgiem. Viņš viņus ir izvedis no verdzības saitēm, lai viņi uzticīgi varētu kalpot Viņam, vienīgajam Patiesajam un Dzīvajam Dievam; bet viņi atkal bija nomaldījušies elku pielūgšanā, viņi nebija ņēmuši vērā caur praviešiem dotos brīdinājumus. Tomēr Viņš atliek pārmācību, lai dotu vēlreiz izdevību nožēlot grēkus un novērst atmaksu pār tiem. Caur Savu izredzēto pravieti Viņš tagad viņiem sūta skaidru un noteiktu brīdinājumu un norāda uz vienīgo ceļu, kā var izbēgt pašu pelnītajam sodam. Tas /166/ ir, pilnīgi nožēlot grēkus un atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem.
"Kungs pavēlēja Jeremijam teikt ļaudīm: "Tā saka Kungs, ja jūs neklausīsiet Mani, nestaigāsiet Manos likumos, kurus Es jums esmu devis, klausīt Manu kalpu praviešu vārdiem, kurus Es jums esmu sūtījis vienā sūtīšanā, bet jūs tos neesat klausījuši, tad Es šim namam darīšu līdzīgi Zīlam un darīšu šo pilsētu par lāstu visām tautām virs zemes." "Viņi saprata norādījumu uz Zīlu un laiku, kad fīlisti pārvarēja Izraēlu un paņēma Dieva šķirstu.
Elus grēks bija viņa nevērīgā izturēšanās pret dēlu noziegumiem, kuri atradās svētos amatos. Tēva nevīžība dēlu norāšanā un savaldīšanā Izraēlam atnesa briesmīgu postu. Elus dēli tika nokauti, Elus pats pazaudēja dzīvību, Izraēlam atņēma Dieva šķirstu, un nokauti tika trīsdesmit tūkstoši cilvēku. Viss tas bija tāpēc, ka pavirši raudzījās uz grēku un atļāva tam palikt viņu vidū. Kāda mācība tiem, kas ieņem atbildīgas vietas Dieva draudzē! Tas aicina viņus būt uzticīgiem nepareizību novēršanā, kas apkauno patiesības lietu.
Zamuela dienās Izraēls domāja, ka šķirsta klātbūtne, kurā atrodas Dieva baušļi, dos viņiem uzvaru pār fīlistiešiem, neskatoties uz to, vai viņi ir nožēlojuši savus ļaunos darbus vai nav. Tieši tāpat Jeremija laikā jūdi ticēja, ka stingra dievišķo norādījumu ievērošana Dieva nama kalpošanas darbos pasargās viņus no taisnīgā soda par viņu ļaunajiem ceļiem.
Tādas pašas briesmas draud arī šodien ļaudīm, kas sevi apliecina par Dieva likumu glabātājiem. Viņi pārāk tiecas sev glaimot, ka cieņa, ar kādu viņi izturas pret Dieva pavēlēm, pasargās viņus no dievišķās
tiesas spēka. Viņi atsakās pieņemt pārmetumus par ļaunajiem darbiem un apsūdz Dieva kalpu, ka viņš ir pārāk centīgs grēku iznešanā no nometnes. Grēkus ienīstošais Dievs uzaicina ļaudis, kuri apliecina, ka tur Viņa likumus, atstāt visu netaisnību. Grēku nenožēlošanai un nepaklausībai Viņa Vārdam būs nopietnas sekas, ko piedzīvos Dieva tauta šodien tāpat /167/ kā senais Izraēls. Ir robeža, kuru pārejot Dievs vairs ilgāk nevilcinās ar Savu sodu. Jeruzalemes izpostīšana ir svinīgs brīdinājums jaunajam Izraēlam, ka Dieva izredzētā darba rīka doto rājienu neievērošana nevar palikt nesodīta.
Kad priesteri un ļaudis dzirdēja vēsti, kuru Jeremija viņiem sniedza Kunga Vārdā, tad viņi ļoti apskaitās un nolēma, ka viņam jāmirst. Viņi bija nevaldāmi apvainojumos pret viņu kliegdami: "Kā tu drīksti Kunga vārdā sludināt un sacīt: šis nams būs tā kā Zīlus, šī pilsēta būs postā bez iedzīvotājiem! Un visi ļaudis sapulcējās pret Jeremiju Kunga namā." Tā nicināja Dieva vēsti un ar nāvi draudēja kalpam, kam bija uzticēts sniegt šo vēsti. Priesteri, neuzticīgie pravieši un visi ļaudis dusmās vērsās pret Jeremiju, tāpēc ka viņš negribēja glaimojot visu nolīdzināt un apmierināt un pravietot viltu.
Nešaubīgajiem Dieva kalpiem vienmēr ir bijis jāpanes no reliģijas viltus skolotājiem visrūgtākās vajāšanas. Tomēr patiesie pravieši vienmēr labāk izvēlēsies negodu un pat nāvi nekā neuzticību Dievam. Bezgalīgā Dieva skats vēro tos darba rīkus, kuriem uzdots izteikt dievišķos rājienus, un viņu atbildība ir ļoti nopietna. Bet ar nepareiziem izskaidrojumiem, meliem vai zaimošanu viņiem nodarīto ļaunumu Dievs uzlūko kā Viņam darītu un atbilstoši to arī sodīs.
Jūdas lielkungi bija dzirdējuši par Jeremijas vārdiem. Viņi nāca no ķēniņa nama un apsēdās Kunga nama vārtos. Tad priesteri un pravieši runāja uz lielkungiem un visiem ļaudīm un sacīja: "Šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš pret šo pilsētu ir sludinājis, kā jūs savām ausīm dzirdējuši." Bet Jeremija bezbailīgi nostājās lielkungu un ļaužu priekšā paskaidrodams: "Kungs mani sūtījis sludināt pret šo namu un pret šo pilsētu visus vārdus, ko jūs esat dzirdējuši. Nu tad griezieties uz labiem ceļiem un pie labiem darbiem un paklausiet Kunga, sava Dieva, balsij, tad Kungam būs žēl tā ļaunuma, ko Viņš pret jums runājis. Bet es, redzi, esmu jūsu rokās, dariet man, kā jūsu acīm labi un pareizi! Tomēr ziniet, kad jūs mani nokausiet, tad jūs nenoziedzīgas /168/ asinis krāsiet uz sevis un uz šīs pilsētas, un uz tās iedzīvotājiem, jo Kungs mani patiesi pie jums sūtījis visus šos vārdus runāt jūsu ausīs.”
Ja pravietis būtu nobijies no šo augsto varasvīru draudiem un pūļa klaigām, tad viņa vēstij nebūtu bijis nekāda iespaida, un viņš būtu zaudējis dzīvību. Bet drosme, ar kādu viņš pildīja savu grūto pienākumu, iedvesa pūlim cieņu pret viņu un noskaņoja Izraēla lielkungus viņa labā. Tā Dievs Savam kalpam sagādāja aizstāvjus. Viņi pārliecināja priesterus un viltus praviešus, norādīdami tiem, ka viņu izteiktās galējības nebūtu bijušas gudras.
Šo vareno vīru iespaids ietekmēja pūļa prātu. Un tad vecaji apvienojās protestā pret priesteru lēmumu par Jeremijas likteni. Viņi atstāstīja Mikas gadījumu, kas pravietoja sodību pār Jeruzalemi sacīdams: "Ciāna taps arta kā tīrums un Jeruzaleme būs par akmeņu kopu, un šī nama kalns taps par meža kalnu." Viņi tiem jautāja: "Vai Izķija, Jūdas ķēniņš, un visa Jūdas cilts viņu nokāvuši? Vai viņi nebijās Kungu un nepielūdza Kunga priekšā? Tad Kungam bija žēl tā ļaunuma, ko Viņš pret viņiem bija runājis. Un vai mēs lai darām lielu ļaunumu pret savām dvēselēm?”
Tā, pateicoties Aikama un citu aizstāvniecībai, tika izglābta pravieša Jeremijas dzīvība; lai gan daudziem priesteriem un viltus praviešiem būtu paticis, ja uz satrauktā pūļa lūgumu Jeremiju nonāvētu. Viņi nevarēja paciest Jeremijas patiesos vārdus, kas norādīja uz viņu ļaunumu.
Tomēr Izraēls nenožēloja grēkus un neatgriezās, un Kungs redzēja, ka viņi ir jāsoda viņu grēku dēļ. Viņš Jeremijam lika taisīt jūgus un saites un likt tos uz sava kakla, un nosūtīt tos Edoma, Moaba, amoniešu un Tiras, un /169/ Sidonas ķēniņiem, pavēlot vēstnešiem sacīt, ka Dievs visas šīs zemes ir devis Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, un ka visām šīm tautām kādu laiku būs jākalpo viņam un viņa pēcnācējiem, līdz Dievs viņus atkal atbrīvos. Viņam bija jāpa-ziņo, ka, ja šīs tautas atteiksies kalpot Bābeles ķēniņam, tad tās tiks sodītas ar badu, zobenu un
mēri līdz pilnīgai iznīcībai. Kungs sacīja: "Jūs tad neklausiet saviem praviešiem un saviem zīlniekiem, un saviem sapņotājiem, un saviem vārdotājiem, un saviem burvjiem, kas uz jums runā un saka: jūs nekalposiet Bābeles ķēniņam. Jo tie jums sludina melus, lai Es jūs tālu aizvedu no jūsu zemes un lai Es jūs izdzenu un jūs ejat bojā. Bet tiem ļaudīm, kas savu kaklu pados Bā-beles ķēniņa jūgam un viņam kalpos, tiem Es likšu palikt savā zemē,
saka Kungs, un tie to apkops un tur dzīvos.”
Jeremija paziņoja, ka viņiem septiņdesmit gadus būs jānes kalpošanas jūgs; un ka tiem, kas jau atradās Bābeles ķēniņa gūstā, un jau paņemtajiem Kunga nama traukiem arī būs jāpaliek Bābelē, līdz kamēr šis laiks būs notecējis. Bet septiņdesmit gadu beigās Dievs viņus atsvabinās un sodīs viņu apspiedējus un pārvarēs lepno Bābeles ķēniņu.