Kad Mozus Izraēlam atklāja, ko Dievs ar viņiem darīs, tad likās, ka viņi sirsnīgi nožēloja savu grēcīgo izturēšanos, bet Kungs zināja, ka viņi vairāk bēdājās par savas ļaunās rīcības rezultātiem, bet nevis dziļi nožēloja savu nepateicību un nepaklausību. Šī viņu nožēla nāca par vēlu; Dieva taisnās dusmas bija pamodušās, un pār viņiem jau bija izteikts spriedums, kas nebija atceļams. Redzot, ka Kungs neļausies pielūgties un neatcels Savu pavēli, viņi no jauna kļuva stūrgalvīgi un paziņoja, ka neatgriezīsies atpakaļ uz tuksnesī.
Pavēlot viņiem aiziet no ienaidnieka zemes, Dievs pārbaudīja viņu šķietamo padevību un atrada, ka tā nav īsta. Viņi zināja, ka ir ļoti grēkojuši, ļaudamies vadīties no pārsteidzīgām izjūtām un cenšoties nonāvēt izlūkus, kas viņus skubināja paklausīt Dievam; tomēr viņus bija izbiedējusi tikai doma, ka ir izdarījuši briesmīgu kļūdu, kuras sekas viņiem pašiem būs ļoti bēdīgas. Viņu sirds nebija mainījusies, un bija vajadzīgs tikai attiecīgs gadījums, lai izraisītos līdzīga sacelšanās. Tas radās, kad Mozus Dieva uzdevumā pavēlēja viņiem iet atpakaļ uz tuksnesi.
Izraēls bija sacēlies pret Viņa pavēli iet uz augšu un uzņemt apsolīto zemi, un tagad, kad Viņš viņiem pavēlēja no tās atkāpties, viņi atkal bija tikpat nepaklausīgi un paziņojot, ka viņi ies kauties ar saviem ienaidniekiem. /154/ Viņi apģērba kara drēbes un aplika ieročus un nostājās Mozus priekšā, pēc pašu domām sagatavoti cīņai, bet pavisam nepietiekoši un bēdīgi
sagatavoti Dieva un Viņa apbēdinātā kalpa izpratnē. Viņi atteicās uzklausīt savu vadoņu svinī-gos brīdinājumus, ka viņu pārdrošības sekas būs posts un nāve.
Kad Dievs viņiem deva pavēli iet uz augšu un ieņemt Jēriku, tad Viņš apsolīja iet pats viņiem līdzi, šķirsts, kur atradās Viņa likumi, simbolizēja Viņu. Mozum un Āronam, Viņa nozīmētajiem vadoņiem, vajadzēja vadīt Izraēlu Kunga paša modrā uzraudzībā. Tādā uzraudzībā pār viņiem nevarēja nākt nekāds ļaunums. Bet tagad viņi izgāja ienaidnieka armijai pretī, pārkāpjot Dieva pavēli un savu vadoņu svinīgo aizliegumu, bez Dieva šķirsta un bez Mozus.
Kamēr Izraēls izšķieda laiku nepaklausībā, amaleķieši un kānanieši bija paspējuši sagatavoties kaujai. Izraēlieši nekaunīgi izaicināja ienaidnieku, kurš pats viņiem nebija uzdrošinājies uzbrukt, bet, tiklīdz viņi bija iesoļojuši ienaidnieka teritorijā, amaleķieši un kānanieši ar visu spēku viņiem uzbruka, nežēlīgi atsita un ar lieliem zaudējumiem dzina atpakaļ. Briesmīgās sadursmes lauks krāsojās sarkans no viņu asinīm, un viņu mirušās miesas apklāja zemi. Viņi bija pilnīgi sakauti un uzvarēti. Bet Kāleba un Jozuas ticību atalgoja bagātīgi. Saskaņā ar Savu Vārdu Dievs ieveda šos uzticīgos vīrus apsolītajā zemē. Gļēvuļi un dumpinieki aizgāja bojā tuksnesī, bet taisnie izlūki ēda Eskolas vīnogas.
Divpadsmit izlūku ziņojumu vēsture attiecināma uz mums kā uz tautu. Arī šodien mūsu vidū, ja draud sadursmes un cīņas, no jauna redzama gļēvulība, sūdzēšanās un atraušanās no darba. Parādās tāda pati nepatika ievērot uzticīgus ziņojumus un godīgus padomus kā Kāleba un Jozuas dienās. Dieva kalpus, kas nes Viņa darbu smagumu, stipri sevi aizliedzot un ciešot trūkumu, lai tikai palīdzētu Dieva tautai, reti novērtē pareizāk kā tajā laikā.
Senais Izraēls vairākkārtīgi tika pārbaudīts un /155/ atrasts par vieglu. Tikai nedaudzi pieņēma Dieva dotos uzticīgos brīdinājumus. Tuvojoties Kristus otrai atnākšanai, tumsa un neticība nesamazinās. Miesīgi domājošiem cilvēkiem patiesība kļūst arvien mazāk patīkama. Viņu sirds ir kūtra ticēt un nesteidzas nožēlot un atgriezties. Dieva kalpi gan varētu kļūt mazdūšīgi, ja viņu Kungs viņiem pastāvīgi nebūtu devis pierādījumus par Savu gudrību un palīdzību. Ilgi Kungs ir cieties ar Saviem ļaudīm. Viņš viņiem ir piedevis maldīšanos un ir gaidījis, lai tie Viņam dotu vietu savā sirdī; tomēr maldīgi uzskati, greizsirdība un neuzticība Viņu ir izspieduši ārā.
Tikai nedaudzi, kas sevi atzīst par izraēliešiem un kuru prāts ir dievišķās gudrības atklāsmju apgaismots, līdzīgi Kālebam uzdrīkstas droši iet uz priekšu un stingri stāvēt par Dievu un patiesību. Tāpēc ka Kunga izraudzītie darba vadītāji neļaujas novērsties no taisnības un godīguma ceļa, lai izpatiktu savtīgajiem un nesvētajiem, viņi kļūst par mērķi naidam un ļaunprātīgiem apmelojumiem. Šinīs pēdējās dienās sātans visur ir nomodā un strādā piesardzīgi un gudri, tāpēc Dievs meklē garīgi stiprus vīrus, kas spētu pretoties sātana viltībām.
To vidū, kas apliecina ticību patiesībai, nepieciešama pilnīga atgriešanās. Tad viņi varēs paklausīt Dieva prātam, - ne ar tādu padevību, kas atkarīga no apstākļiem, kā notika ar izbiedētajiem izraēliešiem, kad viņiem atklājās bezgalīgā Dieva spēks, bet dziļi un no sirds nožēlojot grēkus un no tiem atsakoties. Kas ir tikai pa pusei atgriezti, tie līdzīgi kokiem, kuru zari noliekušies uz patiesības pusi, bet kuru saknes stingri ieķērušās zemē, spēcīgi iesakņoju-šās neauglīgajā pasaules augsnē. Jēzus veltīgi meklē augļus viņu zaros; Viņš redz tur vienīgi lapas.
Cilvēki tūkstošiem pieņemtu patiesību, ja tas būtu izdarāms bez sevis aizliegšanas; tomēr šī ļaužu šķira nekad nesekmēs Dieva darbu. Viņi nekad drosmīgi neizies pretī ienaidniekam, - pasaulei, pašmīlībai un miesas kārībai - , uzticoties savam dievišķajam Vadonim, lai Tas dotu viņiem uzvaru. Draudzei vajadzīgi uzticīgi Kālebi un Jozui, kas /156/ gatavi satvert mūžīgo dzīvību uz Dieva vienkāršā un skaidrā paklausības nosacījuma pamata. Mūsu draudze cieš strādnieku trūkuma dēļ. Pasaule ir mūsu darba lauks. Ir vajadzīgi misionāri pilsētās un apdzīvotās vietās, kas vēl stiprāk saistītas kalpošanā elkiem nekā austrumzemju pagāni, kas nekad nebija redzējuši patiesības gaismu. Īstais misijas gars ir atstājies no draudzēm, kas tik augstu izceļ savu ticības apliecību. Viņu sirdī vairs nedeg mīlestība uz dvēselēm un vēlēšanās vadīt tos Kristus pēdās. Mums vajadzīgi nopietni, dedzīgi strādnieki. Vai tad nav neviena, kas atbildētu no visām malām atskanošajam saucienam: "Nāc pāri un palīdzi mums"?
Vai tie, kas sevi atzīst par Dieva likumu glabātājiem un kas gaida drīzo Jēzus nākšanu debesu padebešos, ir tīri no dvēseļu asinīm, ja viņi ir kurli pret šo ļaužu kliedzošajām vajadzībām, kas staigā tumsā? Jāsagatavo grāmatas un jāizplata tās, jāsniedz pamācības,
jāpilda pašuzupurīgi pienākumi! Kas nāks palīgā? Kas vēlas Kristus dēļ aizliegt sevi un sniegt gaismu tiem, kas sēž tumsībā?