Mīļie brāļi M, pēdējā parādīšanā, ko saņēmu pagājušajā janvārī, man rādīja dažas lietas, kas attiecas uz jums abiem. Man rādija, ka jūs garīgi nepieaugat, atbilstoši jūsu pienākumam un priekštiesībām. Darba lielumam un Dieva aizgādībā pavērtajām iespējām vajadzētu aizkustināt jūsu sirdi. Kristus vēlas, lai Viņa ticīgie bērni būtu pasaules gaisma un zemes sāls. Viena krietna cilvēka svētā dzīve, viņa kristīgais piemērs draudzē izlej gaismu, kas atspoguļojas arī uz citiem. Cik liels tad būtu tādas ticīgas sabiedrības iespaids, kad visi staigātu Dieva baušļos!
Dievs pavēlēja pasludināt Vārdu, lai atmodinātu un pārliecinātu grēciniekus. Un, ja sludinātājs savā dzīvē atklāj Kristus pašaizliedzību un uzupurēšanos, ja viņa sarunas un rīcība saskan ar dievišķā Parauga dzīvi, tad viņam būs spēcīgs iespaids pār tiem, kas klausās uz viņa balsi. Tomēr visi nevar būt Vārda sludinātāji no katedras. Dažādu cilvēku pienākumi ir dažādi, tomēr visiem ir darāms savs darbs. Visi var palīdzēt darbā, nesavtīgi dodot no saviem līdzekļiem, tā atbalstot dažādās darba nozares. Palīdzēt var, sagādājot līdzekļus traktātu un periodisko
rakstu izdošanai, lai tos izkaisītu starp ļaudīm un tādā veidā izplatītu patiesību. Kas dod naudu darba sekmēšanai, tie nes daļu darba nastas; viņi tad ir Kristus līdzstrādnieki. Dievs tāpēc cilvēkiem ir uzticējis līdzekļus, lai tos izlietotu svētiem un saprātīgiem mērķiem. Līdzekļi ir darba rīki, kurus Debesis paredzējušas labiem darbiem, un cilvēkiem šie podi ir jādod mijējiem.
Mīļie brāļi, vienmēr atcerieties, ka jūs esat Dieva namturi un ka Viņa no jums prasīs atbildību par šiem laicīgajiem podiem, kurus Viņš jums aizdevis, lai jūs tos /119 / saprātīgi izlietotu Viņa godam. Vai negribat rūpīgi pārbaudīt savu sirdi un motīvus, kas izsauc jūsu rīcību? Man rādīja, ka jūsu briesmas slēpjas mīlestībā uz saviem īpašumiem. Jūsu ausis nav vērīgas dzirdēt Kunga aicinājumu Viņa svēto personās un Viņa darba vajadzībās. Jūs ar prieku neieguldāt savu mantu kristīgos pasākumos. Ja vēlaties sev mantu Debesīs, tad jums tā jānodrošina, kamēr vēl ir izde-vība. Ja jums liekas drošāk izlietot līdzekļus, lai iegūtu vēl lielākus zemes bagātības krājumus, un Dieva darbā ieguldāt taupīgi, tad jums arī jābūt apmierinātiem, ka Debesu bagātības saņemat saskaņā ar jūsu ieguldījumu Debesu fondos.
Jūs vēlaties redzēt Dieva darba izaugsmi, bet personīgi pavisam maz pūlaties šī mērķa labad. Ja jūs un citi, kas apliecina mūsu svēto ticību, ieraudzītu savu patieso stāvokli un izprastu savu atbildību Dieva priekšā, tad jūs visi kļūtu daudz nopietnāki Jēzus līdzstrādnieki. "Kungu,
savu Dievu, mīli no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka." Tev nevar būt dalītu interešu, jo sirds un prāts, un spēks aptver visu cilvēku.
Apustulis saka: "Jūs nepiederat paši sev, jo jūs esat dārgi atpirkti." Nabaga nosodīto grēcinieku, atrodoties zem Tēva likumu lāsta, Jēzus tā mīlēja, ka atdeva Sevi par pārkāpēju. Viņš viņu atpirka ar Savu dārgo asiņu spēku. Mēs nespējam novērtēt dārgo izpirkšanas maksu, kas atdota kritušā cilvēka atpirkšanai. Atbildot uz šo brīnišķīgo mīlestību, vajadzētu atdot sirds vislabākās un vissvētākās jūtas. Laicīgās dāvanas, kuras jūs baudāt, jums aizdotas tikai tāpēc, lai jūs atbalstītu Dieva valstības tālāko attīstību.
Es runāju par desmita sistēmu; tomēr cik nepietiekoša tā liekas manam prātam! Cik mazvērtīga! Cik veltīgi censties salīdzināt un novērtēt neizmērojamo un nenovērtējamo mīlestību un upuri ar matemātiskiem likumiem, laiku, naudu, cilvēcīgo mīlestību! Desmito daļu Kristum! Ak, kāda maza, niecīga žēlastības dāvana, kāda apkaunojoša atlīdzība ir šī daļa, salīdzinot ar tik ļoti dārgo upuri! No Golgatas /120/ krusta Kristus aicina uz pilnīgu nodošanos. Jaunajam rakstu mācītājam Viņš apsolīja mantu Debesīs, ja viņš pārdos visu, kas viņam ir, izdalīs to nabagiem un ņems uz sevis savu krustu un sekos Viņam. Visu, kas mums pieder, jāsvētī Dievam. Debesu Majestāte nāca pasaulē, lai kā upuris mirtu par cilvēku grēkiem. Bet cik auksta un savtīga ir cilvēka sirds, kas spēj novērsties no šādas nesalīdzināmas mīlestības un atdoties tukšajām šīs pasaules lietām.
Kad savtīgums jūsos cīnās pēc uzvaras, tad atcerieties Viņu, Kurš atstāja godības pilnos Debesu pagalmus un jūsu dēļ nolika ķēnišķīgo tērpu, un kļuva nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Vai gribat nonicināt šo lielo mīlestību un bezgalīgo žēlastību, izvairoties no neērtībām un no aizliegšanās Viņa dēļ? Vai gribat pieķerties šīs dzīves bagātībām un nepalīdzēt lielajam patiesības darbam iet uz priekšu?
Senatnē Izraēla bērniem bija pavēlēts pienest upuri par visu draudzi, lai to šķīstītu no ceremoniālās apgānīšanās. Šis upuris bija sarkans teļš, un tas attēloja pilnīgāko upuri kā atpirkšanas maksu par grēka traipiem. Tas bija īpašs upuris, lai šķīstītu visus tos, kas nepieciešamības pēc vai nejauši aizskāra mironi. Visus, kas kaut kādā veidā saskārās ar nāvi, ceremoniālā bauslība uzskatīja par nešķīstiem. Šim iekārtojumam vajadzēja ebrejiem uzskatāmi un iespaidīgi parādīt patiesību, ka nāve ir grēka sekas - grēka attēls. Viens teļš, viens šķirsts un viena vara čūska - viss tas skaidri norādīja uz vienu lielu upuri, uz Kristus upuri.
Šim teļam vajadzēja būt sarkanam, kas simbolizēja asinis. Tam bija jābūt bez vainas un bez traipa un tādam, kas nekad nebija bijis zem jūga. Tas atkal ir norādījums uz Kristu. Kristus nāca labprātīgi, lai izdarītu salīdzināšanas darbu. Uz Viņa negūlās nekāds saistību jūgs. Viņš bija neatkarīgs un stāvēja pāri visiem likumiem. Eņģeļi, Dieva saprātīgie vēstneši, atradās un bija saistīti zem /121/ pienākuma jūga; nekāds viņu personīgs upuris nevarēja izpirkt kritušā cilvēka vainu. Vienīgi Kristus bija brīvs no likuma prasībām un varēja uzņemties grēcīgās cilvēces atpestīšanas darbu. Viņam bija spēks nodot Savu dzīvību un atkal to ņemt. "Kas, Dieva vaigā būdams, neturēja par laupījumu Dievam līdzīgs būt.”
Šī slavas apmirdzētā Būtne mīlēja nabaga grēcinieku un kļuva par Kalpu, lai ciestu un mirtu cilvēka labā. Jēzus varēja palikt pie Sava Tēva labās rokas, nesot Valdnieka kroni un Ķēniņa tērpu. Tomēr Viņš izvēlējās apmainīt šo bagātību, godu un Debesu slavu pret cilvēcīgo nabadzību; un savu augsto pavēlnieka stāvokli pret Ģetzemanes šausmām, Golgātas pazemojumiem un nāves mokām. Viņš tapa par rūpju Vīru, Kas pazīst bēdas, lai caur Savu ciešanu kristību un Savām asinīm šķīstītu un atpirktu vainīgo pasauli. Viņa līksmā piekrišana izteikta vārdos: "Redzi, Es nāku Tavu prātu darīt, Mans Dievs.”
Upura teļu izveda ārpus nometnes un visiespaidīgākajā veidā nokāva. Tā arī Kristus cieta aiz Jeruzalemes vārtiem, jo Golgāta atradās ārpus pilsētas mūriem. Tam vajadzēja rādīt, ka Kristus nemira par ebrejiem vien, bet par visu cilvēci. Viņš paziņo kritušajai pasaulei, ka Viņš ir nācis, lai būtu viņiem par Pestītāju, un Viņš viņus spiedoši aicina pieņemt viņiem piedāvāto pestīšanu. Teļu nokāva vissvinīgākajā kārtā, un priesteris, tērpies tīrās baltās drēbēs, ņēma savās rokās no upura miesām izplūdušās asinis un tās slacināja septiņas reizes pret templi. "Un kad nu mums ir augsts priesteris pār Dieva namu, lai pieejam ar patiesīgu sirdi pilnīgā ticībā, savas sirdis apslacinot, atbrīvojuši tās no ļauna apzināšanās un savas miesas nomazgājuši ar šķīstu ūdeni.”
Teļa miesas sadedzināja pelnos, kas norādīja uz pilnīgu upurēšanos. Pelnus savāca cilvēks, kas nebija aptraipījies, saskaroties ar nāvi, un novietoja traukā ar ūdeni no tekošas straumes. Šis tīrais, neaptraipītais cilvēks tad ņēma ciedru nūju un sarkanu drēbi, un īzapa
pušķi un slacīja /122/ trauka saturu pret telti un sapulcējušamies ļaudīm. Ceremoniju vairākkārtīgi atkārtoja, lai tā būtu pilnīga, un tā nozīmēja šķīstīšanu no grēkiem.
Tā Kristus pats Savā bezvainīgajā taisnībā, izlējis Savas dārgās asinis, ir iegājis svētajā vietā, lai šķīstītu svētnīcu. Un tur sārtā straume atkal kalpo, samierinādama Dievu ar cilvēku. Daži uz šo teles nokaušanu var skatīties kā uz nenozīmīgu ceremoniju, tomēr to izpildīja uz Dieva pavēli, un tā sevī slēpj dziļu mācību, kas attiecināma arī uz tagadējo laiku.
Priesteris lietoja ciedru un īzapu, iemērkdams tos šķīstīšanas ūdenī un apslacinādams nešķīsto. Tas simbolizē Kristus asinis, kas izlietas, lai mūs šķīstītu no tikumiskās nešķīstības. Atkārtota apslacināšana aino darba pamatīgumu, kas jāpadara pie atgriezīgā grēcinieka. Visu, kas viņam pieder, jāsvēto Dievam. Ne tikai viņa paša dvēselei jātiek nomazgātai tīrai un šķīstai, bet viņam jācenšas, lai Dievam svētotos viņa ģimene, lai Dievam nodotu mājas iekār-tu, īpašumu un visu, kas viņam pieder.
Pēc tam, kad telts bija apslacīta ar īzapu, virs šādā veidā šķīstītas telts durvīm uzrakstīja: "Es nepiederu pats sev, Kungs, es piederu Tev." Tādiem vajadzētu būt arī tiem, kas sevi atzīst kā šķīstītus Kristus asinīs. Dievs tagad nav mazāk prasošs kā senos laikos. Dziesminieks lūgšanā runā par šo simbolisko ceremoniju, kad viņš saka: "Šķīsti mani ar īzapu, ka topu šķīsts, mazgā mani, ka topu baltāks nekā sniegs." "Radi manī šķīstu sirdi, ak Dievs, un atjauno manī pastāvīgu garu." "Atdod man atkal Savas pestīšanas prieku un uzturi mani ar labprātīgu garu.”
Kristus asinīs ir spēks, tomēr tās vajag pastāvīgi lietot. Dievs ne tikai vēlas, lai Viņa kalpi Viņam par godu izlietotu viņiem uzticētos līdzekļus, bet Viņš vēlas, lai arī viņi paši svētītos un nodotos Viņa darbam, tad jums vajadzīga pilnīga apslacināšanās ar asinīm, pašiem /123/ nododoties Dievam un nododot Viņam visus savus īpašumus.
Mani ļoti cienītie brāļi, jūs nekalpojat Dieva darbā tā, kā Viņš prasa, - dedzīgi un nesavtīgi nododoties. Jūsu uzmanība ir pievērsta laicīgām lietām. Jūs esat mācījušies vadīt veikalus, lai tādā veidā gūtu sev labumu. Bet Dievs jūs aicina ciešāk savienoties ar Viņu, lai Viņš jūs varētu veidot un audzināt Savam darbam. Senajam Izraēlam deva svinīgu norādījumu, ka cilvēku, kurš palicis nešķīsts un kas atteicies sevi šķīstīt, jāizraida no draudzes. Tam ir sevišķa nozīme priekš mums. Ja senos laikos nešķīstam bija nepieciešamība tikt šķīstītam caur asins apslacīšanu, cik svarīgi tad tiem, kas dzīvo pēdējo dienu briesmās un kas padoti sātana kārdināšanām, ik dienas ļaut Kristus asinīm iedarboties uz viņu sirdi. "Jo, ja vēršu un āžu asinis un pelni no jaunas govs nešķīstos apslacinot šķīsta uz miesas šķīstību, cik vairāk Kristus asinis, kas caur mūžīgo Garu Sevi pašu bezvainīgu Dievam ir upurējis, šķīstīs jūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpot Dzīvajam Dievam.”