Dievs Mozum pavēlēja sūtīt vīrus, lai viņi izlūkotu Kānaanas zemi, ko Viņš gribēja dot Izraēla bērniem. Šim nolūkam no katras cilts bija jāizrauga viens virsnieks. Viņi aizgāja; un pēc četrdesmit dienām viņi atgriezās un nāca Mozus, Ārona un visas Izraēla draudzes priekšā, rādīdami viņiem zemes augļus, ko viņi par pierādījumu bija atnesuši līdzi. Viens vīnogu ķekars bija tik liels, ka to nesa divi vīri uz nesamās kārts. Viņi atnesa ari vīģes un granātābolus, kas tur auga pārpilnībā. Pēc tam, kad bija stāstījuši par zemes auglību, viņi visi, izņemot divus vīrus, izteica drosmi atņemošus vārdus par tās ieņemšanas iespēju. Viņi sacīja, ka ļaudis, kas tai zemē dzīvo, ir ļoti stipri un ka pilsētas slēdz lieli un augsti mūri, un, pāri par visu, viņi tur redzējuši arī milža Anoka bērnus. Tad viņi attēloja, kā ļaudis Kānaanā izvietoti, un izteica šaubas, vai viņiem jebkad būs iespējams ieņemt šo zemi.
Kad ļaudis dzirdēja šis ziņas, tad savu vilšanas sajūtu viņi izpauda rūgtos pārmetumos un vaimanās. Viņi nenorima, lai pārdomātu un pārliecinātos, ka Dievs, Kas viņus tik tālu bija vadījis,
noteikti viņiem ari dos šo zemi. Viņi aizmirsa Dieva esamību. Viņi izturējās tā, it kā Jērikas /149/ ieņemšanā, kas bija Kānaanas zemes atslēga, viņiem vajadzētu paļauties vienīgi uz ieroču spēku. Dievs bija teicis, ka Viņš viņiem dos šo zemi, un viņiem pilnīgi vajadzēja uzticēties, ka Viņš piepildīs Savu Vārdu. Tomēr viņu nepadevīgās sirdis neatradās saskaņā ar Dieva plāniem. Viņi nepārdomāja, cik brīnišķīgi Dievs bija darbojies viņu labā, izvedot viņus no Ēģiptes kalpības, radot viņiem ceļu jūras ūdeņos un iznīcinot viņiem sekojošos faraona karapulkus. Neticībā viņi ierobežoja Dieva darbu un neuzticējās rokai, kas viņus līdz šim bija droši vadījusi. Viņi atkal atkārtoja agrāko kurnēšanas kļūdu pret Mozu un Āronu. Viņi sacīja: "Tad te nu ir gals visām mūsu lielajām cerībām. Uz šo zemi tad nu mēs visu laiku esam gājuši no Ēģiptes, lai to iegūtu." Viņi apvainoja savus vadoņus, ka tie Izraēlu noveduši bēdās un grūtībās, un no jauna viņus apsūdzēja ļaužu piekrāpšanā un vadīšanā pa nepareizu ceļu.
Mozus un Ārons pakrita uz sava vaiga Dieva priekšā pie zemes. Kālebs un Jozua, divi no visiem divpadsmit izlūkiem, kas uzticējās Dieva Vārdam, redzot, ka šīs nelabvēlīgās cīņas bija padarījušas mazdūšīgu visu nometni, lielās bēdās saplēsa savas drēbes. Viņi centās viņus pārliecināt, bet visa draudze, vilšanās izjūtu un ārprāta pārņemta, atteicās klausīties uz šiem diviem vīriem. Beidzot Kālebs izlauzās uz priekšu, un viņa skaidrā, skanīgā balss bija dzirdama pāri visam pūļa troksnim. Viņš pretējās gļēvulīgajiem citu izlūku ieskatiem, kas bija vājinājuši visa Izraēla ticību un drosmi. Viņš pievērsa sev ļaužu uzmanību, un uz brīdi viņi pārtrauca savas gaudas, lai uzklausītu viņu. Viņš runāja par zemi, kuru bija apskatījis. Viņš sacīja: "Iesim tikuši augšup, un mēs to ieņemsim, jo mēs to tiešām uzvarēsim." Bet, viņam vēl runājot, mazdūšīgie, neticīgie izlūki pārtrauca viņu kliegdami: "Mēs nevaram iet pret šiem ļaudīm, jo viņi ir stiprāki nekā mēs.”
Šie vīri, nostājušies uz nepareiza ceļa, savā sirdī pretojās Dievam, pretojās Mozum un Āronam un pretojās /150/ Kālebam un Jozuam. Katrs solis uz priekšu šinī nepareizajā virzienā darīja viņus tikai apņēmīgākus izjaukt katru Kānaanas zemes ieņemšanas mēģinājumu. Viņi sagrozīja patiesību, lai tikai
panāktu savu postošo nolūku. Viņi attēloja klimatu kā neveselīgu un visus ļaudis kā milžus. Viņi sacīja: "Mēs tur arī milžu ļaudis esam redzējuši; Anoka dēlus no milžu cilts; mēs bijām savās acīs it kā siseņi, un tādi paši mēs bijām viņu acīs.”
Tās bija ne tikai ļaunas ziņas, bet arī nepatiesas. Tās bija pretrunīgas; jo, ja zeme bija neveselīga un tāda, "kas aprij savus iedzīvotājus," kā tad viņi varēja izaugt tik lieli? Kad cilvēki, atbildīgās vietās stāvēdami, savā sirdi ļauj iemājot neticībai, tad nav nekādu robežu tiem soļiem, kurus viņi spers ļaunuma virzienā. Tikai nedaudzi saprot, sākot iet šo bīstamo ceļu, cik tālu sātans viņus pa to aizvedīs.
Ļaunās ziņas atstāja briesmīgu iespaidu uz ļaudīm. Viņi rūgti pārmeta Mozum un Āronam. Daži vaimanāja un raudāja sacīdami: "Kaut Dievs būtu ļāvis mums Ēģiptes zemē nomirt!" vai arī: "Kaut Dievs būtu ļāvis šinī tuksnesī nomirt!" Tad viņu jūtas sacēlās pret Kungu. Viņi raudāja un kurnēja sacīdami: "Kāpēc Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mēs krītam caur zobenu, mūsu sievas un bērni kļūs par laupījumu? Vai nebūtu labāk griezties atpakaļ uz Ēģiptes zemi? Un viņi sacīja viens uz otru: celsim sev virsnieku un griezīsimies atpakaļ uz Ēģiptes zemi.”
Tā viņi parādīja necieņu pret Dievu un pret Viņa ieceltajiem vadoņiem. Viņi nejautāja Kungu, kas viņiem jādara, bet sacīja: "Celsim sev virsnieku. " Viņi visas lietas saņēma savās rokās, juzdamies spējīgi tās nokārtot bez dievišķas palīdzības. Viņi ne tikai Mozu apvainoja krāpšanā, bet arī Dievu, Kas viņiem apsolījis zemi, kuru viņi nav spējīgi ieņemt. Viņi tiešām aizgāja tik tālu, ka bija gatavi nozīmēt kādu no sava vidus par virsnieku, lai tas vestu viņus atpakaļ uz viņu ciešanu un verdzības zemi, no kuras Dievs viņus bija atsvabinājis ar Savas visvarenības spēcīgo roku. /151/
Mozus un Ārons vēl palika, pazemojušies Dieva priekšā visu klātbūtnē, klusībā izlūgdamies dievišķo žēlastību nepaklausīgajam Izraēlam. Viņu bēdas bija pārāk dziļas, lai tās izteiktu vārdos. Atkal Kālebs un Jozua izlauzās uz priekšu, un vēlreiz atskanēja Kāleba apbēdinātā un nopietnā balss, pārspējot draudzes gaudas un žēlabas. "Zeme, ko esam pārstaigājuši, ir sevišķi laba zeme. Ja Kungam ir labs prāts pie mums, tad Viņš mūs novedīs uz šo zemi un mums to dos, zemi, kur piens un medus tek. Tikai nesacelieties pret Kungu un nebīstieties no tās zemes ļaudīm, tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums no tiem ir atstājies, un Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!”
Kānaanieši bija piepildījuši savas netaisnības mēru, un Kungs viņus vairs negribēja paciest. Viņu patvērumam no tiem atstājoties, viņi ebrejiem būtu bijis viegls laupījums. Viņi nebija sagatavojušies kaujai; viņi jutās tik stipri, ka paši sevi piekrāpa ar domām, ka nav tādas armijas, kas būtu tik liela un stipra, ka spētu viņus uzvarēt.
Kālebs atgādināja ļaudīm, ka Dievs svinīgi ir apsolījis Izraēlam dot šo zemi. Tomēr ļaudis bija satrakoti un neko vairāk negribēja dzirdēt. Ja arī tikai divi cilvēki būtu atnesusi sliktās ziņas un visi desmit būtu pamudinājuši viņus iet un Kunga vārdā uzņemt zemi, tad savas ļaunās neti-cības dēļ viņi tomēr būtu izvēlējušies paklausīt divu cilvēku padomam. Bet tagad tikai divi aizstāvēja patiesību, kamēr desmit atklāti sacēlās pret saviem vadoņiem un pret Dievu.
Ļaužu vidū valdīja vislielākais satraukums; bija pamodušās viņu visļaunākās kaislības, un viņi atteicās uzklausīt saprāta balsi. Desmit neuzticīgie izlūki pievienojās ļaudīm, apsūdzot Kālebu uņ Jozuu, un atskanēja aicinājums nomētāt viņus akmeņiem. Ārprātīgais pūlis satvēra metamos, ar ko nonāvēt šos uzticīgos vīrus. Ārprātā bļaujot, viņi drāzās uz priekšu, bet pēkšņi akmeņi izkrita no viņu rokām, iestājās klusums, un viņi sāka bailēs trīcēt. Bija iejaucies Dievs, lai aizturētu viņu pārsteidzīgo nodomu. Dieva klātbūtnes godība, līdzīga spožai ugunij, apgaismoja saiešanas telti, un visa lielā draudze redzēja šo Kunga /152/ zīmi. Kāds varenāks par viņiem bija darījis zināmu Savu klātbūtni, un neviens vairs neuzdrīkstējās pretoties. Apklusa visa kurnēšana, un izlūki, kas bija atnesuši ļaunās ziņas, baiļu pārņemti un ar aizturētu elpu pakrita uz ceļiem.
Mozus piecēlās no sava pazemīgā stāvokļa un iegāja teltī, lai sarunātos ar Dievu. Un tad Kungs ierosināja nekavējoši iznīcināt šos nepaklausīgos ļaudis. Viņš Mozu vēlējās darīt par lielāku tautu, nekā bija Izraēls; tomēr Viņa ļaužu pazemīgais vadonis negribēja piekrist šim priekšlikumam. "Tad Mozus sacīja Kungam: ".. tomēr ēģiptieši dzirdējuši, ka Tu caur Savu spēku šos ļaudis no viņiem esi izvedis, un sacījuši šis zemes iedzīvotājiem; tie dzirdējuši, ka Tu, Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, acīm
esi redzams, ka Tava padebesis pār tiem stāv, un Tu viņu priekšā ej padebeša stabā dienu un uguns stabā naktī. Ja Tu nu šos ļaudis nokautu, it kā vienu vienīgu vīru, - tad tie pagāni, kas Tavu slavu dzirdējuši, tiešām runātu un sacītu: Tāpēc, ka Kungs šos ļaudis nevarēja ievest zemē, ko Viņš tiem bija zvērējis, Viņš tos ir nokāvis tuksnesī."
“
Mozus atkal atteicās no priekšlikuma Izraēlu iznīcināt un viņu darīt par varenāku tautu nekā tie. Šis Dieva mīļotais kalps parādīja savu mīlestību uz Izraēlu un dedzību par Kunga slavu un Viņa ļaužu godu. Tu šiem ļaudīm esi piedevis, sākot no Ēģiptes līdz šim brīdim; Tu līdz pat šim laikam esi bijis iecietīgs un žēlojošs pret šo nepateicīgo tautu; un, lai arī cik necienīgi tie būtu, Tava žēlastība ir tā pati. Viņš lūdza: "Vai Tu tāpēc vēlreiz nesaudzēsi viņus un vai vēl šobrīd neparādīsi dievišķo pacietību, pievienojot šo gadījumu tiem daudzajiem, kad Tu jau esi pacietis.
“
Mozus panāca, ka Dievs saudzēja ļaudis; tomēr viņu iedomīgās patgalvības un neticības dēļ Kungs nevarēja iet viņiem līdzi, lai caur brīnumiem darbotos viņu labā. Tāpēc Savā dievišķajā žēlastībā Viņš viņiem pavēlēja uzņemt visdrošāko ceļu un griezties atpakaļ uz tuksnesi pret /153/Sarkano jūru. Sodot viņus par nepaklausību, Kungs paziņoja, ka pieaugušos, kas atstāja Ēģiptes zemi, izņemot Kālebu un Jozuu, nekad neielaidīs Kānaanā. Viņi nepavisam nebija turējuši solījumu paklausīt Dievam, un tas Viņu atbrīvoja no derības, ko viņi tik daudzkārtīgi bija lauzuši. Dievs apsolīja, ka viņu bērni iemantos jauko zemi, bet arī darīja zināmu, ka viņu pašu miesas apraks tuksnesī. Un desmit neuzticīgos izlūkus, kuru ļaunās ziņas Izraēlu ierosināja uz kurnēšanu un nepaklausību, Kunga spēks iznīcināja ļaušu acu priekšā.