Mīļā māsa! Es redzēju, ka tev ir dažas noteiktas kļūdas, kuru novēršanu tev vajadzētu izjust kā nepieciešamību, lai tu varētu baudīt Dieva svētības. Daudzām grūtībām tavā dzīvē par iemeslu ir bijusi tava brīvā valoda. Tu uzskati par tikumu runāt skaidri un teikt ļaudīm tieši to, ko tu domā par viņiem un viņu darbiem. Tu to sauc par atklātību; tomēr tāda rīcība ir acīmredzami nepieklājīga un atmodina cīņas garu tajos cilvēkos, ar kuriem tu nāc saskarē. Ja citi tāpat izturētos pret tevi, tad tu to nespētu panest. Kas pieraduši runāt skaidri un asi uz citiem, tiem pašiem nepatiktu izjust tādu apiešanos ar sevi.
Tu esi piedzīvojusi nepatikšanas, no kurām būtu bijis iespējams izvairīties, ja tev būtu bijis pazemīgs un mierīgs gars. Tu izaicini uz strīdu; kad tavai gribai pretojas, tu sacelies cīņai. Valdītkāre tev ir pastāvīgs nepatikšanu avots. Pēc dabas tu esi kļuvusi greizsirdīga un neuzticīga. Tu esi pavēlnieciska un, meklējot kļūdas un ātri nosodot, izraisi ķildas. Tu tik ilgi esi kopusi atmaksas garu, ka tagad tev pastāvīgi vajadzīga Dieva žēlastība, kas mīkstinātu un savaldītu tavas tieksmes. Dārgais Pestītājs sacīja: "Svētījiet tos, kas jūs nolād," "un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā.”
Mīļā māsa, man rādija, ka, kavējoties pie citu kļūdām un nepilnībām, tu ienes tumsu pati savā dvēselē. Tev /135/ nekad nebūs jāatbild par viņu grēkiem, bet tev ir darāms darbs pie savas dvēseles un pie savas ģimenes, kuru neviens cits tavā vietā nevar padarīt. Tev sevi jāsit krustā un jācīnās pret tieksmi palielināt savu kaimiņu kļūdas un runāt neapdomīgi. Ir jautājumi, par kuriem tu vienmēr vari runāt ar vislielākajiem panākumiem. Vienmēr var droši runāt par Jēzu, par kristiešu cerību un par mūsu ticības skaistumu. Lai Dievs svētī tavu mēli, ka tava runa vienmēr varētu būt laipnības un žēlastības apgarota. "Un vēl, brāļi, visu, kas patiesīgs, visu, kas godīgs, visu, kas taisns, visu, kas šķīsts, visu, kas mīlīgs, visu,
kam laba slava, ja ir kāds labs tikums un ja ko var teikt, - to lieciet vērā (par to domājiet - pēc angļu tulk.).”
Apustuļa pamācībai vajadzētu noteikti sekot. Bieži ir liels kārdinājums runāt par lietām, kas nedod labumu ne runātajam, ne klausītājam, bet kas izraisa ļaunumu un ir neauglīgas abiem. Mūsu pārbaudes laiks ir par īsu, lai to izlietotu, kavējoties pie citu trūkumiem. Mūs gaida darbs, kas prasa vislielāko uzcītību un visnoteiktāko modrību, savienotu ar nepārtrauktām lūgšanām, vai arī mēs nespēsim pārvarēt sava rakstura trūkumus un atdarināt dievišķo Paraugu. Mums visiem jāmācās dzīvē atdarināt Kristu. Tad mūsu iespaids nāks par svētību tiem, ar kuriem sastapsimies. Brīnišķīgi ir būt kristietim - patiesi Kristum līdzīgam, mierīgam, skaidram un neaptraipītam. Mīļā māsa, Dievam jābūt ar mums visās mūsu pūlēs, vai arī tās nekam nederēs. Mūsu labie darbi nobeigsies paštaisnībā.
Tavā ģimenē ir daudz kas labojams. Tu neesi pievērsusi bērniem vajadzīgo uzmanību un neesi viņus iedrošinājusi. Tu neesi viņus saistījusi pie savas sirds ar vismaigākās mīlestības saitēm. Tava nodarbošanās lielā mērā atņem tev laiku un spēku un liek atstāt novārtā mājas pienākumus. Tomēr tu tā esi pieradusi pie šīs nastas, ka tās nolikšana tev liktos liels upuris; lai gan, ja tu to varētu /136/ izdarīt, tas nāktu tikai par labu tavām garīgajām interesēm" un tavu bērnu laimei un tikumībai. Būtu labi, ja tu noliktu savas satraucošās rūpes un atrastu patvērumu laukos, kur nav izjūtams jaunatnes tikumību tik stipri samaitājošs iespaids.
Tiesa, arī laukos tu nebūsi pilnīgi brīva no grūtībām un rūpju satraukumiem, tomēr tu varētu izvairīties no daudziem ļaunumiem un aizvērt durvis kārdināšanu straumei, kas draud pārvarēt tavu bērnu prātu. Viņiem vajadzīga nodarbošanās un dažādība. Mājas vienmuļība dara viņus nemierīgus un satrauktus, un viņi jau ir pieraduši saieties ar netikumīgajiem pilsētas zēniem, tā piesavinoties ielas izglītību.
Tu tik daudz laika esi veltījusi misijas darbam, kam nav nekāda sakara ar mūsu ticību, un tu esi bijusi tik ļoti rūpju un atbildību nospiesta, ka neesi turējusies kopsolī ar mūsu šī laika darbu, un tev nav bijis pietiekoši laika, lai mājas dzīves šaurās robežas padarītu pievilcīgas saviem bērniem. Tu neesi iedziļinājusies viņu vajadzībās, ne arī izpratusi viņu darbīgos attīstošos prātus. Tāpēc tu esi atturējusies apmierināt viņu visvienkāršākās vēlēšanās, kas viņus iepriecinātu, viņiem nekaitējot. Dāvināt saviem bērniem lielāku uzmanību tev nozīmētu niecīgu nastu, bet viņiem tam būtu bijusi vislielākā vērtība.
Dzīve uz laukiem viņiem būtu ļoti derīga; rosīgs darbs svaigā gaisā attīstītu kā gara, tā miesas spēkus. Viņiem vajadzētu kopt dārzu, kur viņi atrastu prieku un arī lietderīgu nodarbošanos. Dažādu augu un puķu kopšana labvēlīgi attīstītu gaumi un spriedumu, bet
iepazīšanās ar Dieva derīgo un jauko radību atstātu uz viņiem izsmalcinošu, augšup ceļošu iespaidu, atgādinot visu lietu Radītāju un Kungu.
Tavu bērnu tēvs bija pret viņiem skarbs, nepiekāpīgs, nejūtīgs, auksts un stingrs; bargs audzināšanā un neprātīgs prasībās. Viņš bija īpatnējs raksturā, sevī ierāvies, domāja tikai par savu prieku un tiecās pēc līdzekļiem, lai /137/ apmierinātu savas vēlēšanās un nodrošinātu sev cilvēku atzinību. Viņa kūtrums un izlaidīgie ieradumi līdz ar līdzjūtības un mīlestības trūkumu pret tevi un bērniem jau pašā sākumā nonāvēja tavu mīlestību pret viņu. Tava dzīve bija pilna ar grūtiem un īpatnējiem pārbaudījumiem, kamēr viņš pret tavām rūpēm un nastām izturējās pilnīgi vienaldzīgi.
Viss tas ir atstājis iespaidu uz tevi un bērniem. Viņa izturēšanās sevišķi ir kropļojusi tavu raksturu. Tevi gandrīz neapzinīgi ir attīstījies neatkarīgs gars. Redzot, ka nevari paļauties uz savu vīru, tu, viņam neuzticoties, esi izvēlējusies šo ceļu, domādama, ka tas ir vislabākais. Kad tavas pūles nenovērtēja, tu sevi apņēmies iet uz priekšu, vadoties no savas vislabākās izpratnes, neņemot vērā ne nopēlumus, ne uzslavas. Apzinoties, ka vīrs pret tevi izturas nepareizi, tu kopi sevī rūgtumu, un, ja kāds tavu rīcību apšaubīja, tu centies viņam atriebties.
Tomēr, pilnīgi saprazdama vīra kļūdas, tu neesi saskatījusi pati savējās. Tu esi nepareizi darījusi, stāstīdama par viņa kļūdām citiem, attīstīdama patiku kavēties pie nepatīkamām lietām, nekad no sava redzesloka neizlaižot vilšanās un pārbaudījumus. Tā tu esi pieradinājusies sevišķi izcelt savas bēdas un grūtības, no kurām daudzas tu pati radi, pārspīlējot un stāstot par tām citiem.
Ja tu savu uzmanību atrautu no ārējiem apgrūtinājumiem un pievērstu to savai ģimenei, tad tu būtu
laimīgāka un tev būtu līdzekļi labiem darbiem. Tieši tas, ka taviem bērniem ir trūcis tēva labā padoma un piemēra, uzliek tev pienākumu vēl vairāk nodoties viņiem un būt pret viņiem maigai. Tev pienākumi vairāk jāmeklē mājā un ģimenē. Te ir darāms īsts misijas darbs. Šo atbildību nevar novelt citiem; šis ir Dieva norādītais tavas dzīves darbs.
Tik ļoti nododoties savas nodarbošanās sīkumiem, tu /138/ pati sev nolaupi laiku pārdomām un lūgšanām un nolaupi bērniem pacietīgu gādību un uzmanību, ko viņiem ir tiesības prasīt no savas mātes. Tu atrodi, ka ar daudziem darbiem vieglāk un ātrāk vari tikt galā pati, nekā pacietīgi mācot savus bērnus, lai viņi tos padarītu tavā vietā; tomēr būtu daudz labāk, ja tu viņiem uzliktu zināmas atbildības un pamācītu viņus būt lietderīgiem. Tas viņus iedrošinātu un aizpildītu viņu laiku, kā arī daļēji atslogotu tevi.
Tu ievērojamu laika daļu atdod tiem, kam nav nekādu sevišķu prasību pret tevi, un, to darīdama, tu novārtā atstāj savus svētos mātes pienākumus. Dievs tev nav uzlicis daudzas no tām nastām, kuras tu esi uzņēmusies. Tu esi apmeklējusi cilvēkus un viņiem palīdzējusi, kam pat uz pusi tik daudz nav bijusi vajadzība pēc tava laika un rūpēm kā taviem bērniem, kas tagad veido raksturu, derīgu Debesīm vai lai pazustu. Dievs neatbalstīs tavu kalpošanu daudziem, kas pelnīti cieš zem Dieva lāsta savas izlaidīgās un ļaunās dzīves dēļ.
Tavas dzīves pirmais un lielākais uzdevums ir būt misionārei savās mājās. Ietērpies pazemībā un pacietībā, iecietībā un mīlestībā un pildi Dieva tev paredzēto darbu, lai tu to darītu, ko neviens cits tavā vietā nevar padarīt. Par šo darbu tev būs jāatbild norēķināšanās dienā. Dieva svētības nevar dusēt pār slikti vadītu mājsaimniecību. Lai mājā dzīve kļūtu laimīga, tajā jāvalda laipnībai un pacietībai.
No pasaulīgā redzes viedokļa nauda ir spēks; bet pēc kristiešu izpratnes mīlestība ir spēks. Šajā pamatlikumā ietverts gara un saprāta spēks. Skaidrai mīlestībai ir sevišķs spēks darīt labu, un tā nevar darīt neko citu kā tikai labu. Tā novērš nesaskaņas un bēdas un sniedz vispatiesāko laimi. Bagātība bieži atstāj samaitājošu un postošu iespaidu; ar spēku var ievainot, bet īstas mīlestības īpašības ir patiesība, labsirdība un laipnība.
Mana māsa, ja tu sevi varētu redzēt, kā Dievs tevi redz, tad tu skaidri saprastu, ka bez pilnīgas atgriešanās /139/ tu nevari ieiet Dieva valstībā. Ja tu vienmēr atcerētos, ar to mēru, ar kādu tu citus mēro, tu pati arī tiksi mērota, tad tu būtu daudz piesardzīgāka valodā, maigāka un piedevīgāka savā izturēšanās veidā. Kristus nāca pasaulē, lai pakļautu Sev katru varu un pretojošos spēku, tomēr Viņš nepieprasīja paklausības pierādījumu spēka dēļ vai arī pavēlošā balsī. Viņš gāja apkārt, darīdams labu un mācīdams Saviem sekotājiem lietas, kas bija vajadzīgas viņu mieram. Viņš neizraisīja ķildas, neatbildēja ar ļaunu ne uz vienu personīgu aizskārienu, bet lēnprātīgā padevībā uzklausīja apvainojumus, viltus apsūdzības un saņēma nežēlīgus sitienus no tiem, kas Viņu ienīda un notiesāja uz nāvi. Kristus ir mūsu priekšzīme.