Ābrahams bija vecs vīrs, kad viņš no Dieva saņēma pārsteidzošu pavēli upurēt savu dēlu Īzaku par dedzināmo upuri. Ābrahamu uzskatīja par vecu cilvēku pat tā laika paaudze. Viņa jaunības dedzība bija izgaisusi. Viņam vairs nebija viegli panest grūtības un spītēt briesmām. Jaunības spēka pārpilnībā cilvēks var stāties pretī vētrai lepnā sava spēka apziņā un pacelties pāri tādām grūtībām, kas liktu viņa sirdij pagurt vēlākos dzīves gados, kad soļi kļūst nedroši, ejot pretī kapam.
Tomēr Savā iepriekš paredzējumā Dievs pēdējo Savu vislielāko pārbaudījumu Ābrahamam bija pataupījis uz laiku, kad gadu nasta jau smagi gūlās uz viņu un viņš ilgojās pēc atpūtas no rū-pēm un raizēm. Kungs runāja uz viņu sacīdams: "Ņem savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīli, Īzaku un upurē viņu par dedzināmu upuri." Vecā vīra sirds šausmās sastinga. Jau tāda dēla zaudējums slimības dēļ mīlošā tēva sirdij atnestu visbriesmīgākās sāpes; tādas bēdas liktu noliekties viņa sir-majai galvai. Bet tagad pavēl viņam pašam ar savu roku izliet šī dēla dārgās asinis. Tas viņam likās briesmīgi un neiespējami.
Tomēr Dievs bija runājis un Viņa Vārdam jāpaklausa. Ābrahams bija labi gados, bet tas viņu neatbrīvoja no pienākuma. Viņš pieķērās ticības balstam un mēmās sāpēs paņēma savu bērnu pie rokas, skaistu jaunības un veselības spirgtumā, un devās ceļā, lai paklausītu Dieva Vārdam. Lielais, /145/ sirmais vectēvs bija tikai cilvēks. Viņa ciešanas un pieķeršanās bija līdzīgas mūsu jūtām, un viņš mīlēja savu zēnu, kas bija viņa lielā vecuma prieks un kuram bija dots Kunga apsolījums.
Ābrahams neapstājās, lai jautātu, kā var piepildīties Dieva apsolījums, ja Īzaks tiek nokauts. Viņa neapstājās, lai ļautu runāt savai sāpošajai sirdij, bet visos sīkumos paklausīja dievišķajai pavēlei, līdz
nazis jau bija gatavs skārt bērna trīcošās miesas. Tikai tad atskanēja vārdi: "Neizstiep savu roku pret puisi, jo nu Es zinu, ka tu bīsties Dievu un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis Manis labad.”
Lielais ticības darbs ir iezīmēts Svētas vēstures lappusēs, lai kā cēls piemērs mestu gaismu pār pasauli līdz pat laika galam. Ābrahams neļāvās domām, ka viņa lielais vecums varētu viņu atbrīvot no paklausības Dievam. Viņš nesacīja: "Mani mati ir sirmi, mans vīra spēks ir izgaisis, kas iepriecinās mani vecuma dienās, ja Īzaka vairs nebūs? Kā lai vectēvs izlej sava vienīgā dēla asinis?" Nē, Dievs bija runājis un cilvēkam jāpaklausa, nejautājot, nekurnot un nepagurstot ceļā.
Šodien mūsu draudzēs vajadzīga Ābrahama ticība, lai apgaismotu tumsu, kas ap tām savelkas, nomācot Dieva mīlestības jaukos saules starus un traucējot garīgo pieaugšanu. Vecums nekad mūs neatvainos no paklausības Dievam. Mūsu ticībai jānes augļi labos darbos, jo ticība bez darbiem ir nedzīva. Katrs izpildītais pienākums, katrs Jēzus vārdā pienestais upuris sniedz mums ļoti lielu atalgojumu. Tieši pašā pienākumu pildīšanas darbā uz mums runā Dievs un mūs svētī. Tomēr no mums Viņš prasa pilnīgu visu spēju nodošanu. Prāts un sirds un visa būtne jānodod Viņam, vai arī mēs nekļūsim par patiesiem kristiešiem.
Dievs neko nav cilvēkam atrāvis, kas viņam varētu nodrošināt mūžīgās bagātības. Viņa ietērpis zemi jaukumā un šīs zemes dzīves laikā sagādājis visu cilvēka vajadzībām un priekam. Viņš atdeva Savu Dēlu, lai Viņš mirtu grēkos un neprātā kritušās pasaules vieta. Šāda nesalīdzināma mīlestība, šāds bezgalīgs upuris prasa no mums visstingrāko paklausību, vissvētāko mīlestību un neierobežotu ticību. /146/ Pat visi šie tikumi, īstenoti vispilnīgākajā pakāpē, nekad nevar mēroties ar lielo upuri, kas pienests mūsu labā.
Dievs prasa tūlītēju un nejautājošu paklausību Saviem likumiem; bet cilvēki snauž vai arī ir sātana viltību paralizēti, kurš iečukst dažādus atvainojumus un ierunas un cilvēku sirdsapziņu uzvar ar vārdiem, kādus viņš teica arī Ievai dārzā: "mirt nemirsiet vis." Nepaklausība ne tikai nocietina vainīgā sirdsapziņu, bet tā tiecas samaitāt arī citu cilvēku ticību. Kas sākumā viņiem liekas ļoti nepareizs, pastāvīgi atrodoties viņu priekšā, pamazām zaudē savu ļauno izskatu, līdz beidzot sāk apšaubīt, vai tas tiešām ir grēks, un neapzinoties iekrīt tajos pašos maldos.
Caur Zamuelu Dievs pavēlēja Zaulam kaut amaleķiešus un pilnīgi iznīcināt visu viņu īpašumu. Tomēr Zauls tikai daļēji izpildīja šo pavēli; viņš iznīcināja mazvērtīgākos lopus, bet dzīvus atstāja labākos un arī ļauno ķēniņu. Nākošajā dienā viņš satiek pravieti Zamuelu ar
sevi izceļošiem, sev glaimojošiem vārdiem. Viņš sacīja: "Esi svētīts no Kunga! Es Kunga vārdu esmu izdarījis." Bet pravietis tūlīt atbildēja: "Bet kas tā ir par avju blēšanu manas ausīs, un kas tā ir par vēršu maurošanu, ko es dzirdu?”
Zauls apjuka un centās izvairīties no atbildības sacīdams: "Tos tie no amaleķiešiem atveduši; jo ļaudis labākās avis un labākos vēršus taupījuši par upuri Kungam, tavam Dievam; bet to citu mēs esam izdeldējuši." Tad Zamuels rāja ķēniņu, atgādinādams viņam Dieva dotās pavēles nepārprotamību iznīcināt visas amaleķiešiem piederošās lietas. Viņš norādīja uz viņa pārkāpumu un paskaidroja, ka viņš nav paklausījis Kungam. Tomēr Zauls atteicās atzīties, ka ir darījis nepareizi; viņš atkal centās atvainot savu grēku, aizbildinādamies, ka labākos lopus pataupījis par upuri Kungam.
Zamuelu ļoti apbēdināja šī neatlaidība, ar kādu ķēniņš atteicās redzēt un atzīt savu grēku. Noskumis viņš /147/ jautāja: "Vai tad Kungam tīk dedzināmi vai kaujami upuri vairāk nekā paklausīšana Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris un uzmanība ir labāka nekā aunu tauki.”
"Jo nepaklausība ir kā zīlēšanas grēks, un patgalvība ir elku dievība un dievekļu kalpošana. Tādēļ ka tu Kunga Vārdu esi atmetis, tā Viņš atkal tevi ir atmetis vairs nebūt par ķēniņu.”
Mums nevajadzētu raudzīties pienākumam vaigā, tomēr atlikt paklausību tā prasībām. Vilcināšanās dod laiku šaubām; iezogas neticība, izmainās uz nepareizo pusi spriedums, un aptumšojas saprašana. Beidzot Dieva Gara pārmetumi vairs neaizsniedz piekrāptā cilvēka sirdi, kas ir tā apstulbota, ka neatzīst par iespējamu, ka šie pārmetumi domāti viņam vai arī ka tie piemērojami viņa gadījumam.
Aiziet dārgais pārbaudes laiks, un tikai nedaudzi saprot, ka tas viņiem dots, lai sagatavotos mūžībai.
Zelta stundas tiek izšķiestas pasaulīgiem mērķiem, izpriecām un grēkam. Dieva likumus nonicina un aizmirst, tomēr neviens likuma punkts nav kļuvis mazāk saistošs. Katrs pārkāpums nesīs sodu. Mīlestība uz pasaulīgiem ieguvumiem vada uz dusas dienas sagānīšanu; tomēr svētās dienas prasības nav atceltas vai samazinātas. Šinī ziņā Dieva pavēles ir skaidras un neapšaubāmas. Viņš noteikti mums aizliedzis strādāt septītajā dienā. To Viņš ir nošķīris par svētu dienu Sev.
Daudz šķēršļu stājas ceļā tiem, kas grib staigāt paklausībā Dieva baušļiem. Stipri un smalki vērpti iespaidi saistīs viņus pie pasaules ceļiem; tomēr Kunga spēks var saraut šīs važas. Viņš novērsīs katru kavēkli no Viņam uzticīgo ļaužu tekas vai arī dos viņiem spēku un drosmi uzvarēt visās grūtībās, ja viņi nopietni lūgs Viņa palīdzību. Visi šķēršļi pazudīs nopietnas vēlēšanās un neatlaidīgas cenšanās priekšā darīt Dieva prātu par katru cenu, pat upurējot dzīvību. Gaisma no Debesīm spīdēs tumsā tiem, kas pārbaudījumos un grūtībās ies uz priekšu, raugoties uz Jēzu, viņu ticības Iesācēju un Pabeidzēju. /148/
Vecos laikos Dievs runāja uz cilvēkiem caur praviešu un apustuļu muti. Šinīs dienās Viņš runā uz viņiem caur Sava Gara Liecībām. Nekad Dievs nav nopietnāk pamācījis Savus ļaudis attiecībā uz Savu prātu un ceļu, kuru Viņš vēlētos, lai viņi ietu, kā tagad. Bet vai ļaudīm būs kāds labums no Viņa pamācībām? Vai viņi uzklausīs Viņa pārmetumus un ņems vērā Viņa brīdinājumus? Dievs nepieņem daļēju paklausību, nekādu, samierināšanos ar savu es Viņš neatzīs par labu.